Darbarokas un darbagalvas

"Latvijā darbaspēka piedāvājuma trūkumu kā problēmu sāka apzināties salīdzinoši nesen. Līdz šim augstais bezdarba līmenis sniedza darba devējiem samērā brīvu pieeju cilvēkresursiem. Iestājoties ES, palielinājās ekonomiskās izaugsmes tempi un pieauga darbaspēka emigrācijas risks, un darbaspēka trūkumu ir apzinājušies ne vien darba devēji, bet arī politikas veidotāji."

Diena, 2008. gada 2. maijā

Pēc Latvijas Bankas prognozēm līdz 2015. gadam pakāpeniski aizbrauks apmēram 200 000 ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju. Turpinoties emigrācijas tendencēm, it īpaši, aizbraucot gados jaunākiem cilvēkiem, tas var radīt jūtami negatīvas sekas Latvijas tautsaimniecībā, tai skaitā - palielināt demogrāfisko slodzi un negatīvi ietekmēt pensiju sistēmu. Problēmas risinājums esot meklējams divos virzienos. Viens, nenoliedzami, ir darbinieku dzīves kvalitātes uzlabošana Latvijā, lai mazinātu motivāciju meklēt labākus apstākļus ārzemēs. Otrs - lēta darbaspēka imigrācija no kaimiņvalstīm. Šo pieeju aizstāv arī daudzi uzņēmēji.

Zinot, cik daudz resursu atņem “darbinieku dzīves kvalitātes uzlabošana”, otrs ceļš šķiet vieglāk ejams. Te gan rodas jautājums - kas ir kaimiņvalstis? No ziemeļu un rietumu puses viesstrādnieku pieplūdums mums īpaši nedraud, atliek dienvidi un austrumi. Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Moldova... ? Diez vai būtu prātīgi tādā vīzē pašiem stumt krieviski runājošo sabiedrības daļu mažoritātes virzienā. Bet varbūt, kā nesen ierosināja kāds autobusa pasažieris, labāk uzreiz ieaicināt 100 - 200 tūkstošus ķīniešu strādnieku, jo, pirmkārt, viņi drīzāk iemācīsies latviešu, nevis krievu valodu un, otrkārt - ķīniešiem, atšķirībā no arābu valstu pārstāvjiem, nav raksturīgs reliģiozs fanātisms. Mums tikai būtu jāpiever acis uz kārtējo kultūršoku, bet viesiem mierīgi jāstrādā, papildinot sociālo budžetu ar nodokļu maksājumiem. Nu, nu... Kurš politikas veidotājs šādu priekšlikumu spēs uztvert nopietni - un pat, ja tur slēptos patiesības graudiņš, lai ko tādu realizētu, vispirms būtu jāaizmirst socioloģisko aptauju dati, kas liecina - negatīvi vai ļoti negatīvi pret viesstrādnieku iesaistīšanu Latvijas darba tirgū izturas ap 70 % respondentu. Bez tam, respektējot iedzīvotāju bažas par nelabvēlīgām izmaiņām etniskajā un sociālajā vidē, jāatzīmē, ka pastāv arī spēcīgi ekonomiskie argumenti, kas runā par sliktu “lētā darbaspēka” invāzijai.

