Es šeit biju

Vēlme nokļūt Pompejos man radās pagājušajā vasarā, Berlīnes Altes Museum līdzās dažādas izcelsmes un datējuma antīkās mākslas kolekcijas priekšmetiem aplūkojot arī dažus mirušajā pilsētā atrastus portretus. Uzskatāms priekšstats par Pompeju bojāeju man bija izveidojies jau bērnībā, skolēnu gadagrāmatā “Tavs kalendārs" pētot krievu gleznotāja Karla Brilova gleznu “Pompeju pēdējā diena". Interesi lielā mērā gan noteica Pompeju ielas vidū, pašā gleznas centrā līdzās nolūzušam ratu ritenim un izbirušai zeltlietu lādītei attēlota saļimusi sieviete ar atkailinātu baltu krūti. Tomēr iztēli rosinošas un dažbrīd mulsinošas bija arī pārējās reprodukcijā saskatāmās detaļas - zibeņi melnajos padebešos virs spoži sarkanās lavas straumes, trakojoši zirgi, kas samin pakritušos, vecāks vīrs, kuru nes kareivis un meitenīga izskata jauneklis, ģimene, kas apsegusies ar apmetni, dramatiskas pozas un šausmās ieplestu acu vienādi apaļie baltumi. Kopš tā laika gleznas iespaidu nomākušas gan Holivudas filmas, kuru varoņiem bēgšana no ugunīgiem mākoņiem, gigantiskiem viļņiem un citām stihijām parasti laimīgi beidzas vienīgi ar izbīli, gan pavisam reālas un ikdienas ziņu sižetos aprakstītas kataklizmas, kuru upuriem nav palīdzējusi nedz bēgšana, nedz klasiskas pozas. Berlīnes muzejā, ielūkojoties Pompeju iedzīvotāju pārsteidzoši vienkāršajās, varētu pat teikt mūsdienīgajās sejās, es no jauna atcerējos Brilova gleznu ar tās mērķtiecīgo patosu un noslēpumaino pievilcību un ļāvos kārdinājumam Pompejus ieraudzīt pats. Itin kā ieraudzīšana vien nozīmētu arī nonākšanu pie saprašanas par to, kas īsti noticis. Tas bija maldīgs pieļāvums, un atšķirībā no anonīmā pilsētas iedzīvotāja, kas gadu pirms Vezuva izvirduma uz Pompeju nama sienas bija ieskrāpējis vārdus “Es šeit biju", man šādas drošas pārliecības nav vēl arvien.

Pompeju provinciālisms varētu būt maldinošs. Līdzīgi kā mūsdienās, arī Romas impērijā tie, kas varēja to atļauties, mēdza iekārtot “otrās mājas” jeb vasarnīcas ārpus pilsētas, vēlams - ar skatu uz jūru, un vairākas šādas celtnes ar lieliem logiem, kaut gan apmeklētājiem slēgtas, vismaz no ārienes Pompejos ir apskatāmas vēl arvien. “Pompeju tuvumā” sev mītni bija iegādājies Cicerons, kas pirmoreiz šajā apvidū bija nonācis Pilsoņu kara laikā un piedalījies pilsētas aplenkumā. Tāpat pilsētas tuvumā bijis īpašums, kas piederējis Nērona otrajai sievai Popejai - viņas dēļ viņš bija nogalinājis gan savu māti, gan pirmo sievu, taču tad, “nejauši” iesperot viņai pa vēderu, nogalināja arī viņu pašu. Tomēr visskaļākais, kā mūsdienās sacītu - skandāls, kas par Pompejiem lika interesēties arī Romā un vēl arvien tiek uzskatīts par otro vērienīgāko notikumu pilsētas vēsturē (pirmajā vietā, protams, ir liktenīgais vulkāna izvirdums), norisinājās pilsētas amfiteātrī 59. gadā. Būtībā tas bija divu sportistu komandu līdzjutēju konflikts. Gladiatoru izrādes laikā sākās ķilda starp Pompeju un Nucērijas (mūsdienās Nočera Inferiora) iedzīvotājiem, kas drīz vien no vārdiem ķērās ne vien pie akmeņiem, bet arī pie zobeniem. Pompeju iedzīvotāji spēlēja, tā teikt, savā laukumā, tāpēc pretinieki cieta smagu sakāvi un devās uz Romu izrādīt savus šaušalīgos savainojumus, neaizmirstot pasūdzēties, ka nogalināti tikuši pat sirmgalvji un bērni. Pompeju iedzīvotājiem uz desmit gadiem tika aizliegta pulcēšanās publiskās izpriecās. Tomēr šajā notikumā ir arī iztēli rosinošas neskaidrības. Gladiatoru izrādi bija sarīkojis no Romas senāta padzītais senators Līvinejs Rēguls. Tacits, aprakstot šo atgadījumu, piebilst, ka par senatora nedienām rakstījis “iepriekš”, taču diemžēl iepriekš rakstītais līdz mūsdienām nav nonācis. Iespējams, ka nežēlastībā kritušais senators tieši ar bēdīgi slaveno izrādi bija cerējis atzinību un cieņu iemantot vismaz Pompejos. Tāpat iespējams, ka varbūt tieši izrādes apšaubāmais sponsors kaut kādā veidā bijis nekārtību rosinātājs.

Trešo nozīmīgo notikumu Pompeju vēsturē diemžēl tā arī nav izdevies pierādīt - tā ir imperatora Nērona vizīte pilsētā 64. gadā drīz pēc zemestrīces, kas Pompejus bija pamatīgi izpostījusi. Lai gan ir zināms, ka Nērons uzstājies Neapolē, pierādījumu par iegriešanos Pompejos nav, toties ir vairāku vēsturnieku vēlme šādus pierādījumus atrast.

