Grēku plūdu liecinieki

Britu biologa, evolucionista un ateista Ričarda Dokinsa grāmata “Priekšteča stāsts” (2004) ir mēģinājums aprakstīt evolūciju ačgārni, sākot ar mūsdienām un beidzot ar dzīvības rašanos. Katru nodaļu viņš sāk ar to, ka iepazīstina lasītāju ar kādu no cilvēka senčiem, piemēram, nēģi nošķīrušies no pārējiem dzīvniekiem apmēram pirms 530 miljoniem gadu, kad dzīvojuši mūsu 240-miljonās pakāpes “vecvecāki”. Tas, protams, izklausās amizanti, tomēr evolūcijas teorija ir ne tikai stāsts par to, kā cilvēks radies no “pērtiķa”, bet arī grandioza izpratne par laiku un vēsturi.

Grandioza, jo nav aptverama, iztēlojama, samērojama ar mūsu pieredzi un tāpēc sublīma, gluži kā zvaigžņotā debess Kantam. Mēs esam pieraduši pie, teiksim, ģeoloģiskās laika skalas un vairs nepievēršam uzmanību tam, cik tā ir šokējoša, tomēr miljoni, ko skaita paleontologi, mūsu tagadnei neizbēgami piešķir dimensiju, kas diez vai pazīstama cilvēkam, kurš uzskata, ka, ja ne vectēvs, tad vectēva vectēvs bijis klāt pie pasaules radīšanas.

Mūsdienu grāmatās un dokumentālajās filmās par dabu diezgan bieži sastopama klišeja par “dzīvo fosiliju” - populārākie piemēri ir putni (kā mūsdienu dinozauri), krokodili, bruņurupuči, skorpioni, zobenastes, celekanti, spāres utt. Kad mēs kādu dzīvnieku saucam par “primitīvu”, ar to domājam ne tikai “vienkārša uzbūve” vai “ne īpaši gudrs”, bet arī “sens” - tāds, kas radies pirms miljoniem gadu. Dzīvnieki ir ne tikai mūsu laikabiedri, bet arī liecības par laikmetu pirms mums, cilvēkiem. Mēs nevaram šo laikmetu iztēloties, piemēram, mēs smejamies par agrīnajām Holivudas filmām, kurās cilvēks, izrādās, dzīvo vienā laikā ar dinozauriem, tomēr jebkura filma par dinozauriem ievieto to vidū cilvēku - ja tas nav burtiski zinātnieks ar laika mašīnu, tad vismaz skatītājs. Mēs nezinām, kāda ir pasaule bez cilvēka skatiena, bet tāda ir iespējama, un dzīvnieki par to atgādina.

Šāds priekšstats par dzīvniekiem, pirmkārt, nav pašsaprotams un, otrkārt, ir samērā nesen veidojies. Turklāt to nevar saistīt tikai ar Darvina evolūcijas teoriju. Drīzāk otrādi - Darvina idejas bija rezultāts divus gadsimtus ilgām diskusijām par dabu, ģeoloģiju, sugu izcelsmi. Un nevar teikt, ka izmaiņas mūsu priekšstatos notika kā zinātnisku atklājumu likumsakarīgs rezultāts - sava loma bija atklājumiem, sava - veselajam saprātam, bet sava arī nezināmajiem faktoriem, kas nosaka jebkura laikmeta garu un stilu.

