Franču jautājums

Francijas parlamenta apakšnams trešdien pieņēmis likumu par prostitūtu klientu sodīšanu. Likums Nacionālajā sapulcē pieņemts ar 268 balsīm “par” un 138 “pret”. 79 deputāti balsojumā atturējās.

LETA, 2013. gada 4. decembrī

Pirms pāris gadiem manā augstskolā Francijā izcēlās neliels skandāls. Kāds žurnālistikas students kāda piketa laikā apjautājās kādam politiķim, vai nevajadzētu legalizēt publiskos namus. Politiķis uz studentu sāka kliegt, jo jautājums neesot par piketa “tēmu”, viņš pats uz publiskajiem namiem neejot, bet Francijas prese esot sapuvusi. Students no šī notikuma izveidoja sižetu par politiskās elites augstprātību, izpelnoties atzinību augstskolā, un veiksmīgi nokārtoja savu žurnālistikas ieskaiti.

Stāsts pats par sevi nav pārāk interesants, bet labi raksturo veidu, kādā bieži vien notiek diskusijas par un ap prostitūciju: cilvēki sabīstas, apvainojas un sāk moralizēt, it kā saruna par šo tēmu padarītu viņus par kāda kaunpilna pasākuma dalībniekiem. Otrs veids, kādā šī tēma tiek iztirzāta, ir īstu vīru jautrie joki par “vecāko profesiju pasaulē” un “meitenēm”. Starp divām šīm galējībām – prostitūcija kā lieta, ko nav pieklājīgi pat pieminēt, un prostitūcija kā veselīga dūšīgu ļaužu aktivitāte – ir paslēpies jautājums par to, cik lielā mērā valstij, sabiedrībai un indivīdam pašam ir tiesības lemt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar cilvēka ķermeni.

Francijas Nacionālas sapulces pieņemtais likums tieši vēršas pret prostitūtu pakalpojumu pircējiem un netiešā veidā pret maksas seksu kā tādu (ja pirkšana ir sodāma, tad arī pārdošana kļūst problemātiska). Galvenie Francijas publiskajā telpā izskanējušie iebildumi pret šo parlamenta soli sakņojas nepatikā pret valsts mēģinājumu indivīda vietā lemt par to, ir vai nav labi saņemt naudu par dzimumaktu.

Skaļākais mēģinājums artikulēt šo domu bija septembrī izplatītais 343 sabiedrībā pazīstamu vīriešu manifests “Ne touche pas à ma pute!” – “Neaiztiec manu mauku!” Uzsaukuma jēga slēpās nevis tā saturā, bet gan simboliskajā parakstītāju skaitā – 343, jo 1971. gadā laikraksts Le Nouvel Observateur publicēja vēstuli, kurā 343 sievietes atzina, ka ir veikušas abortu, un aicināja to legalizēt. Otra vēsturiskā atsauce rodama ma­­nifesta nosaukumā “Ne touche pas à ma pute!”, kas sasaucas ar 80. gadu pretrasisma aktīvistu saukli “Ne touche pas à mon pote!” – “Neaiztiec manu čomu!”. Tomēr apzināti vai neapzināti, bet 2013. gada manifests vairāk atgādina 1971. gada manifesta parodiju. Rakstīts jautri nepiespiestā tonī, tas apliecina ticību “tiesībām brīvi tirgot savu pievilcību un pat gūt no tā prieku” un “mīlestību pret brīvību, literatūru un intimitāti, kuras visas trīs ir apdraudētas, kad valsts sāk rūpēties par mūsu pakaļām”.

Debašu laikā Nacionālajā sapulcē sociālistu deputāte Moda Olivjē norādīja uz acīmredzamo pretrunu starp to, kā prostitūcija attēlota manifestā – abām pusēm patīkama nodarbe bohēmiskā gaisotnē –, un reālo dzīvi, kurā nabadzīgas sievietes, traumējot savu veselību, spiestas veikt 10 līdz 15 dzimumaktus dienā. Tiesa, manifesta autori, šādu argumentu paredzēdami, jau bija norādījuši: labāk būtu, ja valsts nevis aizliegtu prostitūciju, bet cīnītos pret cilvēku tirdzniecību; citiem vārdiem sakot – valstij būtu jānodrošina, ka ar prostitūciju nodarbojas tikai tās vai tie, kuri to dara pēc brīvas gribas.

