[caption id="attachment_6498" align="alignnone" width="1140"] (Foto - Uldis Tīrons)[/caption] 13. janvāris Kad no rīta aizgāju līdz jūrai, debesīs bija nelieli, pelēksārti pavasara/rudens mākoņi, man pretī plūda tērcītes, kas krājās pļavā iepretim mājai, bet viļņi bija vienā līmenī ar piekrastes zāli. Bangas vējš pa brīdim sadalīja ūdens vērpetēs un pūta atpakaļ jūrā. Vītoliem pie šķūņa jau atkal bija nolauzts pa stumbram, bet tālāk uz ceļa rēgojās vairākas mašīnas – visdrīzāk tur bija nogāzies kāds koks. Jūras malā satiku kaimiņu gumijas zābakos – viņš bija acīmredzami sajūsmā no lielā vēja. Jā, jā, ceļam pārgāzušies trīs koki, viņš ziņoja, tur tiem dakteriem visi soliņi no pagalma ieskaloti jūrā, divas laivas salauztas, uzreiz var redzēt, kāds saimnieks, elektrības nav un nebūs, mobilie nedarbojas, pludmalē sagāzušās priedes, atceros – 1956. gadā mēs stāvējām uz tā tur raga un nāca vilnis pāri mūsu galvām, visi slapji – kā mēs mukām! Man jau nu patīk, viņš noslēdza ziņojumu par stāvokli Mērsraga galā. Vēlāk skatījos, kā viļņi svaida salauztās laivas, kas vēl aizvien bija piesietas trosēs, pa brīdim vēl joprojām lūza kāds zars un ap diviem nelieliem basketbola vairogiem bijušajā pludmalē skalojās ūdens, bet vējš, šķiet, sadzina pilnas plaušas ar gaisu – un kaut kur no krūtīm pārņēma līksmas pacilātības sajūta. Pa ceļu turp šurp staigāja uzbudināti tuvējo māju iedzīvotāji, radi ar bērniem, kas bija sabraukuši ciemos; visi atradās tādā pašā eiforijas stāvoklī un smaidīgi cits citam stāstīja, kuram norauts jumts, kurš koks kur nokritis, kas appludināts… Beidzot vismaz kaut kas bija noticis. “Un starp visu šo, kā trako mājā, es guļu un pārlasu Platona Dzīres, pa brīdim paceļot savas izbrīnītās un, protams, jukušās acis” es lasu Ivana Buņina dienasgrāmatu. Paliek tā kā mazliet vieglāk ap sirdi, ja kāds 1918. gadā lasa Platonu. Es zinu arī vēl dažus cilvēkus, kas Londonā, Parīzē, Boulderā un Rīgā, iespējams, arī guļ gultā un lasa Platonu. Vai Dekartu. Vai Kantu. Bez viņiem nav man dzīves. Vakaros zem manis pirmajā stāvā dimd mūzika – bum, bum, bum, ko pa reizei vēl pārbļauj piedzērušas balsis. Tas ir tāds diezgan populārs jauniešu bārs. Nedēļas nogalēs ir pavisam slikti, viņi atpūšas. Ap diviem viņi parasti kliedz kaut ko jau uz ielas. No rīta durvju priekša atkal ir pievemta. Dīvainā veidā man šķiet, ka tie ir viņi, kam ir taisnība, un jūtos gandrīz vai vainīgs, lasot savas Buņina dienasgrāmatas. Savulaik Mandelštams rakstīja, ka, ja vispār kaut kas no grāmatu kultūras turpināsies, tad to turpinās šie te, analfabēti, viņa konvoja komjaunieši šautenēm plecos. “Sokrata pēdējās minūtes, kā parasti, mani ļoti satrauca.” Nesen vienos ciemos man pajautāja, vai man neesot kauns tikai lasīt un lasīt un pašam neko “neradīt”. Nekādas īpašas vēlēšanās kaut ko radīt man nekad nav bijis, pie tam bez Platona, grāmatām, dažām sarunām un pat vienkārši bez apziņas, ka viņi tur gultās lasa, man vispār grūti par sevi runāt, vismaz kamēr nav sācies lielais vējš. Guļu gultā, lasu Buņinu: “Neapolē, Kamaldoli klosterī virs Vomero ik pa stundas ceturksnim dežurējošais mūks dauza pa ceļļu durvīm: “Badate, è possato un quarto d’ora della vostra vita.” [1. "Ieklausieties, ir pagājis vēl viens stundas ceturksnis no jūsu dzīves.”]