Bībeles versija par dzīvnieka un cilvēka rašanās secību ir samērā skaidra. Tātad Dievs mūsu pasauli radīja sešās dienās - trešajā dienā tika radīti augi, piektajā - jūras radības un putni, sestajā - sauszemes zvēri un cilvēks (1. Mozus 1:11-26). Vidējais Rietumeiropas intelektuālis 17. un 18. gadsimtā, šķiet, uztvēra radīšanas stāstu kā vēsturisku patiesību. Bībeles versijai komplektā nāca pieņēmums par sugu skaita nemainību. Jāšaubās, vai pirms 17. gadsimta šis pieņēmums pastāvēja skaidri formulētas dogmas veidā, jo nebija īsti neviena, kas to apšaubītu. Drīzāk runa ir par vārdos neizteiktu pieņēmumu, kas balstījās radīšanas stāstā un stāstā par Noasa šķirstu. Proti, saskaņā ar Bībelē rakstīto, pirms Grēku plūdiem Dievs lika Noasam uzbūvēt šķirstu, kurā no nāves varēja paglābties Noasa ģimene un “ik pa diviem” no visiem dzīvniekiem, putniem un rāpuļiem (1. Mozus 7:8-9).

Grūti pateikt, kad modernās dabaszinātnes stājas viduslaiku vai renesanses zinātnes vietā, bet pāreju noteikti neiezīmē norobežošanās no reliģijas vai Bībeles, kā dažkārt pieņemts uzskatīt. Vismaz ja runājam par bioloģiju, līdz pat 19. gadsimta beigām tā drīzāk papildina, nevis noliedz Bībeles atziņas.

Kā piemēru vēlos minēt Johannu Jākobu Šeihceru - savulaik ievērojamu šveiciešu zinātnieku, kas dzīvojis no 1672. līdz 1733. gadam. Kaut kādā ziņā viņš bija tipisks apgaismības laikmeta pētnieks - dzimis ārsta ģimenē un ieguvis ārsta izglītību, lielāko daļu mūža nodzīvoja dzimtajā Cīrihē, bet iesaistījās Vācijas, Anglijas un Nīderlandes zinātniskajā dzīvē, pašiem šveiciešiem droši vien nozīmīgākais ir viņa trīssējumu darbs par Šveices dabu, bet zinātnes vēsturē viņš iegājis kā viens no pirmajiem paleontologiem, kurš savācis savam laikam unikālu fosiliju kolekciju un izdevis vairākus fosilijām veltītus darbus. Savukārt gravīru kolekcionāriem Šeihcers ir zināms, pateicoties viņa mūža darbam “Physica sacra” jeb “Svētā fizika” (1731-1733) - četrām folio formāta grāmatām (kopējais apjoms ir vairāk nekā 2000 lappušu) ar ārkārtīgi greznām un vienlaicīgi dīvainām 745 lielizmēra ilustrācijām, kurās attēlota dabas un cilvēces vēsture, kāda tā atklājas gan Bībelē, gan zinātnē. Grezno gravīru lielā skaita dēļ viņa grāmata tika nodēvēta par “Kupfer-Bibel” jeb Vara Bībeli. Šajā darbā Šeihcers mēģināja parādīt, kā zinātnes jaunākie atklājumi apstiprina un papildina Bībeli.

Fosilijas ir aizvēsturisku laiku dzīvnieku un augu pārakmeņojušās atliekas vai nospiedumi akmenī. Fosiliju esamība dabas pētniekus mulsināja jau sen, jo īsti nevarēja saprast, kas tie par akmeņiem, kas atgādina augu lapas vai dzīvnieku kaulus. Papildus problēmu sagādāja tas, ka jūras radību atliekas bija atrodamas augstu kalnos, kur tie nevarētu būt dzīvojuši. Tomēr ir vērts pamanīt, ka, lai gan fosilijas ir aprakstītas vismaz jau Plīnija Vecākā “Dabas vēsturē” (1. gs.), zināšanas par tām nebija pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumus par dzīvnieku sugu senatni vai evolūciju. Šeihcera laikā versija, ka tie ir dabas kuriozi, nejauši veidojušās akmeņu formas (šī versija parādījās jau antīkajos laikos), vairs nešķita ticama, bet tas radīja jaunas problēmas, jo fosilijas lielākoties neatgādināja pazīstamos augus un dzīvniekus. Šeihcera tēze, ko viņš aizstāvēja ne tikai “Svētajā fizikā”, bet arī darbos “Herbarium Diluvianum” (1709) un “Homo Diluvii testis” (1726), bija tāda, ka fosilijas ir atliekas no dzīvniekiem, kas gājuši bojā Grēku plūdu laikā.