Šajā punktā prostitūcijas debates negaidot pietuvojas kādam citam jautājumam, kas Francijas sabiedrību vajā jau vairākus gadus, proti, nebeidzamajai diskusijai par aizliegumu publiskās vietās valkāt burku. Gan burkas, gan prostitūcija likumdevēju skatījumā apdraud cilvēku vienlīdzību; gan burkas, gan prostitūcija tiek skatīti kā instrumenti, ar kuru palīdzību vīrieši ierobežo sievietes brīvību. Un gan burku, gan prostitūcijas gadījumā neatbildēts paliek jautājums: ja nu sievietes, kuras valkā burku, un cilvēki, kuri nodarbojas ar prostitūciju, to dara tikai un vienīgi savas brīvās gribas vadīti? Ja nu viņus pazemo nevis aizklāta seja vai sekss par naudu, bet gan valsts vara, kura stāsta, kā pareizi ģērbties un nodarboties ar seksu? Abos gadījumos Francijas sabiedrībai ir bijusi iespēja uzklausīt musulmaņu sieviešu un prostitūtu liecības par to, ka konkrētais ģērbšanās veids vai konkrētā profesija ir viņu pašu izvēle. Tomēr problēma līdz ar to tomēr nav atrisināta, jo ir skaidrs, ka sievietes, kuras patiešām ir dziļi nelaimīgas, valkājot burku vai pelnot naudu ar seksu, nevar tā vienkārši atnākt un pastāstīt to valstij un tautai. Kā Nacionālajā sapulcē jautāja Moda Olivjē: “Ja viena prostitūta pasludina sevi par brīvu, vai tad pārējo verdzība kļūst cienījama un pieņemama?”

Olivjē jautājumu var pavērst arī citādi: vai tas, ka viena, desmit vai miljons prostitūtu ar prostitūciju nodarbojas, savas brīvās gribas vadītas, padara šo nodarbi par cienījamu, par tādu pašu profesiju kā jebkura cita? Prostitūcijas pretinieki Francijā norāda, ka prostitūcija nav tāda pati profesija kā citas, jo prece, kas tiek nodota apgrozībā, ir cilvēka ķermenis. Lielākajā daļā pasaules valstu indivīds rīcībā ar savu ķermeni nav pilnīgi brīvs, jo likums viņam aizliedz sevi pārdot verdzībā, pat ja viņš to patiešām grib darīt. Tāpat arī cīņā pret prostitūciju valstij ir tiesības liegt cilvēkam darīt ko tādu, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu un ved pie ķermeņa kļūšanas par priekšmetu. Turklāt Francijā, kā norāda likuma iniciatori, aizliegums tieši attiecas nevis uz tām un tiem, kuri savu ķermeni piedāvā par naudu, bet tiem un tām, kas iedomājas, ka drīkst un var to pirkt.

13. rajonā netālu no Parīzes robežas ir iela, kurā atrodas lieli un lēti veikali ar precēm no Āzijas. Pa šo ielu ejot, var redzēt mazas, ziemā nosalušas un, pēc garāmgājējiem pašu teiktā, lētas sievietes, kuru darbam nav nekāda sakara ar “pievilcības tirgošanu”, jo viņas nav vis pievilcīgas, bet acīmredzami nabadzīgas un pārgurušas. Bet krāvēji no vietējiem veikaliem nāk, kaut ko parunā un tad kopā ar kādu no sievietēm pazūd tuvējo blokmāju durvīs. Kad pēc 20 minūtēm ar savām ķīniešu nūdelēm nāku ārā no veikala, sieviete jau ir atpakaļ uz ielas – bez kādas saistības ar intimitāti, literatūru un brīvību.