Katrs žurnāla Rīgas Laiks numurs izskatās pēc nejaušības. Tajā nav vienotas tēmas, tas nav piesiets konkrētai vietai un laikam, nav caurausts ar šībrīža aktualitāti, tajā publicētie materiāli nepārstāv un neaizstāv vienu ideju, un tas neapkalpo politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas interešu grupas un neiesaistās šo grupu cīņās. Lai gan tā struktūrā ir vairāki paredzami elementi, kaut kādā ziņā ar katru numuru žurnāls sevi izdomā no jauna. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne sevišķi, taču tajā ir mēģinājums nedzīvot gatavā pasaulē kā gataviem cilvēkiem ar gatavām atziņām, kur viss ir saprotams un paredzams un atliek tikai izpildīt nospraustās līnijas. Tajā ir nemiers, kāds pārņem, kad atklājas, ka viss vēl nav beidzies, viss vēl nav skaidrs un vēl kaut kas interesants ir iespējams. Nekādi racionāli vai pragmatiski apsvērumi šo nemieru nerada, šo nemieru baro vēlme būt dzīvam, saskarties ar dzīvām domām un dzīviem vārdiem.

Dzīviem vārdiem ir maz sakara ar bioloģiju vai zooloģiju, tie saistīti ar apziņas jeb gara dzīvi. Lai gan nav nepieciešams iet tik tālu, ka teiktu, ka citas dzīves nemaz nav, tomēr apziņas dzīve nav otršķirīgs, atvasināts tēls, bet pirmā pieejamā dzīvības forma. (Iespējams, arī pēdējā.) Saskaroties ar īpaši intensīvas apziņas dzīves atstātajām pēdām – lai tas būtu Vinsents van Gogs vai Vladimirs Majakovskis –, nākas atzīt, ka spēki, kas to virza, nav ne redzami, ne saprotami un nekādi psiholoģiski vai zinātniski skaidrojumi neatbildēs uz jautājumiem, kas to izraisījis. Visi mēģinājumi atbildēt tikai iezīmēs pozīciju, no kuras atbildes tiek dotas, bet neko nepateiks par to, kā kaut kas tāds ir iespējams. Uguns, kas ir Majakovska vārdos un van Goga tēlos, spēj aizdedzināt, aizraut un dzīvināt, jo tajā ir kas lielāks par cilvēka saprašanu. Nav zināms, vai viņi nolaupījuši dievišķo uguni vai tā viņus vienkārši aizķērusi, bet viņu apziņa dzīvoja degot. Dzīvot degot nav viegli – viņi abi nošāvās ar revolveri, viens 36, otrs 37 gadu vecumā –, bet cita ceļa pie dzīviem vārdiem un tēliem nav, tie rodas ugunīga gara liesmās. To zināja jau senie jūdi, ar kuriem ugunīgs Dievs runāja no uguns liesmām. Par Jēzu no Nācaretes teica, ka viņš iegremdēs ugunī un garā; pats viņš saka, ka atnesis uguni un vēlas, kaut tā jau degtu. Nav skaidrs, kas tā par uguni, bet varbūt uguns ir dažāda. Varbūt ir uguns, kas dedzinot nesadedzina, kā gadījumā ar ērkšķu krūmu, bet varbūt dzīva uguns ir tikai viena un ne no tevis ir atkarīgs, sadegt vai nesadegt. Kas to lai zina. Kā rakstīja apustulis Pauls: “Garīgs cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu neviens nevar izdibināt.”