Visuzskatāmākā saikne starp dzīvi Romā un Pompejos, iespējams, varētu būt tīri formāla - tā bija Pompeju iedzīvotāju tieksme pilsētas iekārtojumā, arhitektūrā un mākslā tuvoties Romas ideālam, kas varēja izpausties gan tiešā kopēšanā, gan savdabīgu variāciju darināšanā. Imperatora Augusta laikā šādi centieni bija vērojami visā tagadējās Itālijas teritorijā - augstākā sabiedrība bija pārņemta ar domu, ka viņu mazpilsētām jāiemanto urbanitas apveids, un pietuvošanās šādam ideālam bija nepieciešams noteikums, lai varētu cerēt uz iesaistīšanos lielajā politikā. Ieguldot naudu sabiedrisko celtņu būvniecībā vai atjaunošanā, tika iemantota fama, laba slava jeb kaut kas līdzīgs laicīgai nemirstībai, ko nodrošināja ļaužu piemiņa - vismaz kamēr vien stāvēja uzceltās ēkas vai uzslietās skulptūras. Tie, kas varēja to atļauties, centās ne vien iekārtot pamatīgus mājokļus sev (piemēram, tādas ēkas kā “Nams ar faunu”, kas aizņem veselu pilsētas kvartālu un kas savu vārdu ieguvis no tajā atrastas dejojoša fauna bronzas figūriņas), bet arī finansēt teātra, tempļa vai kādas pirts būvi, foruma labiekārtošanu, ūdensvada ierīkošanu, ielas vai ietves bruģēšanu. Tieksme pielīdzināties Romai varēja izpausties arī pavisam pieticīgā veidolā un negaidītās vietās - piemēram, uz veļas mazgātavas fasādes uzgleznots Romuls ar uzvaras zizli un Enejs, kas no degošās Trojas nes savu veco tēvu. Spriežot pēc aprakstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, imperatora Augusta laikā ļoti līdzīgi bijis dekorēts Romas forums (to gan rotājušas skulptūras, nevis gleznojumi), un mazpilsētas veikala fasādes gleznojums nu jau par to ir vienīgā vizuālā liecība.

Pirmie tā dēvēto “Pompeju namu” paraugi - ēkas, kuru plānojumā neatkarīgi no būves lieluma ievērots secīgs vairāk vai mazāk noteiktām funkcijām paredzētu telpu izvietojums, - tiek datēti ar laiku vēl pirms romiešu kolonistu ienākšanas. “Pompeju nama plānojums pārsteidz ar tieksmi telpu sadalīt, cik vien sīki tas iespējams, un cik vien tas iespējams, šos nodalījumus savstarpēji savienot,” rakstīja Muratovs. “Mūs pārsteidz mazie Pompeju istabu izmēri, bet vai gan nav vēl pārsteidzošāk, ka dažos namos varēja būt pat sešdesmit istabu”. Viens no tipiskākajiem šādu celtņu paraugiem ir “Skumjā dzejnieka nams”. Tā nosaukums, tāpat kā tas ir ar daudzām citām Pompeju ēkām, ir maldīgas arheologu fantāzijas auglis. Viņiem iesākumā bija šķitis, ka vienā no ēkā atklātajām freskām attēlots dzejnieks, kas publikas priekšā lasa savus darbus; mūsdienās vēsturnieki secinājuši, ka tas ir orākuls, kura pareģojumos ieklausās Admets un Peleasa meita Alcesta. Pret ielu ir pavērsti vairāki veikali, starp tiem ir nama ieeja, pa kuru apmeklētājs pa gaiteni, kura grīdu rotā uzraksts “CAVE CANEM” (“Sargies suņa!”), vispirms iznāk ātrijā jeb iekšpagalmā ar neapjumtu centrālo daļu un baseinu, pēc tam nonāk parasti krāšņi ar freskām un radinieku vai autoritāšu krūšutēliem izrotātajā tablinum, ko mūsdienās varētu dēvēt par saimnieka kabinetu, un visbeidzot nokļūst otrajā iekšpagalmā jeb dārzā. Gar ātrija malām, bet jo īpaši apkārt dārzam izvietotas mazākas telpas - gan guļamistabas, gan apbrīnojami šaura virtuve un katrā mājā tikai viena vienīga ateja.

Vieni no izplatītākajiem Pompeju apmeklētāju maldiem, iespējams, ir satraucoša sajūta, ka tik daudz kas no pilsētas ielās un ēku drupās redzamā ir pazīstams, saprotams un pat mūsdienīgs. Lūk, arī es uzskatīju par vajadzīgu piebilst, ka tablinum mūsdienās droši vien tiktu dēvēts par saimnieka kabinetu. Atliek vēl iztēloties, kā ēku tukšajos, lai neteiktu - minimālistiskajos interjeros un ar ziediem un košumkrūmiem apstādītajos pagalmos rit nesteidzīga, laiska un neskaitāmās filmās redzēta dzīve. Tai piedien vīna malkošana un mielošanās ar īpašos traukos nobarotiem resniem susuriem, bet tikmēr ārpusē uz ielas kūsā ikvienai mūsdienu pilsētai līdzīga saimnieciskā dzīve, kņada un steiga, ko visspilgtāk raksturo gan Pompejos, gan Herkulānā sastopamās neskaitāmās ātrās ēdināšanas iestādes.

Angļu vēsturniece Mērija Bērda pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā “Pompeji. Dzīve romiešu pilsētā” aizraujoši apraksta visdažādākos maldus, kam par upuri krituši ne vien naivi tūristi, bet arī savām fantāzijām noticēt gatavi arheologi un vēsturnieki. Izplatīta kļūda ir savu priekšstatu, vēlmju un aizspriedumu ierakstīšana pilsētas vēsturē. Viena no komiskākajiem šāda veida interpretācijām ir 18. gadsimta vēsturnieku sacerētā leģenda par gladiatoru kazarmās uzietiem divu gladiatoru, augstdzimušas dāmas un suņa skeletiem. Daudzus gadu desmitus tika uzskatīts, ka dāma tur ieradusies meklēt miesīgas izpriecas, līdz vulkāna izvirdums, gluži kā tāds Dieva pirksts, viņus tur pārsteidzis. Šādai versijai gan nebija nekāda pamatojuma, taču tā, nenoliedzami, šķita interesantāka nekā pieņēmums, ka viņi visi tur sastapušies, meklējot glābiņu no vulkānisko pelnu un akmeņu krusas.

