Cita spēks

Pirmo reizi mēs ar Arni braucām pie Olgas Sedakovas runāt par Veņičku. Iepriekšējo vakaru biju aizvadījis vētraini, un es nokavēju veselu stundu, izsaukdams taisnīgas Arņa dusmas, kuras es sapratu tā: var nokavēt vienalga pie kā, tikai ne pie Olgas Sedakovas. Arnis jau toreiz izjuta pret viņu to bijīgo cieņu, ko tagad likumiski nostiprinājis, teiksim, Francijas Republikas Mākslas un Literatūras ordenis. Teoloģijas goda doktorē un Jāņa Pāvila II sarunu biedrē jau vairs nepazīt “pustrako dzejnieci” no Veņičkas “Gailīšiem”.

Tiesa, mūsu pirmajā sarunā Olga Aleksandrovna nosauca Veņičku par savu skolotāju, kurš sniedzis viņai uzskatāmu atbrīvošanās paraugu: var būt brīvs arī vergu sabiedrībā, ne no kā nav jābaidās, ne no viena nav jāizlūdzas atzinība. Ar Olgu Sedakovu var runāt par daudz ko, bet es spītīgi turpināju atgriezties pie Veņičkas arī divās nākamajās intervijās, kuru žanru, izmantojot pašas Sedakovas ierosinājumu, es nosauktu par “iedzeršanas sarunām mirušo valstībā”, kā vēl Veņičkas laikā tika iesauktas viņa lielisko ceļabiedru sarunas vilcienā Maskava–Gailīši. Blakus, pareizāk sakot, uz vagona pretējā sola, sēdēja otrs Olgas Sedakovas skolotājs – Sergejs Averincevs. Starp citu, tieši Sedakova bija tā, kas iedeva Averincevam palasīt “Gailīšus”. “Viņš bija ļoti pārsteigts. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka man šis darbs patīk. To viņš nekādi nebija gaidījis. Viņš teica, ka tajā neko nesaprotot. Es jautāju, ko īsti viņš nesaprot, proti – dzeršanu vai ko tādu. Viņš atbildēja, ka neko nesaprotot no prozas. “Es lasu tikai dzeju.” Vergilija lasītājam tas tiešām bija pārāk liels šoks.” Atšķirībā no “Gailīšu” vagona aizrautīgajiem pasažieriem mēs ar Olgu Sedakovu runājām ne vairs “par mīlestību”, ne “kā Turgeņevam”, bet par to, kā turpināt dzīvot, kad pasaulē jau vairs nav mūsu tuvāko draugu un skolotāju. Nē, tomēr par mīlestību arī! Iepriekšējā intervijā es viņai jautāju, kāpēc jāmīl cilvēki, un Olga man atstāstīja brīnišķīgu sarunu ar savu tobrīd četrgadīgo māsasmeitu, kura uzdevusi jautājumus.

– Oļa, vai tu mani mīli?

– Mīlu.

– Bet tēti mīli?

– Mīlu.

– Bet mammu mīli?

– Mīlu.

– Bet Ņinas tanti mīli?

– Mīlu.

– Аi, patiesībā tu nevienu nemīli.

– Kā? Vai tev šķiet, ka es slikti pret viņiem izturos?

– Nē, slikti ne, atsaucīgi.

Olga Sedakova ir atsaucīga.

Man gribas domāt par Olgas atsaucību kā par to “stipro intelektuālo mīlestību”, kuru no filologa prasīja Sergejs Averincevs rakstā “Slavinājums filoloģijai”; pirms kāda laika Olga to ievietoja savā feisbuka lapā sakarā ar filologa dienu – tieši šis raksts, ko viņa ieraudzīja Filoloģijas fakultātes sienas avīzē uzreiz pēc iestāšanās universitātē, izmainīja viņas dzīvi.

Sergejs Averincevs raksta par filologam nepieciešamo vēlmi “ielūkoties” un “ieklausīties” citos, par filologa mīlestību kā “alkām saprast svešo”, pat ja – to saku jau es – šis “svešais” jeb “cits” jau vairs nespēj neko nedz iebilst, nedz papildināt. Bet varbūt arī tieši tādēļ.

U.T.

Olga Sedakova: Kapsētās vienmēr ir auksti; mēs tur sabijām ilgi, es tā pārsalu... Viņš guļ tādā nemīlīgā vietā. Toreiz mēs pat negribējām sākt izvadīšanu, kamēr nepierims tas elles troksnis turpat blakus uz šosejas – mašīnas kauc, sirēnas gaudo... Nesagaidījām klusumu. Jā, domāju – nu gan Mihails Ļeonovičs [Gasparovs] atradis sev mūža mājas... Nu ko, pieminēsim viņu.

Rīgas Laiks: Bet kāpēc, iedzerot par mirušajiem, nesaskandina? Jūs taču esat speciāliste bēru tradīcijās.

Sedakova: Ziniet, es esmu speciāliste arhaisko ieražu jomā, bet tur vispār neviens neskandināja, tas nāca jau vēlāk. Nu, kaut kā cenšas nošķirt dzīvos no mirušajiem. Piemēram, pie mums mirušajiem vienmēr nes puķes pāra skaitlī.

RL: Jā, pie mums arī.

Sedakova: Bet Itālijā – nepāra. Lūk, šodien es nopirku četras puķes. Prasu pārdevējam: vai jūs varētu tās ietīt papīrā? Bet viņš saka: priekš kam, jūs taču uz kapiem? Tāda, lūk, saprotoša tauta... Lūk, ar ko mēs pieminējām Mihailu Ļeonoviču pie kapa.

