Grēksūdze un trauksmes cēlāji

Maija beigās Latvijas Avīze saņēmusi anonīmu e-pasta vēstuli no personas, kas apgalvojusi, ka ir Latvijas Onkoloģijas centra ārsts un ka pirms dažām dienām slimnīcā ieradies Belēvičs. Ministrs esot vēlējies, lai viņam veic operāciju, kādu par maksu varētu veikt arī privātklīnikās, turklāt šīs operācijas neveikšana nekādas ļaundabīgas sekas neizraisītu, e-pastā apgalvojis anonīmais ziņotājs.

irlv.lv, 9. jūnijā

Alfreda Hičkoka 1952. gada filmas “Grēksūdze” sižeta pamatā ir slepkavas atzīšanās grēksūdzes laikā. Kad šajā slepkavībā vaino garīdznieku, viņš nevar apsūdzību atspēkot, jo nedrīkst atklāt grēksūdzes noslēpumu. Šo noslēpuma neizpaušanu zināmā mērā garantē arī valsts. Piemēram, Latvijas Kriminālprocesa likuma 121. pants nosaka, ka garīdznieka tiesības neliecināt par grēksūdzē uzzināto nav ierobežojamas. Tāpat pastāv ierobežojumi attiecībā uz tiesnešiem, advokātiem, tulkiem un arī ārstiem – ārstniecības iestāde drīkst sniegt ziņas par pacientu tikai pēc rakstveida pieprasījuma.

Kas notiek, ja ārsts pats izpauž ziņas par pacientu? Pacientu tiesību likums un Fizisko personu datu aizsardzības likums šādai rīcībai nosaka diezgan stingrus ierobežojumus – pat pēc pacienta nāves. Šādu ierobežojumu mērķis ir pacienta privātās dzīves aizsardzība. Informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kas noteikti likumā, – piemēram, var sniegt ziņas policijai, lai nodrošinātu tās funkciju veikšanu, vai apdrošināšanas sabiedrībām, lai, piemēram, ceļu satiksmes negadījumā cietušai personai atlīdzinātu nodarītos zaudējumus.

Par ārstniecības procesā iegūto konfidenciālo ziņu nelikumīgu izpaušanu ārstam draud naudas sods līdz 350 eiro.

Interesanti, ka šeit savu lomu nospēlējusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa – pirms diviem gadiem tā konstatēja pārkāpumu lietā pret Latvijas valsti. Šīs lietas iesniedzējai dzemdību laikā bez viņas piekrišanas ķirurgs veica olvadu nosiešanu. Pēc sūdzības saņemšanas slimnīca vērsās Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI) ar lūgumu novērtēt ārstēšanu. MADEKKI bez pacientes ziņas un bez īpašas vajadzības no trim dažādām medicīnas iestādēm vāca viņas medicīniskos datus par pēdējiem septiņiem gadiem. Strasbūras tiesa nosprieda, ka likums neparedzēja skaidrus ierobežojumus MADEKKI rīcībai, tāpēc noticis pārkāpums.

Bet ko darīt situācijās, kad ziņas par pacientu izpauž, lai aizsargātu sabiedrības intereses – piemēram, lai paziņotu par kādu pretlikumīgu vai neētisku rīcību? Veidojas konflikts starp tiesībām uz privāto dzīvi un vārda brīvību. Šo konfliktu nevar izšķirt abstrakti – tiesai jāzina visi konkrētās lietas apstākļi, jāvērtē visu iesaistīto pušu motivācija, loma un atbildība. Piemēram, politiķiem tradicionāli jāsamierinās ar sabiedrības interesi par viņu dzīvi un rīcību – iespējams, arī par veselības stāvokli. Likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pants aizliedz ierobežot pieejamību informācijai par valsts vadītāju veselības stāvokli.

1996. gada janvārī, dažas dienas pēc bijušā Francijas prezidenta Miterāna nāves, tika publicēta viņa ārsta grāmata, kurā bija atspoguļota Miterāna cīņa ar vēzi. Miterāna ģimene uzskatīja, ka grāmata izpauž konfidenciālu informāciju un apdraud gan mirušā, gan viņa ģimenes intereses. Francijas tiesas aizliedza izplatīt grāmatu – sākumā uz laiku, pēc tam pilnībā. Izdevniecība vērsās ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiesa nosprieda, ka aizliegums varētu būt bijis pamatots. Taču saglabāt šo aizliegumu uz nenoteiktu laiku būtu vārda brīvības pārkāpums – īpaši ņemot vērā, ka ārstam par konfidenciālas informācijas izpaušanu jau uzlika citus sodus.

Ja jau vārda brīvība noteiktos gadījumos pieļauj medicīnisko datu izpaušanu, vai drīkst izpaust arī citu konfidenciālu informāciju? Šajos gadījumos tiesai ir jāpārliecinās, ka informācijas publiskošana tiešām vajadzīga sabiedrībai; nepietiek ar to, ka šī informācija vienkārši varētu būt interesanta. Pēdējā laikā vērojama tendence atzīt, ka pretlikumīgas rīcības atklāšana sabiedrībai ir tik nozīmīga, ka var attaisnot arī dienesta noslēpumu izpaušanu.

1996. gadā kāds Rumānijas Drošības dienesta darbinieks konstatēja pārkāpumus dažu žurnālistu un politiķu telefonsarunu noklausīšanās procesā. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem panākt, lai priekšniecība šos pārkāpumus novērš, viņš paziņoja par tiem preses konferencē. Militārā tiesa piesprieda viņam sodu – brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2013. gadā atzina, ka sabiedrības intereses uzzināt par drošības dienesta pretlikumīgo rīcību bija svarīgākas nekā valsts intereses saglabāt uzticību drošības dienestam.

Ar šādām situācijām saskaras ne tikai Eiropa. 2013. gada jūnija sākumā bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks Edvards Snoudens nodeva laikrakstiem slepenu informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām. Ja viņš būtu kādas Eiropas valsts pilsonis, arī viņa lieta, visticamāk, nonāktu līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Cits piemērs: patlaban Luksemburgā tiesā Antuānu Deltūru, kuru apsūdz konfidenciālas informācijas un komercnoslēpuma izpaušanā. Būdams auditorfirmas PwC darbinieks, viņš 2014. gadā nosūtīja žurnālistiem informāciju par Luksemburgas praksi prettiesiski piešķirt nodokļu atlaides kompānijām, kas noveda pie liela mēroga nodokļu neiekasēšanas.

Minētie gadījumi liek valstīm domāt par īpašu “trauksmes cēlāju” (whistleblowers) aizsardzību. 2014. gada maijā Latvijas Augstākā tiesa nosprieda, ka Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā ir jānodrošina, ka privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem valsts iestāžu un tiesu darbībā, par šiem pārkāpumiem varētu ziņot, nebaidoties no amatpersonu atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi iestāde var neizpaust informāciju, kas atklāj ziņotāja jeb trauksmes cēlāja personu. Trauksmes cēlāju aizsardzība arvien vairāk tiek iekļauta ES tiesību aktos – piemēram, nesen pieņemtajā direktīvā pret naudas atmazgāšanu minēts, ka ES dalībvalstis nodrošina, ka personas, kas ziņo par aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, tiek pienācīgi aizsargātas no draudiem vai naidīgām darbībām, jo īpaši – no negatīvām vai diskriminējošām darbībām darba attiecībās. Acīmredzot diezgan drīz var sagaidīt direktīvu par trauksmes cēlāju aizsardzību arī citās jomās. Konfidencialitāte, protams, ir svarīga – bet dažreiz sabiedrības tiesības zināt ir vēl svarīgākas.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks,

taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.