Tikpat maldinošs ir pieņēmums, ka mājoklim un tā istabām mūsu ēras 79. gadā Pompejos varētu būt bijusi tieši tāda pati nozīme un tādi paši pielietojumi kā mājoklim, piemēram, 1890. vai 2008. gadā, nemaz nerunājot par kādu citu zemi vai valsti. Šāda pieņēmuma maldīgumu var uzskatāmi ilustrēt ar vienkāršu un lokalizētu piemēru - virtuves funkcijas un nozīme mūsdienu vidusmēra latvieša mājoklī ir nedaudz citādas nekā padomju laika komunālajā dzīvoklī. Atmetot maldus un iepazīstot arheoloģiskajos izrakumos atklāto, aina Pompeju mājoklī vai uz ielas veidojas visai neierasta un eksotiska. Iekšpagalmu dārzus pilsētnieki bieži vien izmantojuši nevis košumaugu, bet gan pavisam praktisku stādījumu kultivēšanai - tur auguši gan vīģu un olīvu koki, gan dārzāji un garšaugi. Pilsētā bijis visai daudz mājdzīvnieku - kaut vai zirgi un mūļi, un tie visi kaut kur bija jātur. Arī cildenais plašums un tukšums mājokļos ir maldinošs - jāpatur prātā, ka bez nama saimniekiem tur dzīvoja arī krietns pulks vergu, kā arī brīvlaistie vergi ar ģimenēm, kopā vismaz daži desmiti ļaužu. Ātriji, visticamāk, netika izmantoti elegantai slīdēšanai ap baseiniņu un tukšu salmu kulšanai - tā bija lielākā telpa visā ēkā, un ikdienā tur varēja valdīt pamatīga burzma un praktiska rosība, turklāt tā bija parocīga vieta, kur uzglabāt dažādas lietas - sākot ar aužamajām stellēm un beidzot ar dārza darbarīkiem un ratiņiem. Arī tā dēvēto guļamistabu funkcija nebūt nebija tik skaidri nošķirta, kā tas ir mūsdienās - saimnieks viesi varēja ieaicināt savā mājoklī, tomēr tālāk par “publiskajām” telpām nelaist, taču citos gadījumos saimnieks viesi varēja aicināt arī kādā no istabām, un tas ne vienmēr bija intīms piedāvājums, bet tikpat labi varēja būt vēlme apspriesties zem četrām acīm. Līdzīgi izplūdusi funkcija bijusi arī virtuvei un pat tualetei. Kāds arheologs savus spēkus veltījis tieši Pompeju iedzīvotāju tualetes ieradumu izpētei un atklājis, ka tās bieži vien nav bijušas nodalītas no pārējās telpas - “Traģiskā dzejnieka namā” vienīgā tualete atrodas virtuves kaktā. Iespējams, šīs sausās atejas bijušas aizsegtas ar kādu priekškaru vai aizslietni, taču šķiet, ka tam nav veltīta pārāk liela vērība. Ņemot vērā visai lielo iedzīvotāju skaitu katrā namā, daudziem bija jāiet savās darīšanās turpat dārzā vai jāizmanto naktspodi. Ar naktspodiem saistīta viena no, iespējams, biežāk pieminētajām romiešu sadzīves detaļām - cilvēku urīna uzpirkšana un izmantošana audumu balināšanā.

Lai gan šī nozare lietderīgi patērēja vismaz daļu no pilsētas kanalizācijas, lielākais daudzums tomēr nonāca citviet - pēc visai piesardzīgiem un aptuveniem aprēķiniem, Pompeju iedzīvotāji ik gadu saražoja 6 500 tonnu fekāliju un urīna. Varētu būt, ka vismaz daļa no tā visa tika izlieta uz ielām, kur jau bija mūļu un zirgu mēsli, sadzīves atkritumi un dubļi. Taču tas diezin vai ir iemels, kāpēc Pompejos, bet jo īpaši Herkulānā, ielas atgādina dziļus, augstu ietvju norobežotus grāvjus. Visticamāk, ielas šādi tika ierīkotas, lai novadītu lejup no kalna plūstošos lietus ūdeņus. Tie, protams, laiku pa laikam aizskaloja arī sakrājušos netīrību. Mūsdienās nav viegli saprast, kāpēc ļaudis, kas bija spējīgi ierīkot visai sarežģītu ūdens apgādes sistēmu (lai no kalniem nākošā ūdens spiediens svina caurulēs nebūtu pārāk liels, daudzviet pilsētā bija uzbūvēti īpaši spiediena regulēšanas torņi), ūdensvada ūdeni labprāt izmantoja strūklakās un dekoratīvās burbuļojoša ūdens sienās ēdamtelpās, bet savās tualetēs higiēnas vajadzībām nevīžoja izdomāt ko asprātīgāku par māla podu, kurā peldēja uz kociņa uzsprausts sūklis. Īpašu dramatismu Pompeju sanitārā aina droši vien iemantoja naktīs. Pieradušiem pie ielu apgaismojuma, mums ir grūti iztēloties tumsu, kādai vajadzēja valdīt antīkajās pilsētās. Kaut gan Neopoles Arheoloģijas muzejā ir daudzi plaukti ar gandrīz rūpnieciski ražotām visdažādāko veidu eļļas lampiņām, to gaisma bija visai nespodra un ārpus mājokļu sienām neizkļuva. Pārvietošanās pa pilsētu izvērtās par lavīšanos, laipošanu un izvairīšanos no pajūgiem (daudzās Romas pilsētās bija noteikumi, kas vismaz pa dažām ielām pajūgiem atļāva braukt tikai naktīs) un pa roku galam izlietiem naktspodiem. Taču turpat līdzās dzīvoja tie paši turīgie un ietekmīgie vīri, romiešu kolonisti, kas vēlējās, lai arī te viss būtu “kā Romā”.

