Starp vārdiem

Lasot amerikāņu rakstnieka un žurnāla Harper’s ilggadējā redaktora Lūisa H. Lapama (Lewis H. Lapham) rakstu par eseju, pievērsu uzmanību teikumam, kuram bez kavēšanās pievienojos: „Es nekad nezinu, ko es par kaut ko domāju [..], kamēr nemēģinu domu izteikt teikumā vai notvert to metaforas ķeramajā tīkliņā.” Bez šaubām, kaut ko līdzīgu biju dzirdējis jau iepriekš, taču šeit runa bija tieši par to, ar ko saskaros Rīgas Laika rakstos, un Lapama teiktais liecina, ka tā ir arī citiem; tā ir arī man šobrīd, kad rakstu: es nezinu, ko pateiks nākamais teikums, pirms tas parādās uz ekrāna vai, īsu brīdi pirms tam – galvā. Un tad iepriekšējais teikums it kā velk uz priekšu nākamo, veidojot vārdu un pārdomu kārtību. Protams, varētu pārjautāt: vai tad, kad es ieraugu uzrakstīto, es beidzot patiešām uzzinu, ko domāju? Bet rakstot man nav citas iespējas, ja vien es nepieņemu, ka starp uzrakstīto un nodomāto pastāv kāda nepārkāpjama atšķirība – man šķiet acīmredzami tas, ka, piemēram, informatīvi izteikumi, kādus es kaut kur izlasu vai dzirdu, var plivināties manā apziņā, taču man pašam tie paliek bezjēdzīgi, kamēr nav ieguvuši pārdomātu formu, un tieši šī forma ir atbilde uz jautājumu „ko domāju”. Piemēram, Rīgas Laika komentāros amorfas un tādēļ „objektīvistiskas” ziņas kļūst par iemeslu autora komentāram, kurā viņš cenšas ne vien ievietot tās plašākā skaidrojošas informācijas kontekstā, bet arī „nodomāt” izvērstā tekstā, kam salīdzinājumā ar sākotnējo ziņu nepieciešami piemīt autora rokraksts jeb stils. Šeit varētu jautāt, vai autora klātbūtne tekstu nepadara par subjektīvu un šajā ziņā – nenozīmīgu, taču esejā (un tādi lielākoties arī ir žurnāla raksti) tieši valodas kvalitāte, atmosfēra, stils un nevis vikipēdiskas informācijas apjoms vai aplūkojamo problēmu nozīmīgums ir tas, kas „vienīgais var mūs nostādīt uz patiesības ceļa”, kā teiktu Merabs Mamardašvili; nekādas tiešākas „patiesības translēšanas” iespējas nav. Līdzīgā veidā Pēteris Krilovs šī numura intervijā runā par aktieriem, kuriem personiskā klātbūtne ļauj padarīt kādu lomu nevis par vienkāršu zināšanu, kā kaut ko atdarināt, bet piešķir tai patiesumu. Tādēļ aktieris var nezināt, kas slēpjas atveidojamajā varonī, viņa lieta ir riskēt spēlējot; rakstītājs var nezināt to, par ko viņš raksta – viņš to uzzinās rakstot, kad nezināmais beidzot iegūs saprašanas formu.