Attīstīto valstu, īpaši ASV, pieredze jau izsenis pierādījusi, ka zemas kvalifikācijas imigrantu nodokļu maksājumi ir nelieli, jo atalgojums necils, nodokļu maksājumi attiecīgi zemi un līdz ar to valsts kase jūtami nepapildinās. Turklāt “lētie” viesstrādnieki patērē valsts un pašvaldību dotētos sabiedriskos labumus - ceļus, skolas, medicīnisko aprūpi un citus valsts pārvaldes dotētos pakalpojumus. Izrādījies, ka nekvalificēta darbaspēka ietekme uz valsts budžetu ir tuvu nullei, bet dažkārt pat ar mīnusa zīmi. Augstas labklājības valstis vienkārši var atļauties pieaicināt melnstrādniekus, jo spēj arī rūpēties par tiem. Bet materiālo labumu no imigrantu darba gūst tikai uzņēmēji, kas daudz nelauza galvu par inovācijām, ražošanas efektivitāti un darba ražīguma celšanu. Tā gan ir vieglākā un ērtākā taka, lai ātri nopelnītu, taču ar izteiktām strupceļa iezīmēm, jo, tēlaini sakot, ekskavatora ēna jau draudīgi klājas pār tiem, kas rok bedri ar rokām. “Handmade” produkcija mēdz būt visnotaļ kvalitatīva un laba, diemžēl ar to ir praktiski neiespējami izcelt Latvijas ekonomiku no vietas, kur tā pašlaik atrodas. “Darbarokas”, protams, ir labi, bet “darbagalvas” mums noderētu vairāk. Un pie viena nenāktu par skādi izskaust jēdzienu “lētais darbaspēks” - skan kaut kā pārlieku nievājoši. Samaksai par katru padarīto darbu vajadzētu būt nemainīgai, neatkarīgi no veicēja nacionālās piederības vai pavalstniecības. Tomēr, neskatoties uz to, ka mazkvalificētu imigrantu pieplūdums, kā rādās, nebūtu veicināms, dažus desmitus (vai varbūt simtus?) ķīniešu pavāru es labprāt redzētu Latvijā. Ar nosacījumu, ka viņi ir “darbagalvas” ar prasmīgām rokām. 2002. gadā Ministru kabineta apstiprinātajā dokumentā “Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes” ir sacīti viedi vārdi: “Augsti izglītota darbaspēka sagatavošana, investīcijas cilvēkkapitālā, sabiedrības motivācija zināšanu apguvei jāuzskata par izšķirošu faktoru Latvijas attīstībai 21. gadsimtā, lai nodrošinātu Latvijas konkurētspēju Eiropas un globālā mērogā.” Izklausās pēc nepārprotama aicinājuma nebalstīt Latvijas ekonomiku uz mazizglītotu cilvēku pleciem, ne savējo, ne svešo. Šī pati doma izteikta arī vēlākos Ministru kabineta dokumentos - gan Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā (2004), gan Nacionālajā attīstības plānā 2007-2013. Priecē, ka gadiem ejot labā ideja nav zudusi, bet tiek pārmantota un ierakstīta aizvien no jauna.

Nezinu, cik pamatnostādnes, stratēģijas un programmas bija jāizstrādā Tonijam Blēram, kad viņš 1999. gadā par savas politikas trim galvenajām prioritātēm izvirzīja izglītību, izglītību un izglītību; galvenais, ka savu viņš panāca - palielināja finansējumu izglītībai visos virzienos un šobrīd Lielbritānija ir ceturtā ekonomiski spēcīgākā valsts pasaulē un pēdējo ekonomikas lejupslīdi ir izturējusi salīdzinoši labāk nekā pārējās G8 valstis. Londonas universitātes Izglītības institūta pasniedzējs Norberts Pečlers apgalvo: “Tagad cilvēkiem ir plašas iespējas veidot karjeru, turklāt finansiāli spīdošu, ļoti daudzās jomās.” Vēl viņš stāsta: “Deviņdesmitajos gados Lielbritānija, lai nodrošinātu skolas ar kvalificētiem pedagogiem, bija spiesta aicināt cilvēkus no Austrālijas, Dienvidāfrikas un citām angliski runājošām valstīm. Ja jūs palasītu, kas pirms piecpadsmit gadiem britu laikrakstos tika rakstīts par skolotājiem, atklātos samērā bēdīga aina: šī profesija tika raksturota kā maz atalgota un nepievilcīga. Toties tagad jau vērojama skolotāju pārprodukcija, tādēļ investīcijas skolotāju sagatavošanā tiek samazinātas.” Ko te lai piebilst - problēmas risināšana aizvien noved pie jaunām problēmām.