Eiropieši Helsinkos

Kad Anrī Kartjē-Bresons 1955. gadā pirmoreiz publicēja fotogrāfiju kolekciju ar nosaukumu Eiropieši, tas bija piecu gadu darbs — otrā pasaules kara samocītā Eiropa ar drupām sejā, savā ziņā mēģinājums attapties no kara — te gan uzreiz jāpiebilst, ka Bresona fotogrāfijās ir pat pārlieku skaidri, biedējoši skaidri redzams, kā karš ne vien sarauj cilvēciskās saites, bet arī rada tās, un cik vilinoša emocionalitāte strāvo no cilvēkiem, kas konfrontēti ar vardarbību un nāvi. Simt astoņdesmit piecas fotogrāfijas, kas pašlaik izstādītas Helsinkos un publicētas Žana Klēra komentētā katalogā, aptver daudz plašāku laika posmu — sākot jau ar pirmajiem 24 gadus vecā fotogrāfa ceļojumiem pa Spāniju un Itāliju 1932. gadā — un iestiepjas septiņdesmitajos, parādot lielu daļu no Eiropas valstīm. Tajās redzami francūži, kas vēl bauda 30. gadu beigu brīvdienas Sēnas krastos, nenojaušot par kara tuvošanos, un 1968. gada maija izbrīnītie pilsoņi, kam nav iespējams saprast jaunās paaudzes destruktīvo patosu tikai 13 gadus pēc miera atjaunošanās. Dažās bildēs redzamā sešdesmito gadu Bosnija un Kosova ir klusa un nostalģiska mazā cilvēka valstība, un viena no maigākajām, ar fiziski sajūtamu gaismas glāstu apveltītajām fotogrāfijām ir tā, kurā kāds serbs uz divriteņa aizbrauc pa lauku ceļu, vedot uz muguras uzsietu kontrabasu. Starp citu, tas nebūt netraucē, redzot šīs fotogrāfijas, just baiļu sažņaugšanos pakrūtē — jo mēs zinām, kas bija tālāk, kas notika deviņdesmito gadu Eiropā, un atgriežoties gadsimta vidū, taustā­mies pēc izejas no tās pašas situācijas. Varbūt tādēļ man tomēr vispersoniskākās ir tieši 50. gadu bildes?

No vienas puses — nebeidzami turpinās eiropieša meklēšana sevī un sevis meklēšana Eiropā, kas faktiski ir mēģinājums atrast jēgu, dvēseli un attaisnojumu pragmatiskajam Māstrihtas līgumam, jau ir kļuvusi tik spekulatīva, ka gribas aizbāzt ausis, iztēlojoties, ko visu var sarunāt kārtējā tam veltītajā intelektuāļu konferencē (Helsinkos tāda notiks septembra sākumā). Taču no otras puses — tas nekā neattiecas uz Kartjē-Bresona fotogrāfijām, kas nemēģina atklāt neko slēptu, atvērt neko hermētisku, bet gan attēlo vienīgo, virspusē esošo realitāti, aiz kuras nekā cita nav, un tieši tādējādi norāda uz jebkādas ideoloģijas pilnīgo absurdumu: nevar likt cilvēkam dzīvot vai mirt “kaut kā” vārdā — jo tā nav. Pat ja runa būtu par Eiropu. Kartjē-Bresons nekādā ziņā nepiedāvā Eiropu kā ideoloģiju.

Runa var būt tikai par to, kas “ir”: nav Briselē vai Strasbūrā reprezentēta eiropassavienībieša, ir polis, itālis, valahs, dānis, slovēnis, rutēnis... Kā, izmantojot Roberta Mūzila Kakānijas tēlu, savā esejā konstatē Žans Klērs, Eiropa cieš no savas neizsakāmības, gaidot rakstnieku, kas var dot būtnēm vārdu, un fotogrāfu, kas var dot tām seju, būdams spogulis, kurā iespējams sevi ieraudzīt. Un tā ir radniecība, nevis vienādība, kas izpaužas lielajā “pirmsdžinsu” Eiropas ģimenes bildē, kur katrs apģērbies atbilstoši tam, kas viņš ir, un pratis ieņemt tieši savu vietu. Lūdzu, ja to var nosaukt par ideoloģiju vienotai Eiropai — te tā ir un mēs to varam lietot.

Viens no mēģinājumiem izskaidrot, kāpēc šīs fotogrāfijas, kurās nav “nekā tāda”, ir tik fascinējošas, ir salīdzinājums ar Eiropas rakstnieku dienasgrāmatām — piemēram, kāpēc Tomasa Manna, Stefana Cveiga, Andrē Žida un Pola Valerī dienasgrāmatām, kas pilnas sīkumiem, mazsvarīgām sarunām un nenozīmīgiem faktiem, piemīt šis pats savādais magnētisms: triviāli nieki, kam iespējams bez intereses slīdēt pāri, pēkšņi kļūst par mūžības mirkli, jo tie ir reāli notikuši. Tie ir pievilcīgi tāpēc, ka ir īsti. Kartjē-Bresona principiāli neinscenētajos, nekadrētajos un “neķīmiķotajos” darbos šo sajūtu neskaitāmas reizes pastiprina sakārtotība, precizitāte, klasicistiskā rūpība un iejūtīgā atturība, kas tajos valda, neraugoties uz autora izslavēto impulsivitāti. Starp citu, tajās ir ļoti daudz paša kontinenta, proti — zemes.

