Citur

Tas bija 1892. gadā, kad franču psihologs, vārdā Žils de Gotjē, publicēja īsu grāmatiņu ar nosaukumu “Bovarisms: psiholoģija Flobēra darbā”. 1902. gadā klajā nāca šīs pašas grāmatas filozofiskāk orientēta versija “Bovarisms: eseja par iztēles spēju”. Otro mēdz citēt biežāk nekā pirmo, taču vispār šķiet, ka ne vienu, ne otru nelasa īpaši uzmanīgi. Neraugoties uz to, vismaz cilvēkiem, kuri Flobēru lasa profesionāli, de Gotjē vārds ir labi pazīstams – gandrīz vienīgi pateicoties viņa atklātajai cilvēka psihes īpašībai, kura tik pārliecinoši iemiesota Flobēra varonē. Bovarisms, viņš paskaidro bezkaislīgā franču valodā, ir cilvēkam piemītošā spēja iztēloties sevi citādu nekā patiesībā. Bovarī kundzes problēma ir tikai tā, ka viņa šo spēju izkopusi pārāk tālu. Nabaga sieviete vienkārši nespēj nenodarbināt savu iztēli – viņa nespēj neiztēloties sevi citādu nekā patiesībā, nespēj neiztēloties sevi kādā citā vietā. Un tā viņa pavada cauras dienas. Savā medusmēnesī viņa sapņo par Šveici, par Skotiju, šīm tālajām zemēm – tas notiek vēl zirgu vilktu kariešu laikos –, kurās noteikti atrodama laime. Es esmu kā stāds, viņa domā, – taču tāds, kuram vajag pavisam īpašu augsni.

Jā, es nodomāju kaut kur brīnišķīgajās Google Books elles dzīlēs. Es arī. Labi, es neesmu Bovarī kundze. Es esmu vīrietis. Esmu dzimis 80. gadu beigās kādā Ņujorkas slimnīcā, un man ir dota brīvība (es pat bieži tieku mudināts) braukt ārzemju ceļojumos. Esmu privileģēts līdz pat kaulu smadzenēm. Un nepavisam neesmu precējies. Bet, ja kādreiz apprecēšos, tad medusmēnesī arī noteikti došos kāzu ceļojumā savā iztēlē, par to nu esmu drošs. Jā, zinu jau par to zāli – par to, ka tā vienmēr ir zaļāka žoga otrā pusē.

Pirms sešiem gadiem, pabeidzis koledžu, pārcēlos uz Maroku. Es nebiju no tiem, kuri patvērās Bruklinā. Tā izdarīja gandrīz visi man mīļie cilvēki, un es klusībā biju pārliecināts, ka tas ir daudz sliktāks lēmums. Tagad es šausmīgā kārtā gandrīz ik dienu sapņoju par iespēju pievienoties viņu pulkam un apmesties uz dzīvi Viljamsburgā. Taču 22 gadu vecumā man laikam pat neienāca prātā doma, ka varētu nebraukt uz ārzemēm. Es pārcēlos uz Marokas galvaspilsētu Rabātu. Ko es tur darīju? Viena atbilde varētu būt – braucu mācīt angļu valodu. Bet varbūt – es aizbraucu, un angļu valodas mācīšana bija veids, kādā es tur varēju palikt. Tā arī tagad saku, kad man kādam tas jāpaskaidro: “Mācījos arābu valodu, ceļoju, rakstīju, mācīju angļu valodu – lai nopelnītu iztiku. Bet galvenokārt es tur vienkārši biju.”