7. oktobris. Sadegusi vasaras mājiņa Dubultos, kurā kādreiz dzīvoju — uz tās aplūkošanu devos kā Mērdokas Dora no Zvana, sieviete, kam pagātne nekad nav reāla un nenāk ne prātā uzturēt to pie dzīvības, lai mocītu sevi; domāju, ka būs tukšums un drazas. Bet tur bija melnas istabas, kurās viss palicis savās vietās, tikai pilnīgi pārogļojies, jutos kā ieraudzījusi sevi antracīta gabalā. Papardes nospiedums — Naumanis un Deinats, kas smērē uz zārka vākam līdzīgajiem jumtistabas griestiem Smildziņas vārītu tapešu klīsteri, Eipurs stiepj Zelmeņa doto galdu — un citas tādas lietas. Deinata rīkošanās ar fotoaparātu, bildējot koši dzelteno lapu un melno nodeguļu daiļās attiecības, pamazām palīdzēja atdabūt humora izjūtu. Kā vienreiz šeit, nolikta gultā, pateica Tīrona Betiņa, nepaskaidrojot raudāšanas iemeslu: “Labi paraudāju. Sen nebiju paraudājusi.”
20. oktobris. Tikai tāda kā stenogramma, lai nepazūd, jo otrreiz es neko nevaru izdomāt. Pirmkārt, ja vajag kādu lietisku pierādījumu viedoklim, ka domāšana nepastāv ārpus valodas — lūdzu, es. Nekas neliecina, ka es domātu, izņemot to, kas tiek pateikts vai uzrakstīts. Jāpaprasa kādam, kā vēl varētu par to pārliecināties. Un vai tad, kad lasa, tas, kurš lasa, arī domā. Tas ir ļoti svarīgi, lai saprastu kaut vai to, kāpēc ir tik neērti atkārtot jebko izlasītu, pat ja izdodas to atcerēties — ja izskaidrojums būtu tik triviāls un psiholoģisks, proti, ka katram savas muļķības šķiet nozīmīgākas par vislielākajām citu gudrībām, tas nozīmētu pieņemt kaut kādu snobisku pesimismu — ka cilvēks ir savtīgs, augstprātīgs un aizvērts, bet es drīzāk sliecos uz to, ka šeit var saskatīt nesasniedzamās pazemības aizmetņus. Otrkārt, jo vairāk nozīmju, jo tuvāk abstrakcijai — bet man vismīļākā rubrika ir documenta un tajā savukārt lietu, notikumu un cilvēku apraksti, pat labāk, ja tie ir pilnīgi nezināmi cilvēki un viņu nezināmās lietas un attiecības, bet galvenais, lai būtu konkrēti. Tālāk no abstrakcijām. Bet tēli no šāda viedokļa tomēr arī ir ļoti aizdomīgi. Vajag tātad pret tiem izturēties ar šaubām, pat ja jūtams, cik tie ir talantīgi — vienalga otrreizēji, radīti, nevis radušies. Es, piemēram, — pieklājīgāk gan būtu teikt “cilvēks” — es taču dzīvoju vienu reizi un tieši ar to esmu vērtīga. Nesaprotu, kāda tad man īsti ir attieksme pret literatūru. Kad Tabūns lasīja priekšā Dainas T. stāstu, mani visvairāk sajūsmināja, ka, zinot apstākļus, varēju kaut cik uzķert, “no kādām drazām” — un ka redzētie stikliņi sakrīt tik negaidītā veidā. Bet tam taču, stingri ņemot, vajadzētu būt vienalga.
Treškārt, — visa vajag tik maz.
25.oktobris. Neaizgāju uz Perta koncertu Jāņa baznīcā un pavadīju vēl vienu vakaru ellē.
29. oktobris. Vakar, Kalnciema ielā pustumsā ilgi gaidot lidostas autobusu, mēģināju no turienes iznākt; līdzcietīgs garāmgājējs varētu pajautāt: kas jums kaiš, — un es atbildētu: gribu tikt ārā no elles. Gribu tikt atpakaļ virszemē, bet naids beidz nost. Galva iet riņķī no naida. Un, protams, visiem kopīgā bezspēcības sajūta, ko katrs pirmo reizi dabū sajust kaut kad bērnībā — kad viņu pazemo kāds nekaunīgāks vai stiprāks. Tad, kad es piektajā klasē klumburēju uz slidām pa grubuļainu upes ledu, bet man pakaļ staigāja Vaļerka Čistjakovs un dauzīja ar kļušku pa kājām, neviena nebija tuvumā, un es nevarēju praksē pārbaudīt, vai citi palīdz vai nepalīdz tam, kuru sit, bet aptvēru, ka pieglaimīgas sejas rādīšana un mēģinājumi pielabināties sitējam neko neatrisina. Mana izdzīvošanas taktika izrādījās smieklīga: saulaina svētdiena, piesniguši koki, aizsalusi upe pašā pilsētas vidū, neveikls skuķis, ko vajā resns riebeklis ar hokeja nūju, un uz katru sitienu es atbildu: Ti gad. Ostavj menja v pokoje. Nebija nekādas morālas uzvaras, es arī neiestājos karatē pulciņā un neatriebos, pat nekļuvu par nacionālisti, un neiemācījos ar kādas garīgas tehnoloģijas palīdzību reizi par visām reizēm atbrīvoties no naida, tas man ir jāpārdzīvo un jāpārvar katru reizi no jauna, vienalga, Vladimirs Putins vai Vaļerka Čistjakovs.Vēl izdodas.