Tagad, kā rakstīja Muratovs, “vienkāršība, pareizība un vienveidība valda Pompeju ielās. [..] Pompeji ir zaudējuši sadzīves gleznieciskās iezīmes, un mūsdienās skatāmais pilsētas veidols ir tikai akmens un gaisa gleznojums”. Par ielās kādreiz valdījušo netīrību liecina vienīgi krustojumos un iepretī atsevišķiem namiem vai veikaliem ielu šķērsošanai no lieliem iegareniem akmeņiem veidotas pārejas. Līdzīgi baltajām svītrām, ar kādām mūsdienās gājēju pārejas mēdz iezīmēt uz asfalta, pāreju akmeņi novietoti paralēli un vienādos attālumos tā, lai pa to starpu varētu izripot pajūgu riteņi. Uz ielu stūriem un pāreju akmeņiem droši vien aizķeroties un palecoties, laika gaitā rati bruģī atstājuši dziļas grambas.

Romiešu flotes komandieris Misēnā Gajs Plīnijs Sekunds jeb rakstnieks Plīnijs Vecākais 24. augusta pēcpusdienā bija pazvilnējis saulē, iegājis aukstā vannā, iebaudījis vieglu maltīti un ķēries pie darba. Viņu iztraucēja brāļa sieva, Gaja Plīnija Cecilija Sekunda jeb Plīnija Jaunākā māte, kas Neapoles līča pretējā pusē virs kalniem bija pamanījusi neparasta lieluma un formas mākoni. Apāvis sandales, Plīnijs steidzās skatīties. Nesen viņš bija pabeidzis “Dabas vēsturi” 37 grāmatās, un viņu turpināja interesēt dažādas dabas parādības. Mākonis cēlās no kalniem, lai gan tobrīd vēl nebija skaidrs, no kurienes tieši. Tikai vēlāk nāca zināms, ka tas pacēlies no Vezuva. Šādi divdesmit piecus gadus vēlāk vēstulē vēsturniekam Tacitam tās dienas notikumus atcerējās Plīnijs Jaunākais. Mākoņa izskatu, viņš rakstīja, vislabāk varēts raksturot, salīdzinot to ar pīniju - tas ietiecies milzu augstumā kā uz koka stumbra un pēcāk sadalījās zaros. “Vietām tas bija balts, vietām netīrs un plankumains atkarībā no tā, cik tajā bija zemes un pelnu. Vīram ar tik izcilu prātu kā manam tēvocim šķita svarīgi un vērtīgi to izpētīt tuvāk. Viņš pavēlēja sagatavot ātru kaujas kuģi; viņš piedāvāja, ja vien es vēlētos, braukt ar viņu kopā.

Es atbildēju, ka labprātāk pastrādāšu, jo viņš man bija uzticējis dažus rakstu darbus.” Taču tad tika atnesta vēsts no “Rektinas, Tascija sievas, kas bija pārbijusies no draudošajām briesmām (jo viņu nams atradās kalna pakājē un no turienes nebija cita glābiņa kā vien ar laivu) un kas lūdza palīdzību tik lielās briesmās”. Plīnijs Vecākais, sapratis, ka izpētes braucienu varbūt varētu apvienot ar varonīgu darbu veikšanu, pavēlēja jūrā doties arī citiem kaujas kuģiem un “steidzās uz vietu, no kuras citi bēga, un stūrēja tieši pretī briesmām”. Drīz vien pār kuģiem sāka birt pelni, arī akmeņi, taču tas Plīniju neatturēja piestāt Stabijās un apciemot tur dzīvojošo draugu Pomponiānu. Lai iedrošinātu draugu, Plīnijs ierosināja doties pirtī un ieturēja kopīgas vakariņas. Naktī viņš esot pamanījies pat aizmigt, jo “viņa elpošanu, kas viņa lielās miesas būves dēļ bija visai smaga un skaļa, dzirdēja tie, kas sargāja viņa durvis”. Citi mājinieki nakti bija pavadījuši nomodā. No rīta pagalms, no kura bija ieeja Plīnija guļamistabā, jau bija tā piebiris ar pelniem un akmeņiem, ka ilgāka uzkavēšanās telpās šķita bīstama. Ēkas ik pa brīdim satricināja spēcīga zemes trīcēšana, un viņi nosprieda, ka drošāk būs doties laukā - Plīniju līdztekus drošības apsvērumiem droši vien mudināja arī ziņkārība. Uzsējuši uz galvām spilvenus, lai tā pasargātos no krītošajiem akmeņiem, viņi izgāja ārā, kur, lai gan bija diena, valdīja melna tumsa kā naktī. Viņš nolēma noiet līdz jūrai un izlūkot, vai tā nav kļuvusi mierīgāka un vai nav iespējams glābties, taču jūra “vēl vienmēr bija viļņaina un naidīga. Turpat, atlaidies uz drānas, kas viņam tur tika paklāta, viņš divreiz pieprasīja un padzērās aukstu ūdeni. Tad liesmas un sēra smaka, kas skrēja tām pa priekšu, visiem lika meklēt glābiņu un piespieda piecelties arī viņu. Atbalstījies uz diviem jauniem vergiem, viņš piecēlās, taču tūdaļ saļima, jo, manuprāt, viņa elpu aizsprostoja biezie dūmi, un viņa elpas vads, kas no dabas bija vājš, šaurs un bieži iekaisis, bija nosprostojies. Kad atausa diena (divas dienas pēc tam, kad viņš pēdējoreiz tika redzēts), viņš tika atrasts, neskarts un neievainots, pārsegts un tajās pašās drānās, kas viņam bija bijušas mugurā: viņa izskats vairāk atgādināja kādu, kas aizmidzis, ne miris.”