Divu dienu uzturēšanās Helsinkos — 2000. gada kultūras galvaspilsētā piedāvāja lielākas iespējas, nekā tik īsā laikā iespējams izmantot. Latvijas eiropieši paspēja apskatīt arī lielisku leģendārā fotoreportiera Roberta Kapas retrospekciju un konstatēt, ka vislabāk būtu bijis to darīt ne vienā dienā ar Kartjē-Bresona izstādi, lai nenāktos izjust pašpārmetumus par negribētu salīdzināšanu... Viņi aplaimoja sevi arī ar Vima Vendersa muzikālās dokumentālās filmas Buena Vista Social Club noskatīšanos kinoteātrī Andorra — un kāda jauna somiete, kas nogriezās no savas dzīves takas, lai pavadītu tos labu gabaliņu pareizajā virzienā, paskaidroja, ka Andorra ir vieta, kur rāda tikai labas filmas, — ielūkojās melno gulbju, pānu un nimfu apdzīvotajās gadsimtu mijas simbolista “somu Rozentāla” Magnusa Enkela arkādijās un Senāta laukumā brīdi pastāvēja pie vieglītēm pilošā sniega altāra no skaidra sniega uzbūvētajā Ulrikas Eleonoras baznīcas kopijā (īsto krievu cars Aleksandrs I nojauca 1812. gadā, vietā uzbūvēdams pašreizējo katedrāli). Un visbeidzot — izpētīja arī Latvijā tik bieži ar skumju apbrīnu pieminētajam, pirms 60 gadiem notikušajam Ziemas karam veltītu vēsturisku izstādi, kurā gar vienu sienu stāv somu slēpotāji gaišbrūnos ādas zābakos ar uzliektiem purngaliem, gar otru — krievu slēpotāji pelēkos velteņos, bet lapiņas, ar kurām krievi mēģināja pārliecināt somus un somi krievus, politkorekti ievietotas vienā stendā. Multimediju programmā (tā nopērkama arī CD-ROM formātā) pārsteigti uzzinājām, cik spēcīga bijusi Helsinku un arī pārējās Somijas teritorijas bombardēšana. Taču kā suvenīru (līdz ar labo vēsti, ka somi spēruši soli demokrātijas virzienā un vīnu tagad var nopirkt arī sestdienās) pārējiem Latvijas eiropiešiem un vienam no viņiem personīgi atvedām šo pantiņu, kas bija izlasāms uz Kara muzejā izstādītā PSRS robežapsardzes spēku 20 gadu jubilejai veltītā plakāta: skat. fotogrāfiju. Lai piedod Kazimira Maļeviča velis — supremātismam vairs nepietika spēka...

Helsinku — 2000. gada Kultūras galvaspilsētas programmā ir 450 pasākumu, rakstīts zaļajā grāmatā ar jūraszvaigzni uz vāka. To pētot pārņem aizvien lielāks apstulbums un sajūta, ka vēlēšanos redzēt visu, kas šajā programmā šķiet ievērības cienīgs vai amizants, varētu īstenot tikai, ja pārceltos uz dzīvi Helsinkos. Taču tiem, kas patiešām tur dzīvo, runa nav vis par gadu ilgu mākslas festivālu, kas sakrīt ar Helsinku pilsētas 450. jubileju, bet par procesu vairāku gadu garumā. Pirms pieciem gadiem ir nodibināts īpašs Kultūras galvaspilsētas fonds, kas saņēmis 2100 konkrētus projektu pieteikumus un vēl ap tūkstoti dažādu ideju un iniciatīvu. Un jēga tam visam (jo nepatika pret vārdiem “pasākums” un “projekts” vismaz man kā pēcpadomju cilvēkam neļauj ticēt pilsoniskās sabiedrības bauslim “rosīties nozīmē dzīvot”) ir vispirms tāda, ka somiem ir radīta lielāka iespēja personīgi iepazīties ar pārbaudītām vērtībām. Protams, protams, somu kultūras “vēstījums” tiek izplatīts Eiropā, un es to nebūt neapšaubu — tomēr šķiet, ka dominē veselīgs egoisms: izmantojot Kultūras galvaspilsētas ideju, sanest mājā dzīvei noderīgas lietas un dzīvot labāk. Bet lielās pasākumu piramīdas apakšdaļu aizpilda neskaitāmi lokāli punktiņi — Ziemeļu un Baltijas, pilsētu un piepilsētu, kopienu un kaimiņu, klubu un ķinīšu, skolu un ģimeņu, ielu un pagalmiņu, salu un tirdziņu, pludmaļu un piestātņu “privātie” notikumi. Laiks atklāt pagarās rindkopas sabiedrisko patosu: Helsinki ir tik tuvu un tik salīdzināmi, tajos dzīvo tikai 550 tūkstoši cilvēku — varbūt būtu pareizāk nesaukt Rīgu par “mazo Parīzi” un necerēt, ka tā pati no sevis nākamgad pārvērtīsies par Kultūras galvaspilsētu, bet pieticīgi dēvēties par “lielajiem Helsinkiem” un tomēr darīt vismaz kaut ko konkrētu, lai 2001. gads nepaliktu atmiņā kā pāris latvisku gobelēnu izstādes un “teatralizēts pasākums ar blīkšķi un kašķēšanos”.

Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu sagatavoja Mistrus Media