Visuresošais vaifajs un mobilās ierīces izdarījušas to, ko nespēja lielie mākslinieki, – tās apstādinājušas mirkli un nogalējušas nākotni.
Kirils Kobrins. “Revolūcijas vairs nebūs. Un nevajag.” Rīgas Laiks, 2014. gada februāris
Kirils netic, ka Kijevā var notikt kaut kas revolucionārs; viņa noraidošo attieksmi pret tautas nemieriem un “ielu politiku” es pazīstu jau kopš viņa reakcijas uz Maskavas Bolotnajas demonstrācijām un ne tikai, turklāt grūti iedomāties kādu, kurš izturas vērīgi pret vēsturi un joprojām par argumentu izmanto sadzērušos matrožu bandas Pēterburgas ielās vai nevadāma plukatu bara ielaušanos Bastīlijā. Taču savā komentārā, kurā šī iemesla dēļ grūti nejust noraidošo attieksmi pret jebkuras krāsas revolūcijām, viņš pats, domājot par šīm cilvēku masu kustībām un pielīdzinot “arābu pavasara” nemierus Kijevas notikumiem, spiests meklēt kādu citu vispārēju “vēstures spēku”, kas šajos notikumos darbojas. Kirils, pats būdams diezgan advancēts un mobils cilvēks, padevies vilinājumam visas šīs “revolūcijas” norakstīt uz jauno tehnoloģiju rēķina, par atspēriena punktu ņemot Forbes rakstu ar nosaukumu “Par ko patiesībā ir ukraiņu revolūcija”. Kirilam nepatīk revolūcijas, man nepatīk redukcija. Jau “arābu pavasara” notikumos tika uzsvērta mobilo sakaru ierīču mobilizējošā loma (reducējot jau notikušo līdz aifoniem, kuri ir neapmierināti ar pastāvošo iekārtu). Tagad Krievijas ārlietu ministram Lavrovam “ir informācija, ka daļa no šī visa tiek stimulēta ārzemēs” (reducējot “to visu” līdz Katrīnai Eštonei no ES vai Gido Vestervellem no Vācijas, kuri, ieradušies Kijevā decembrī, būtu maģiskā veidā izvilinājuši ukraiņus ielās novembrī). Novērojot savu uzmanību pret notikumiem Kijevā, vispirms es pamanīju gaidas, kad beidzot kaut kas notiks, ar“notiks” saprotot kādu, iespējams, asiņainu atrisinājumu. Vienlaikus es bez ilgas domāšanas biju nostājies protestētāju pusē. Un tikai jau pēc tam es sāku lasīt gan notikumu dalībnieku, gan analītiķu komentārus; no pirmajiem es uzzināju viņu ideoloģiskos apsvērumus, dodoties uz Maidanu; no otrajiem – par to, kāds tam visam varētu būt sakars ar Krieviju un ES, bet visvairāk – kāds tam visam sakars ar ukraiņu oligarhiem. Mani draugi Maskavā atšķirībā no Kirila Kijevas notikumos saskata pilsoniskas sabiedrības dzimšanu, tomēr piesardzīgi brīdinot no mistiskajiem “tituškiem”, valdības uzpirktajiem provokatoriem, kuru organizētā vardarbība varētu novest pie ārkārtas stāvokļa ieviešanas. Nezinu, vai situācija Kijevā, kā apgalvo Lavrovs, patiešām jau ir kļuvusi “nekontrolējama”, taču tā acīmredzami ir kļuvusi “nedomājama”; proti, visdrīzāk arī Ukrainā ir atmests ar roku centieniem par turienes protestiem domāt, nomainot to ar tūlītēju reaktīvu darbību; savukārt attālināti pasīva notikumu gaidīšana ekrānos arī ir visa vērotāju darbība. Šādos apstākļos prātā nāk Ļeņins. Iespējams, ka tā ir cenšanās ieviest saprātīgu (mērķtiecīgu) pamatojumu sabiedriski haotiskos notikumos, taču kā uzbāzīga banalitāte nāk prātā viņa revolucionārās situācijas “analīze”, spārnotais izteikums “augšas nevar” (valdīt pa vecam), “apakšas negrib” (dzīvot pa vecam). Ļeņinam šis apgalvojums droši vien bija nepieciešams kā arguments savu varas pārņemšanas mērķu sasniegšanai, taču pati šī retoriski spožā frāze, iespējams, arī iespaidoja tā brīža revolucionāru taktiku. Es gribu teikt, ka tā pati racionālā redukcija, kas izraisa manu sašutumu, varbūt arī ir vienīgā sapratne, kāda pieejama kā notikumu dalībniekiem, tā arī to novērotājiem, un kā vieni, tā otri darbosies ne vien pirmās kaislības uzkurināti, bet arī atbilstoši šai sapratnei: vieni – traucoties ielās, otri – ik pa brīdim iemetot acis aifonā vai datora ekrānā. Lai nu kā, notikumi Kijevā, pareizāk sakot – un šeit Kirilam ir pilnīga taisnība – to atspoguļojums mobilajā medijā, manā gadījumā – datorā klēpī (Kijevā pirmie bojāgājušie; policija šturmē barikādes (10:48) (92)), pārslēdz manu uzmanību no rūpēm par žurnāla nodošanu uz rūpēm par to, kas notiek manā galvā.