Citu Vezuva izvirduma upuru nāve bija dramatiskāka. Trīs simti visdažādāko gājumu Herkulānas iedzīvotāju meklēja veltīgu glābiņu jūras krastā, un tur tos arī apraka ap 500 grādu karsta piroklastisko iežu lavīna, kas izveidojās, nedaudz atdziestot un pa kalna nogāzi ar vismaz 80 kilometru ātrumu stundā traucoties lejup no vulkāna daudzu kilometru augstumā izsviestajam “neparastās formas mākonim”. Ārkārtīgi augstā temperatūra un ātrums, ar kādu tika aprakta gan pilsēta, gan tās iedzīvotāji, bija iemesls, kāpēc Herkulānā, atšķirībā no Pompejiem, saglabājās gan pārogļotas namu koka un mēbeļu daļas, gan bojāgājušo kauli. Kaut gan pat vēsturnieki nav spējuši izvairīties no šķērmiem aprakstiem par to, kā “viņu acis izdega un smadzenes sāka vārīties”, nāves iemesls bija karstuma šoks, un jau nākamajā mirklī viss dzīvais bija pārvērties oglē.

Atšķirīgs bija Pompeju iedzīvotāju liktenis. Pēc tam, kad pār viņiem jau labu laiku bija birusi pelnu un akmeņu krusa, arī Pompejiem tuvojās piroklastisko iežu lavīna, taču tā zaudēja ātrumu un apstājās vēl pirms pilsētas - Pompeji no Vezuva ir tālāk nekā Herkulāna. Lai gan lavīna apstājās, vulkāniskās gāzes mākonis turpināja ceļu lejup, Pompeju iedzīvotāji nosmaka, un tikai pēc tam viņus apraka pirmajai lavīnai pa pēdām nākošs vēl viens sakarsētu pelnu, akmeņu un gāzu mākonis. Tā nebija viegla nāve, kādu to savam tēvocim iztēlojies Plīnijs Jaunākais. Upuru plaušas indīgo gāzu iespaidā piepildījās ar ūdeni, kas sajaucās ar ieelpotajiem pelniem, un izveidojusies masa elpošanu padarīja arvien grūtāku. Šī iemesla dēļ ģipša atlējumos iemūžinātie Pompeju iedzīvotāji sastinguši dramatiskās pozās, daudzi ir sarāvušies vai sakņupuši sēdus, cenšoties aizsegt degunu un muti, savukārt citi, šķiet, vēl arvien cīnās pēc pēdējās elpas, un šajā cīņā nav itin nekā no Brilova gleznas romantiskās patētikas.

Plīnija Jaunākā vēstule ir vienīgais zināmais 79. gada izvirduma aculiecinieka atmiņu pieraksts, tomēr tā patiesums ilgus gadus tika apšaubīts. Mākonis, kura forma atgādina pīniju, šķita vai nu noilguma, vai rakstnieka fantāzijas auglis. Taču 1902. gadā Martinikas salā notika Monpelē vulkāna izvirdums, kas pilnībā nopostīja salas galvaspilsētu Senpjēru un nogalināja gandrīz 30 000 pilsētas iedzīvotājus. Monpelē izvirduma norises gaita bija gandrīz tāda pati kā Plīnija aprakstā, un kopš tā laika šāda veida katastrofas tiek dēvētas par “Plīnija izvirdumiem”. Apšaubīts toties tiek Plīnija vēstulē minētais izvirduma datums. Izrakumos atrasts liels daudzums rudens augļu atlieku, kā arī pierādījumi, ka Pompeju un Herkulānas iedzīvotāji bijuši tērpti vilnas drānās, ļauj izteikt minējumu, ka izvirdums noticis vēlāk rudenī. Šādu pieļāvumu apstiprina vēl kāds atradums - romiešu monēta, kuras izcelsme nevar būt agrāka par 79. gada septembri un kura bijusi vietā, kur to pilnīgi noteikti nav atstājuši vēlākos laikos pa aprakto pilsētu rosījušies marodieri. Saskaņā ar populāru priekšstatu, Vezuva izvirdums nopostīja dzīvībā kūsājošu un plaukstošu pilsētu ar 20-34 tūkstošiem iedzīvotāju, un tā “sastinga laikā”. Tomēr Pompeju vēsturē ir tik daudz neskaidrību, pretrunīgu vēsturnieku interpretāciju un teoriju, ka pastāv nopietns iemesls ar šaubām izturēties gan pret “sastingšanu”, gan iztēloto pilsētas dzīvi izvirduma laikā. Šādu šaubu iemeslu var saskatīt nevis pašā pilsētā vai tur atrastajos priekšmetos, bet gan tieši vēsturnieku domstarpībās un jau iepriekš pieminētajā nespējā Pompejos atrasto un izzināto ierakstīt plašākā romiešu vēstures ainā. Ja jau pilsēta plauka un zēla, nav saprotams, kāpēc, piemēram, tajā veiktie pētījumi nav palīdzējuši kaut nedaudz labāk izprast Romas impērijas iedzīvotāju ekonomiskās attiecības. Pompeju izpēte nekādi nav spējusi viest skaidrību jau paaudžu paaudzēs ilgstošās domstarpībās starp vēsturniekiem, kas uzskata, ka Romas ekonomika bijusi liels, gandrīz vai mūsdienīgs kopīgs tirgus, kur pieprasījums noteica piedāvājumu un potenciālo peļņu (kā pierādījumi šādām teorijām tiek minēts no dzelzs kausēšanas veidojies Romas impērijas laika piesārņojums Grenlandes ledājos, kam līdzīgs nākamreiz vēsturē parādījies tikai industriālās revolūcijas laikā), un starp tiem, kas apgalvo, ka romiešu ekonomika bijusi radikāli atšķirīga no mūsējās. Otrā virziena pārstāvji apgalvo, ka ekonomiskās attiecības galvenokārt bijušas pakārtotas tikai primitīvām vajadzībām, piemēram, ļaužu pabarošanai noteiktas kopienas ietvaros, bet par peļņas gūšanu, ieguldījumiem, importu, eksportu un šādām darbībām nepieciešamiem rīkiem - kreditēšanu vai banku sistēmu - nevarot būt ne runas.