Aizraušanās ar fosilijām droši vien veicināja arī Šeihcera interesi par Grēku plūdiem, viņa “Svētajā fizikā” šim notikumam veltīts daudz ilustrāciju. Tajās varam redzēt ne tikai to, kā Noasa šķirsts būvēts, kā notiek plūdi un kā būtnes uz šķirsta izglābjas, bet arī iepazīties ar precīzu šķirsta rekonstrukciju. Te gan jāpiebilst, ka Šeihcers un gravieru brigāde, kas radīja daudzās ilustrācijas, lielā mērā balstījās uz vēl vienas unikālas un mūsdienās aizmirstas personības pētījumiem. Runa ir par jezuītu zinātnieku Atanāsiju Kirheru (1602-1680), kas savā laikā tika pielīdzināts Leonardo da Vinči, Galilejam un Dekartam. Kirhera interešu loks vien liek saprast, ka viņš bija neparasta personība, - viņš mēģināja atšifrēt hieroglifus uz obeliska, kas rotā Četru upju strūklaku Romā, uzrakstīja darbu par ierīci, kurai esot arī izdomājis jaunu nosaukumu - camera obscura, uzrakstīja vienu no pirmajām enciklopēdijām par Ķīnu, interesējās par vulkanoloģiju (Kirhers mēģinājis nokāpt Vezuva krāterī) un centās izskaidrot upju rašanos, izvirzot hipotēzi par ezeru sistēmu Zemeslodes iekšienē. Kirhers arī uzrakstīja atsevišķu grāmatu par Noasa šķirstu, kurā izskaitļoja šķirsta lielumu un iekārtojumu (trīs stāvi - augšējā putni un Noasa ģimene, vidējā - pārtikas krājumi, apakšā - lielie dzīvnieki), turklāt pēc viņa aprēķiniem šādā šķirstā bija iespējams ievietot visus zināmos dzīvniekus.

Jaunums bija tas, ka Šeihcera variantā daba pirms Grēku plūdiem stipri atšķīrās no tagadējās, proti, ne visi dzīvnieki izglābās. Jau minētajā “Grēku plūdu herbārijā” viņš aprakstīja izzudušos augus, bet “Svētajā fizikā” aplūkojami, piemēram, zivju fosiliju attēli, jo, pēc Šeihcera domām, Grēku plūdos nez kāpēc bija gājušas bojā arī zivis un citi jūras dzīvnieki (noslīkuši?). Tomēr viņu mulsināja viena problēma - ja ir bijuši Grēku plūdi, tad starp fosilijām vajadzētu atrasties arī pārakmeņotām noslīkušo cilvēku atliekām. Šī sakarīgā doma viņu iegāza, un dažā labā enciklopēdijā Šeihcera vārds parādās tikai saistībā ar viņa dzīves lielāko zinātnisko kļūdu - Šeihcers atrada fosiliju, kas viņam atgādināja cilvēku, un uzrakstīja par to veselu grāmatu “Cilvēks - Grēku plūdu liecinieks”. Viņa secinājumus drīz vien apšaubīja, bet gala vārdu teica slavenais franču biologs Žoržs Kivjē, kurš 1812. pirmsplūdu cilvēku identificēja kā izmirušas salamandru sugas pārstāvi.

