Tas ir interesanti
“Tas ir interesanti”, ja nemaldos, tā sauca nelielu rubriku ar dažādiem pārsteidzošiem gadījumiem no ārzemēm (kas pašas bija tāds pārsteidzošs gadījums) žurnālā Zvaigzne (bija tāds žurnāls). Varbūt arī ne tajā žurnālā, bet kādā citā, un visdrīzāk tas bija pārņemts no kāda Maskavas žurnāla – toreiz tā mēdza darīt. Tad, lūk, tas ir interesanti: Rīgas Laikam nākamgad paliks 20; es diezgan labi atceros žurnāla 10 gadu jubileju ar Daugavpils akordeonistēm Jaunajā Rīgas teātrī. Es atceros arī pirmā numura iznākšanas svinības Vāgnera zālē un pat svētku pusdienas Ķirsona restorānā (nevis Lido), kur mēs ēdām sivēnu. 1993. gada novembrī.
Ja es sev uzdodu jautājumu – kā bija? – nevis sivēns, bet tie 20 gadi –, tad visvienkāršāk man atkal būs lietot šo pašu vārdu – “interesanti”. Tie, kuri šos gadus žurnālu lasījuši, zina, ka tas ir diezgan dramatiski mainījies, līdz beidzot tagad ieguvis to tīro formu, kas jau pēc kaut kā sāk izskatīties.
Pats svarīgākais šajos 20 gados ir cilvēki, kurus man gadījies satikt, – viņi visi un par viņiem visiem ir bijis žurnālā. Vārds, ar kādu man visvienkāršāk viņus raksturot, ir – interesanti. Viņi ir interesanti cilvēki. Viens no viņiem, kā jūs labi zināt, bija Aleksandrs Moisejevičs. Tieši viņš arī deva “interesanta cilvēka” definīciju: “Es esmu kolekcionārs, es kolekcionēju interesantus cilvēkus. Nevis talantīgus, nevis gudrus, nevis sekmīgus, nevis ietekmīgus, bet interesantus. Interesanta cilvēka galvenā iezīme, lēdijas un džentlmeņi, ir tas, ka viņš uzvedas, runā un domā citādi. Viņš ienīst būt kopā, viņš ir kopā vienīgi, lai manifestētu sevi, savu individualitāti. Interesants cilvēks ir viņš pats, miris vai dzīvs. Kamēr citi ap viņu mainās – šodien viņi ir komunisti, rītdien – fašisti, vēl pēc dienas – labticīgi liberāļi... Bet patiešām interesants cilvēks ir metafizisks individuālists.”
Ap 2000. gadu mēs nolēmām, ka pietiek izpatikt iedomātam lasītājam, darīsim tikai to, kas mums ir interesanti. Esmu ļoti pateicīgs gan draugiem un kolēģiem, gan apstākļiem, gan pats sev, kas žurnālam ļāva tā uzvesties. Esmu pārliecināts, ka šī pasaules estētiskā kvalitāte – “interesanti” – attiecas arī uz tekstiem, katrā ziņā es tos vērtēju nevis pēc aktualitātes un svarīguma principa vai tā, cik tie daudz dod valstij vai kādam atsevišķam lasītājam, bet no to interesantuma viedokļa, bet tā ir kvalitāte, kuru tekstam spēj piešķirt vienīgi personība un gadījums. Taču daudziem ir interesanti viss kaut kas, teiksim, koru kari. Tādēļ Arnis man jautā (izaicinoši): kam tas ir interesanti? Es Arnim atbildu: man.
Un tagad: kas kopīgs dzejniekam Uldim Bērziņam un fiziķim Frīmanam Daisonam? Pareizi, jūs uzminējāt. Intervija ar amerikāņu fiziķi Frīmanu Daisonu iesāk interviju sēriju ar pasaules interesantākajiem zinātniekiem – nevis gudrākajiem, nevis sekmīgākajiem, nevis slavenākajiem, bet interesantākajiem. Pašķiriet vienu lappusi atpakaļ, un jūs ieraudzīsiet, cik viegli Rīgas Laika interesantajiem cilvēkiem nonākt jūsu pastkastītē. Es arī tur būšu.