62. gadā Pompejus bija visai pamatīgi izpostījusi spēcīga zemestrīce, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc arheologiem un vēsturniekiem bijis tik grūti ieraudzīt pilsētu tādu, kāda tā “sastinga” 79. gada rudenī. Tomēr, lai gan pats zemestrīces fakts apšaubīts netiek, vienprātības nav pat par tās postošajām sekām. Saskaņā ar vienu versiju, zemestrīces postījumi bijuši tik pamatīgi, ka vēl pat līdz 79. gadam nav izdevies tos pilnībā novērst. Par to varētu liecināt daudzu ēku acīmredzami sliktais stāvoklis un daudzviet uzietās būvniecības un remontdarbu pēdas. Daži vēsturnieki ar zemestrīces postošo iespaidu mēģina izskaidrot arī varbūtējas pārmaiņas pilsētas apdzīvotībā, pieļaujot pat domu, ka pēc zemestrīces Pompeji īsti atguvušies nav vairs nekad, pilsētu pametusi liela daļa iedzīvotāju, daudzas ēkas tikušas atstātas novārtā un nav vairs atjaunotas. Variācija par šo versiju ir teorija, ka pēc zemestrīces pilsētu varētu būt pametušas galvenokārt romiešu kolonistu ģimenes un viņu vietā Pompejos atkal sākuši saimniekot samnītu pēcteči un brīvlaistie vergi. Plīnijs raksta, ka zemestrīces Pompejus tricinājušas arī 79. gadā, neilgi pirms vulkāna izvirduma. Arī tas varētu būt iemesls, kāpēc daudzas ēkas tikušas laikus pamestas. Lai kā arī būtu noticis, visas šīs versijas ir mēģinājumi izskaidrot faktu, ka izvirduma laikā pilsētā pilnīgi noteikti nav bijis 20 000 vai pat 34 000 iedzīvotāju, jo atrasto bojā gājušo skaits ir tikai daži simti. Līdzīga mīkla ilgu laiku bija arī Herkulānas ļaužu liktenis, taču tā tika atrisināta, sākot izrakumus kādreizējā jūras krastā un lielu daļu pilsētiņas iedzīvotāju atrodot tur. Iespējams, vairumam Pompeju iedzīvotāju tomēr izdevies laikus no pilsētas aizbēgt, un tie, kas palikuši, to darījuši vai nu kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ, vai, piemēram, atgriezušies, lai vēl pēdējā brīdī paņemtu kaut ko no savas mantības.

“Sastingt” Pompejiem nebija lemts arī pēc izvirduma. Kad 18. gadsimtā sākās pilsētas izpēte, drīz vien arheologi atklāja, ka nebūt nav pirmie - daudzajos gadsimtos pēc izvirduma ik pa laikam kāds kaut ko pilsētā bija rakņājis un meklējis. Sākumā, iespējams, tie bijuši paši Pompeju iedzīvotāji, kas tūliņ pēc izvirduma atgriezās un mēģināja apraktajos mājokļos atrast atstāto mantu, taču tikpat labi tie varēja būt svešas mantas kārotāji. Ievērojamu postu pilsētai nodarīja arī pirmie arheologi, kuru metodes visai maz atšķīrās no paņēmieniem, kādus bija izmantojuši marodieri. Pamatīgus postījumus jau lielā mērā atraktajai pilsētai nodarīja sabiedroto aviācijas uzlidojumi 1943. gadā, kad tika sagrautas daudzas nozīmīgākās Pompeju ēkas. Pēc kara tās gan tikušas iespēju robežās atjaunotas, taču 79. gadā “sastingušas” tās nebūs vairs nekad. Nedaudzās skulptūras, kas vēl arvien aplūkojamas Pompeju un Herkulānas namos, ir kopijas, jo visi vērtīgie atradumi - skulptūras, trauki, sadzīves priekšmeti, no sienām un grīdām izkaltās mozaīkas un freskas - nonāca muzejos. Kaut gan šāda kārtība mūsdienās var šķist nesaprātīga vai pat mežonīga un, kā rakstīja Muratovs, Pompeju apmeklētājs, klīstot pa tukšajām telpām, to nožēlo ne reizi vien, šāds vērtējums tomēr ir pārāk vienkāršots. Pompejos un Herkulānā palikušie oriģinālie sienu gleznojumi, rotājumi vai uzraksti, kas kopš pilsētu izpētes pirmsākumiem bijuši nerimstošas ziņkāres objekts, pēc to atrakšanas tikuši pakļauti saules, vēja, lietus, augšup pa sienām kāpjoša mitruma, Otrā pasaules kara aviācijas bumbu un muļķīgu tūristu nestam postam. Daudzi no gleznojumiem saglabājušies vienīgi pagājušos gadsimtos darinātās kopijās, citi lēnām un neatgriezeniski savu bojāeju vēl turpina.

Sākoties izrakumiem Herkulānā, pēc karaļa Kārļa III ierosmes viņa pilī Palazzo Caramanico tika ierīkots un 1758. gadā atklāts Herkulānas muzejs, kur ar karaļa atļauju iepazīties ar atradumiem varēja augstāko aprindu sabiedrība un zinātņu vīri. Pēc izrakumu sākuma Pompejos (rakšana tur bija vieglāka, jo atšķirībā no Herkulānas, Pompeju pilsētu apbērušajam vulkānisko iežu slānim pa virsu nebija vēlākos gadsimtos notikušu Vezuva izvirdumu sacietējusi lava) atradumu strauji kļuva arvien vairāk, un tie tika pārvesti uz Palazzo degli Studi Neapolē, kas kļuva par Burbonu karalisko muzeju, bet pēc vienotas Itālijas valsts izveidošanas 1870. gadā pārtapa par valsts īpašumā esošo Nacionālo Arheoloģijas muzeju.

Mūsdienās muzeja pirmajā stāvā mēdz notikt tematiskas izstādes. Patlaban tur līdz pat 13. aprīlim aplūkojama ekspozīcija “Herkulāna. Izrakumu trīs gadsimti”, kurā vienkopus savāktas dažādos laikos Herkulānā atrastas skulptūras un freskas. Līdzās 18. un 19. gadsimta atradumiem izstādīti arī priekšmeti, kas dienasgaismā izcelti pašos jaunākajos izrakumus 2007. gadā, piemēram, no vizuļojoši balta marmora darināts sievietes portrets (“Amazone”) ar šķietami skumjām un lielām acīm, kurās ar lielu rūpību iegleznotas zīlītes un uz plakstiņiem izzīmētas skropstas. Ar šo smalkumu, tomēr ne mirkli neļaujot aizmirst, ka tas ir akmens tēls no mirušas pilsētas, kontrastē sejas apakšdaļa. Vai nu no karstuma, vai no kāda trieciena tā ir brutāli nošķelta un gājusi zudumā.