Tomēr no tā, ka nebija izdevies atrast liecības par pirmsplūdu cilvēkiem, netika izsecināts, ka Bībeles teksts ir kļūdains. Vietā stājās hipotēze, ka pirms cilvēka radīšanas Dievs ir vairākkārt radījis dzīvnieku pasauli, un, neatzinis to par labu esam, iznīcinājis, lai atkal radītu jaunu līdz pēdējam - visveiksmīgākajam - variantam, kurā viss bija piemērots cilvēka patīkamai eksistencei. Versiju, ka daba veidota atbilstoši cilvēku vajadzībām aizstāvēja, piemēram, ievērojamais angļu biologs Ričards Ovens. Ideja par dzīvās dabas ilgo sagatavošanu cilvēka atnākšanai arī labāk atbilda jaunajai atziņai, ka pasaule tomēr ir radīta pirms 4004. gada p.m.ē. (šo skaitli, balstoties uz Bībeles tekstu, 17. gs. bija izrēķinājis īru arhibīskaps Džeimss Ašers). Protams, pastāvēja iespēja, ka Dievs ir vienā piegājienā radījis pasauli ar daudzajiem iežu slāņiem un fosilijām, bet atkal - 19. gadsimtā šī iespēja vairs nešķita ticama.

Arī ar Noasa šķirstu bija problēmas. Kirhera laikā vēl šķita ticami, ka visu pašlaik dzīvojošo sugu pārstāvjus varētu izvietot kādā kuģī, bet 19. gadsimtā, kad jaunu sugu atklāšana kļuva par jebkura sevi cienoša amatiera naturālista hobiju, kļuva skaidrs, ka tādam šķirstam vajadzētu būt neticami milzīgam. 19. gadsimta vidū Anglijā diskusija par Noasa šķirsta izmēriem vēl bija ļoti aktuāla, un atkal secinājums bija nevis tas, ka plūdu nav bijis, bet ka Bībelē aprakstīti lokāli plūdi, teiksim, Tigras un Eifratas pārplūšana. Lokālo plūdu ideja zinātniski izsmalcinātā veidā parādījās, piemēram, Lūisa Figjē darbā “Zeme pirms Grēku plūdiem” (1863). Mūsdienās ir dīvaini lasīt grāmatu, kurā rūpīgi aprakstīta evolūcija un minēti tādi pazīstami jēdzieni kā Devona vai, teiksim, Juras laikmets, bet nobeigumā izklāstīts, kā notikuši “Ziemeļeiropas plūdi” un ‘Āzijas plūdi”, visam klāt vēl pieliekot ilustrāciju, kurā redzami Ādams un Ieva.

Pēdējā laikā dabaszinātnieku vidū aktualizējusies diskusija par reliģijas un ateisma pretstatu. Tādi darvinisti kā Ričards Dokins un Daniel Denets atrodas ateistu avangardā un uzskaita argumentus, kāpēc reliģijas ir kļūdainas vai kaitīgas un kāpēc zinātne var piedāvāt labākas alternatīvas. Tā kā es neesmu ticīgs cilvēks, man principā nav iebildumu pret viņu uzstādījumu, tomēr, jāsaka, ka pati zinātnes vēsture liecina, ka zinātnei reliģijas un ateisma strīdā ir diezgan ambivalenta loma. Skaidrs, ka atziņas par evolūcijas gaitu, fosiliju dabu, dzīvnieku sugu senumu un mainību ietekmēja cilvēku uzskatus. Argumentiem ir nozīme. Viens no slavenākajiem piemēriem droši vien ir Filips Gosijs - Viktorijas laikmetā ārkārtīgi populārs naturālists, daudzu grāmatu autors, kurš pēc Darvina “Sugu izcelšanās” (1859) izlasīšanas pameta dabas pētniecību, jo nespēja saskatīt iespēju, kā apvienot ticību un bioloģiju. Tomēr, manuprāt, ir grūti nepamanīt, cik bieži dabaszinātņu vēstures stāstā parādās atsauce uz “ticamo” un “neticamo”. Nekas neliecina, ka uzskatu izmaiņas noteica kāds “pēdējais arguments”, atbilstoši arī reliģijas un zinātnes attiecību likteni diez vai noteiks kāds “pēdējais pierādījums”. Dzīvnieka kā “dzīvās fosilijas” statuss izriet ne tikai no zinātniskiem faktiem, bet ir vīzija, kas dīvainā kārtā izrādījusies neparasti vilinoša, lai gan patiesībā neaptverama.