Dzeltenā puiša uznāciens

“– [..] man ne sevišķi patīk šis jēdziens “dzeltenā prese”...

– Kā būtu pareizi? Bulvārprese?

– Tas izklausās vēl sliktāk. Manuprāt, gan “bulvārprese”, gan “dzeltenā prese” ir ļoti vulgāri vērtējumi, un tos es nekādā ziņā nevaru attiecināt uz Vakara Ziņām. Mēs nenodarbojamies ar vulgārām lietām. Mums ir gana asumu, ir skandalozums, tikai ne vulgaritāte.”

Arņa Terzena intervija ar Vakara Ziņu redaktori Elitu Veidemani, “Izbesī, kā gribas soļanku”, Kabinets, 2008. gada janvārī

Šajā dialoga fragmentā abi runātāji, liekas, ir “mitoloģisku” nojausmu un miglainu priekšstatu varā. Kā tas notiek parasti, kad ikdienišķi sarunājamies, neko daudz nebēdājot, kas un kādiem vārdiem tiek pateikts. “Dzeltenā prese” – nu, katram taču skaidrs, ka tas ir kaut kas pašsaprotami zems, prasts, nicināms, kaut kas tāds, no kā izgatavošanas vai lietošanas jāizvairās un jākaunas, kā no publiskas atzīšanās alkoholismā, piemēram. Un tajā pašā laikā lielākā daļa sabiedrību visos laikos un zemēs itin labprāt apreibinās ar tām pieejamām vielām, neko daudz nebēdājot par sekām. Kā populārajā reklāmā ar Džordžu Klūniju “No Martini, no party”. Tā arī ar “dzelteno presi” – pavērojiet televizorā, vai, ja sanāk, klātienē, kaut vai parlamentu deputātus – čaklākos avīžu lasītājus. The Sun, Bild Zeitung, MK Baltija, Privātā Dzīve, Vakara Ziņas utt, u.tjpr. tā vien zib likumdevējas varas kalpu rokās. Vai atkal: situācija lielveikalā. Ne man te atgādināt, ka preču izkārtojums šajās iestādēs ir veselas pseidozinātnes darbības rezultāts. Kāpēc košvāku žurnāli, ko dēvējam par dzelteno vai bulvārpresi, salikti vietās, kur pircēji uzkavējas visilgāk, gaidot savu kārtu pie kasēm? Tas tāpēc, ka minētie pircēji, objektīvi sekodami vispārējam moralizējošam konsensam, ka dzeltenā prese ir nicināma, subjektīvi tomēr vadās no cilvēkam un daudzām citām dzīvām radībām būtiski raksturīgās ziņkārības un, ja arī nesadūšojas žurnālu nopirkt, tad, aizpildot bezdarbībā pavadāmos mirkļus, vismaz izlasa uz pirmā vāka efektīvi izkārtotos, parasti sensacionālos virsrakstus, kas vēsta par tā saucamām sabiedrībā pazīstamām personām. Žurnālu izdevējiem, kam acīmredzot ar lielveikalu preču kārtošanas “filosofiem” ir kaut kādas norunas, to tikai vajag. Lūk, apbrīnojamā kārtā veidojas sazobe starp “tautu”, ko mūslaikos visvieglāk saprast kā lielveikala apmeklētāju plūsmu, no vienas puses, un “tautas kalpiem” un visvisādām citādām publiskām personām, kas uz pilnvaru laiku vai arī neatgriezeniski it kā atsvešinājušās no šīs plūsmas, no otras. “Zemie žanri”, pie kuriem noteikti pieder arī bulvārprese, pilda tādu kā smērvielas lomu starp tiem, kas sevi uzskata par viedokļu, masu, partiju, finanšu, kultūras u.c. līderiem un tiem, kurus šie pirmie uztver kā elektorātu, nodokļu maksātājus, kultūras patērētājus, pircējus, klientus, reņģēdājus un utuvanagus. Protams, fiktīva satikšanās Vakara Ziņās vai TV Panorāmā ir visai tālu no savulaik Mihaila Bahtina izvirzītās karnevālisma teorijas. Tomēr, ņemot vērā to, ka tagadnes cilvēks neatkarīgi no viņa mantiskā, ģimeniskā vai dvēseliskā stāvokļa ir burtiski caurausts ar tā sauktās informācijas plūsmām, lai kur viņš arī atrastos, karnevāliskajām attiecībām nepavisam nav nepieciešamas izdarības tirgus laukumā. Tā vien šķiet, ka visvētrainākās dejas un rituālus miljoniem laikabiedru izpilda pie datoru ekrāniem vai šķirstot ilustrētus žurnālus. Tur viņi tērpjas kara krāsās vai metas mežonīgās orģijās, tur spriež linča tiesu vai vaļā mutēm raugās, kā ripo šīs pasaules vareno nocirstās galvas. Bulvārpreses tendence aizvien ir piezemēt “šīspasaules varenos”, mediju tēlos atklājot to šķietamos vai patiesos noslēpumus, pārkāpumus, noziegumus vai personas īpatnības, tuvinot un pielīdzinot šos tēlus ikdienas cilvēka apkārtnē notiekošajam. Līdzīgi kā TV realitātes šovos, kur dalībnieki tiek izsmieti vai speciāli nolikti neērtās vai absurdās situācijās, tā ļaujot televīzijas skatītājam siltajā viesistabā justies pārākam par šiem nabadziņiem, arī bulvārprese, piezemējot savus “varoņus”, ceļ lasītāja pašvērtējuma un pretenziju līmeni.

Gandrīz nekad cilvēki nav tikai ēdoši, kakājoši un vairojošies dzīvnieki, gandrīz nekad tie nav arī garīgumā pārpasaulīgas, eņģeliskas būtības. Šīszemes cilvēks aizvien svārstās un mētājas kaut kur pa vidu un nemitīgi izgudro visvisādus mehānismus savas mētāšanās precizēšanai vai vismaz saprašanai, sakārtošanai kaut kādās atbilstībās. Dzeltenā prese arī ir viens tāds mehānisms. Radies, kā to itin viegli var sameklēt un desmitreiz pārbaudīt interneta resursos, ap 1890. gadu Amerikas Savienotajās Valstīs, tābrīža Kubas krīzes (konflikta ar Spāniju) laikā, nikni konkurējot avīžu magnātiem Viljamam Rendolfam Hērstam un Džozefam Puliceram. Pēdējais savā avīzē New York World pirmoreiz pasaules vēsturē ieviesa komiksa sadaļu (apmēram tā, kā redzam Gārfīldu Dienas slejās). Pirmo komiksu sauca The Yellow Kid, tā autors bija Ričards Autkolts. Līdz tam nebijušais avīžu jaunums kļuva ārkārtīgi populārs. Un, tā kā New York World, līdzīgi tās konkurentei New York Journal, aprakstot Kubas notikumus, izcēlās ar vienpusēju tendenciozitāti un sensacionālismu, Dzeltenā puiša vārds turpmāk pielipa visai šāda veida žurnālistikai. Un nav tur ko kaunēties.