Līdzās patiesi iespaidīgiem dievu un cilvēku veidoliem ir skulptūras, kas nepārprotami atgādina rūpnieciskus sērijveida ražojumus, un tā vien gribas iztēloties darbnīcas un veikalus, kur pilsētnieki, kas vien varējis to atļauties, sava mājokļa izrotāšanai mēdza iegādāties kādu “dejotājas” vai dzīvnieka tēlu. Mērija Bērda raksta, ka atradumi Pompejos un Herkulānā palīdz atskārst kādu, iespējams, ne visai populāru patiesību - arī senajā Romā nebūt ne visi mākslas darbi bija izcili un nebūt ne visi priekšmeti bija saucami par mākslu. To vērtību nosaka nevis izpildījuma kvalitāte, bet gan unikalitāte. Tā, piemēram, daudzi no Pompejos atrastajiem gleznojumiem varbūt ir kāda provinces meistara veikums, taču tajos rodams kaut attāls vizuāls apstiprinājums tām glezniecības tradīcijām, ko apjūsmojis, piemēram, Plīnijs. Kaut gan līdz mūsdienām nav saglabājies neviens no izcilo romiešu un grieķu meistaru - Apela, Nīkija, Polignota - darbiem, Pompejos un Herkulānā atrastās gleznas vismaz pastarpināti palīdz gūt priekšstatu par to, kas reiz ir bijis.

Aplūkojot muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā stiklotās vitrīnās izliktos, bieži vien tiešām gandrīz identiskos sadzīves priekšmetus - kaut vai tās pašas eļļas lampiņas, stikla zāļu pudelītes, bārdainu vīriešu krūšutēlus, ko arheologi nezināmu iemeslu dēļ nodēvējuši par “filozofiem” - sāk nodarbināt, iespējams, ķecerīgas pārdomas par “mūsdienu cilvēka” attieksmi pret pagātnes mantojumu un bijības nozīmi šajās attiecībās. Ir grūti iztēloties, vai izpratne, piemēram, par mūsdienu pilsētas iedzīvotājiem kļūtu pilnīgāka, ja hipotētiskā nākotnes muzejā būtu izstādīts nevis viens putekļu sūcējs, bet gan piecpadsmit dažādi modeļi, jo neko daudz vairāk par faktu, ka šādas ierīces ir tikušas lietotas un tām bijusi dažāda izcelsme, no šādas ekspozīcijas uzzināt neizdotos. Taču šo iedomu iztraucēja skaļi spiedzieni, ūjināšana un gandrīz vai dzīvnieciski zviedzieni, kas jau iztālēm bija dzirdami no kādreiz plašai publikai slēgtās un vēl arvien ar dzelzs režģu vārtiem iezīmētās zāles, kurā izstādīti “piedauzīgie” romiešu mākslas paraugi - falliski talismani, Priapa attēli ar brangiem dzimumlocekļiem, no bordeļu sienām izkaltas freskas un erotiskas skulptūru grupas. Vienalga, vai attēlots būtu fauns, kas kopojas ar āzi, vai pavisam tradicionāla seksa aina, šķiet, pilnīgi viss šajā telpā mūsdienu ceļotāju vairākumam šķita neizturami smieklīgs. Viena pensionāru grupa pakaļ otrai slīdēja garām eksponātiem, ne pie viena pārāk ilgi gan neuzkavējoties, slaukot no smiekliem asarojošās acis un cits caur citu klaigājot: “Tu tikai paskaties! Paskaties uz šo!”

Laikā no 1752. līdz 1754. gadam, pa pazemes tuneļiem Herkulānas tuvumā veicot lielas ārpilsētas savrupmājas izpēti, tika atrasts ievērojams daudzums daļēji vai pilnībā pārogļojušos papirusa grāmatu. Kopš tā laika nams pazīstams ar nosaukumu “Papirusu villa”, un, kaut gan ēka vēl arvien pilnībā nav atrakta, pēc tās parauga, gan visai brīvi interpretējot neizpētīto daļu plānojumu, 20. gadsimta 70. gados Kalifornijā tika uzcelta “Getija villa”, kas kļuva par daļu no amerikāņu industriālista Dž. Pola Getija mākslas un antīko priekšmetu muzeja. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Papirusu villa piederējusi konsulam un Jūlija Cēzara sievastēvam Lūcijam Kalpurnijam Pizo Cezonīnam. Romā viņš, iespējams, iepazinies ar epikūrieti Gadaras Filodēmu, un tāpat iespējams, ka “Papirusu villā” atrastās bibliotēkas pamatā ir tieši Filodēma privātā bibliotēka, kurā bez grieķu filozofu tekstiem un dažādām tēmām veltītiem latīņu sacerējumiem ir arī visai daudz paša Filodēma darbu. Pārogļotie, melnām malkas pagalītēm līdzīgie papirusi bija ārkārtīgi trausli, un var tikai minēt, cik no tiem sadrupa, vēl iekams arheologi attapa, ko ir atraduši. Tāpat ievērojams skaits papirusu tika neglābjami sabojāts, mēģinot tos attīt. Tas izdevās tikai pēc tam, kad Vatikāna bibliotēkas seno manuskriptu pētnieks abats Antonio Pjadžo izgudroja tīstokļu attīšanas ierīci, kurā papirusi vienlaikus tika samitrināti un piesūcināti ar līmi, lēnām attīti un tūdaļ pat nostiprināti uz plēves, kas tika izgatavota no cūkas vai aitas pūšļa. Nedaudz pilnveidota, šī metode tika izmantota līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Lielākā daļa Herkulānā atrasto papirusu (aptuveni 2000 vienību) glabājas Neapoles Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas Papirusu nodaļas metāla skapjos. Nacionālā bibliotēka atrodas vienā no monumentālās, divu spāņu valdīšanas gadsimtu laikā būvētās Palazzo Reale spārniem. Papirusu nodaļas apmeklētājam jāpiesakās iepriekš, un tikai tad, sekojot visai aptuvenām un bieži vien pretrunīgām bibliotēkas darbinieku norādēm, pa gariem velvētiem, grāmatu un katalogu pilniem gaiteņiem, ik pa brīdim nomaldoties vai atgriežoties atpakaļ vietā, kur jau būts pirms mirkļa, var doties aplūkot nelielā telpā iekārtoto ekspozīciju, kas veltīta gadsimtiem ilgajiem pūliņiem attīt, saglabāt un izlasīt Papirusu villā atrastās grāmatas. Līdzās tēva Pjadžo izgudrotajai papirusu attīšanas ierīcei aplūkojams garākais vienā gabalā attītais papiruss (papirusi attinot parasti tikuši sagriezti vēl īsākos nogriežņos) - vismaz trīs metrus garš Filodēma “Rētorikas” II grāmatas fragments. Pilnā apjomā Herkulānas papirusi bijuši 7 līdz 9 metrus gari un 19-24 centimetrus plati, taču reizēm to garums sasniedz pat 23 metrus. Arī šo melno papirusu, uz kura lasāms vēl melnāks, 40 slejās sadalīts teksts, 1756. gadā veiksmīgi izdevies attīt Pjadžo.