RL: Ar “Zelta atslēdziņām”?

Sedakova: Viņš lāgiem neko citu neēda – sūkāja tikai caurām dienām šos īrisus, un viss. Kad viņu konferencēs aicināja brokastīs, viņš teica: “Nesaprotu, kāpēc tam tērēt laiku,” un piedāvāja kārtējo īrisu.

RL: Tie tik ļoti lipa pie zobiem...

Sedakova: Šie tā nelīp. Varat pamēģināt.

RL: Kad nomira Merabs Mamardašvili, man bija sajūta, ka ir aizgājis cilvēks, kurš zināja atbildes uz visu, ko es nezināju. Viņa bērēs es sēdēju līdzās Niko Čavčavadzem – viņš bija Filozofijas institūta direktors, kurš faktiski arī uzaicināja Merabu atgriezties Gruzijā, – un šis lieliskais cilvēks tā klusītēm teica: “Ja tādi cilvēki mirst, tad nevar būt, ka nāvei nav jēgas.” Bet tagad, kad nav vairs arī Aleksandra Pjatigorska, man sāk likties, ka mana dzīve nevarētu pilnībā īstenoties, ja viņi nebūtu nomiruši. Es jau vairs nevaru rīkoties tā, it kā šo nāvju nebūtu bijis. Varbūt mūsu dzīvi var saprast kā mirušo pieminēšanu?

Sedakova: Man vispār tā arī tas ir... Kad nomira Sergejs Sergejevičs [Averincevs], es ļoti smagi to pārdzīvoju. Vēl bija dzīvs mans garīgais tēvs, priesteris – gadus trīsdesmit es biju viņa, varētu teikt, “paklausībā”, nu jau arī viņš ir miris, pirms trim gadiem. Un viņš man teica: “Nu ko tu tā moki sevi? Tādi cilvēki nejauši nenomirst. Acīmredzot to, kas viņam bija uzticēts, viņš ir paveicis.” Bet es saku: “Bet, ja viņu nav, tad varbūt arī man jau laiks posties uz turieni? Ko man te vairs darīt?” Un viņš saka: “Nu, tagad tev nāksies pastrādāt viņu vietā!” (Smejas.) Protams, es nevaru strādāt viņu vietā. Es vienmēr esmu apzinājusies, ka Averinceva lieta ir kaut kas viens, bet manējā – kaut kas cits. Cits, bet daudzējādā ziņā – pateicoties viņam. Tā, protams, ir kaut kāda īpaša atbildība – dzīvot pēc tam, kad aizgājuši tev tuvi, nozīmīgi cilvēki. Daži saka: “Nekas, viņš ir aizgājis (vai viņa ir aizgājusi), bet mēs taču turpinām sarunāties.” Varbūt arī sarunājas. Bet tā vairs nav tāda saruna kā tad, kad cilvēks ir tev blakus, fiziski blakus, un darbojas saskaņā ar savu gribu. Kad tu nevari paredzēt, ko viņš teiks. Tādā atmiņu sarunā pietrūkst viņa pretestības... Cilvēkam aizejot, manā atmiņā paliek viss, izņemot vienu – viņa gribu. Kamēr cilvēks dzīvo, viņš izpauž savu gribu, un es to sajūtu. Man ar to ir darīšana. Bet, kad tu domā par viņu, atceries, – tur šīs gribas nav. Viņš tev neiebilst. Tu paliec noslēgtā aplī, kas ir tavs priekšstats, bet ne viņa brīvās izpausmes laukā. Šī brīvā griba, starp citu, ir kaut kas diezgan sāpīgs – jo attiecības vienmēr ir sāpīgas –, tev gribas, lai citi tev piekristu... Taču šī pretestība ir vissvarīgākais. Satikties ar citu.

RL: Sakiet, kas īsti slēpjas aiz vārdiem “mūžīga piemiņa”? Jo nekas taču nav mūžīgs un piemiņa jau nu vismazāk.

Sedakova: Pareizticīgo apstāvēšanas rituāls tieši beidzas ar dziedājumu “Mūžīga piemiņa!”. Ar to, protams, netiek saprasta piemiņa šeit, uz zemes. Tas ir lūgums, lai viņus neaizmirst Dievs. (Klusē.) Doma par slavu, par mūžīgu vai ļoti ilgu piemiņu, kas jānopelna, nāk no antīkās senatnes. Cilvēka laicīgā “nemirstība” ir tajā, ko viņš radījis, viņa cieņas vērtajos darbos. Lūk, un šī ideja, es teiktu, mūsdienās ir stipri iedragāta. Nekas neliecina par to, ka cilvēce atcerēsies visu, ko ir vērts atcerēties. Bet arī motivācija strādāt, lai tevi mūžīgi atcerētos, ilgi atcerētos, labi atcerētos, – arī tā jau vairs lāgā neiedvesmo.

Dmitrijs Aleksandrovičs Prigovs – mēs tad vēl bijām samizdata, aizliegtie autori – man reiz teica: “Kāda ir atšķirība starp mani un Olgu Aleksandrovnu? Es gribu izcīnīt sev vietu dzīves laikā, bet viņa – pēc nāves.” (Smejas.) Teikšu jums pavisam godīgi: es arī pēc nāves nekādu vietu sev izcīnīt negribu. Starp citu, savu lomu manā skepsē pret pēcnāves slavu nospēlēja arī Pjatigorskis. Jaunībā es lasīju viņa darbu par tamilu dzejniekiem, kuri savā laikā tika uzskatīti par dievišķiem, viņus pielūdza – bet mēs pat viņu vārdus dzirdējuši neesam.