Taču turpat līdzās ir vitrīnas ar grāmatām, kas attītas un izlasītas netiks vairs nekad - tur ir gan seši zem vulkānisko iežu svara kopā sapresēti papirusa tīstokļi, gan pīšļu čupiņas, kas palikušas pāri pēc nesekmīgiem attīšanas mēģinājumiem - manuprāt, pašas skumjākās un aizkustinošākās 79. gada Vezuva izvirduma liecības. Bez tām, tāpat bez muzejā izstādītās “Amazones”, Pompeju un Herkulānas apmeklējumam būtu pietrūcis kaut kā, kas šajā ceļojumā aiz tukšajām namu sienām un mirušajām ielām ļautu saskatīt ja ne gluži dzīvos, tad vismaz kādu pilnību. Tas gan nenozīmē, ka man būtu skaidrs, ko ar šo piepildījumu iesākt. “Baseinā lietus ir lijis,/ Dārzā zied rožu zars kairs,/ Viss še ir tā, kā reiz bijis -/ Cilvēka dzīves nav vairs,” rakstīja Strēlerte.

Pirms došanās uz Pompejiem līdztekus vēlmei apmierināt ziņkāri un savus priekšstatus salīdzināt ar acīmredzamo, izjutu arī bažas. Pretēji lasītajam, ka Pompejos “dramatiska nešķiet pat pilsētas katastrofiskā bojāeja”, man vairākkārt tika atgādināts, ka tā ir drūma vieta, kur cilvēkiem ar vājiem nerviem nav ko meklēt, jo dzīves nīcības apziņa var izrādīties par smagu. Vērojot pa Pompeju ielām klīstošos tūristu bariņus, tas nebija manāms. Arī tādu, kas ieradušies Pompejos, cerot bezmaz vai uz brīnumainu dziedināšanu mūžības tuvumā, - ja vien runa nav par pensionāru tūristu grupām, - nebija daudz. Vienīgie, kuru sejās bija lasāms kopīgs noskaņojums, bija pusaugu skolēni. Veselām klasēm vai skolām ieradušies senajā pilsētā un gida pavadībā tur pavadījuši jau vairākas stundas, viņi garlaicības izstieptiem gariem ģīmjiem sēdēja uz Via Dell’ Abbondanza jeb Pārpilnības ielas ietvēm vai stutējās pie namu sienām. Meitenes pat nejaudāja vairs čalot, tikai izmisumā bolīja vienādi lielas un apaļas acis, bet puikas ik pa brīdim pārmija pa vienkāršam nepaplašinātam teikumam. Romantiskā apcere, kas tik ļoti nodarbināja 18. gadsimta tūristus, un Muratova apjūsmotā “spēcīgā vēlme pieskarties antīkajam, kas slēpjas kaut kur mūsdienu cilvēka dvēseles dziļumos,” viņiem bija sveša. “Cik gan šausminošas ir domas, ko uzvēdī šie skati! Cik baisa atskārta, ka rītdien tas atkal var notikt no jauna un ka tie, kas šodien vēl ir vērotāji, paši var kļūt par daļu no izrādes, ko aplūkos ceļotāji nākamajā gadsimtā, un mūsu kaulus, kļūdaini noturējuši par neapoliešu pīšļiem, varbūt pat aizvedīs sev līdzi uz savu dzimto zemi,” 1786. gadā rakstīja angļu rakstniece Hestere Linča Pjoci. Vezuvs nav norimis vēl arvien. Mazāka mēroga izvirdumi visai regulāri, ik pēc aptuveni 10-20 gadu intervāliem, notikuši arī vēlāk, pēdējoreiz vēl Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, izpostot vairākus ciemus un nogalinot aptuveni simt cilvēkus. Plīnija izvirdumi ir ievērojami retāka parādība un, kā uzskata vulkanologi, mēdz notikt reizi pārtūkstoš gados. Labprātīgi no vulkāna pakājes uz dzīvesvietu citur pārvākties neviens negrib, jo īpaši - lauksaimnieki, kas tāpat kā pirms 2000 gadiem ir ļoti pieķērušies auglīgajai vulkānisko iežu zemei. Vulkāna izvirduma draudu gadījumā būtu jāevakuē ap 600 000 iedzīvotāju. 

Autors par palīdzību raksta tapšanā pateicas Arturam Hansonam un Inārai Ķemerei; iespējamās kļūdas un neprecizitātes varētu būt radušās tikai autora vainas dēļ.