Gurdžijevs un dejošanas māksla

1922. gadā Francijā pie Fontenblo tika atvērts “Cilvēka harmoniskas attīstības institūts”, kas 25 gadus pulcēja ap sevi visdažādākos cilvēkus no tolaik kulturālākajām Eiropas valstīm un ASV — viņus visus vilināja austrumnieciska izskata cilvēks, par kuru jau dzīves laikā klīda vairāk leģendu nekā patiesības. Viņu sauca Georgijs Gurdžijevs, un vienīgais, kas mums ir droši zināms par viņa īpašo mācību, ir tas, ka viņš lika saviem skolniekiem dejot.

Dzimis Aleksandropolē 1877. gadā Mazāzijas grieķa un armēnietes ģimenē, Gurdžijevs mācījās Tiflisas skolā, kur izglītību tajā pašā laikā ieguva kurpnieka Džugašvili dēls Staļins, tikai, atšķirībā no nākamā Tautu tēva, Gurdžijevs esot devies uz Austrumiem, apguvis slepenās zināšanas slēgtos klosteros (kā jau daudzi tālaika sludinātāji) un atgriezies pirmsrevo­lūcijas Krievijā, lai iepazītos ar mistiķi Uspenski, atvērtu pirmo “institūtu” un tirgotos ar persiešu paklājiem.

Piezīme par paklājiem: nav noskaidrots, vai paklāju tirdzniecība ir bijusi aizsegs garīgai darbībai, vai arī tieši otrādi — piesedzoties ar mistiskām zināšanām, veikta augstas klases kontrabanda. Katrā ziņā, aculiecinieki stāsta, ka Gurdžijeva apkārtne vienmēr bijusi noklāta ar ārkārtīgi retiem un dārgiem paklājiem. Kārtu kārtām.

Piezīme par ceļojumu uz Austrumiem: jau viņa dzīves laikā ir izplatītas dažādas versijas, no kurām atklāti kļūdaina ir tā, kurā Gurdžijevs tiek jaukts ar burjatu lamu Agvanu Dordžijevu, dalailamas skolotāju un Tibetas slepenās ārpolitikas veidotāju gadsimtu mijā. Ne mazāk neticama, taču daudz interesantāka ir versija par Gurdžijeva tikšanos Tibetā ar Trešā reiha ideologu Karlu Haushoferu, kuras laikā panākta vienošanās ar tibetiešu maģisko brālību — tibetieši nodrošināja Hitlera enerģētisko apsardzi, par to pretī pieprasot čigānu iznīcināšanu visā pasaulē.

Tā vai citādi (un pārsvarā — pateicoties savam fascinējošajam izskatam un hipnotizētāja talantam) Gurdžijevs 20. gadu Eiropā bija īpaša figūra.

Klīstot apkārt un savaldzinot ne vienu vien nopietnu tālaika aristokrātu (par bagātām jaunkundzēm un pavecākām atraitnēm nemaz nerunājot), Gurdžijevs iemantoja ietekmīgu atbalstu. Tika meklēta vieta, kur atvērt “institūtu”. Lielbritānija baiļojās dot patvērumu emigrantam no Padomju Krievijas, un to izmantoja Francijas valdība, kas viņiem vien zināmu motīvu dēļ piešķīra Gurdžijevam Priēres muižu pie Fontenblo, 30 kilometru attālumā no Parīzes (savulaik muiža tika uzdāvināta Francijas karaļa mīļākajai, vēlāk to bija nopircis Dreifusa advokāts). Muižā apmetās vairāki simti vai vairāki tūkstoši apskaidrības meklētāju, par kuru precīzāku skaitu un turpmāko likteni nekas nav zināms. Atrazdamies sava laika masu mediju uzmanības centrā (it īpaši pēc tam, kad tur nomira kāda slavena angļu aristokrāte), “institūts” vilināja arī piedzīvojumu meklētājus un žurnālistus. Viņu atsauksmes un novērojumi liecina, ka Gurdžijeva sistēma neizmantoja vienu universālu shēmu, katram skolniekam tika dots savs uzdevums, kurš bija acīmredzami nenozīmīgs vai arī neizpildāms. Gurdžijevs lika manīt, ka viņa skolnieki nav gatavi uzklausīt patiesību, tāpēc pat teorētiskās lekcijās klāstīja visdažādākās un pretrunīgākās idejas par cilvēka psiholoģiju.

Ideja Nr. 1

Cilvēks ir mašīna, kas darbojas savu likumu ietvaros. Lai kaut ko mainītu, nepieciešams šo mašīnu salauzt.

Kā var salauzt mašīnu, nenogalinot cilvēku? Atklāti sakot, Gurdžijevu īpaši neuztrauktu arī kāda nenobrieduša skolnieka nāve, taču labākais rezultāts, viņaprāt, ir tas, ko nejaušs novērotājs uzskatītu par vienkāršu pazemošanu. Skolniekiem tika uzdots veikt visabsurdākos un netīrākos darbus, bieži vien pēc darba paveikšanas uzdodot vēl grūtāku darbu. Vienlaikus Gurdžijevs izvairījās no jebkādas loģikas, liekot skolniekiem dzīvot pilnīgā neziņā, kas viņus sagaida vistuvākajā nakotnē. Šādi sagatavots cilvēks ar laiku saprot, ka viņa ierastās dzīves un domāšanas shēmas nav absolūtas. Ideālā gadījumā viņš iemācās paskatīties uz sevi no malas.

Ideja Nr. 2

Dzīvot nozīmē būt citam. Pārstājot identificēt sevi ar savu ķermeni, emocijām un pat domāšanu, cilvēks spēj izrauties no rutīnas.

Strādājot fiziski un emocionāli nogurdinošu darbu, cilvēka iekšējie resursi tiek izsmelti, vienlaikus noārdot aizsargslāni, kurš satur kopā šo “mākslīgo” būtni. Tādā situācijā iespējams pārcelt cilvēka apziņu augstākā funkcionēšanas līmenī, un, lai to izdarītu, nebūt nav jāsaka patiesība.

Gurdžijevs visu savu dzīvi un attiecībās ar pilnīgi visiem cilvēkiem ir aktīvi, apzināti un bezkaunīgi melojis, uzskatot, ka šādā veidā palīdz apkārtējiem atbrīvoties no ierastā domāšanas veida. Spilgtākais piemērs ir Katrina Mensfīlda, kura tik ļoti uzticējās Gurdžijeva uzstādītajai diagnozei, ka neārstēja savu kuņģa čūlu un nomira. Pēc tam Gurdžijevs atzinās, ka ir melojis, lai “paskatītos, kā viņa uz to reaģēs”. Šķiet, ka tikpat apzināti Gurdžijevs ir melojis, solot izdot grāmatu sēriju Par visu un jebko, kurā bija paredzēts izdot traktātus Cilvēka dzīves objektīva un bezkaislīga kritika, Mēness izcelšanās un attīstība, Laika jēdziena relativitāte, Hipnotisms, Dzīve ir patiesa tikai tad, ja “es” eksistē un citus. Tika apgalvots, ka grāmatas oriģinālā ir sarakstītas krievu un armēņu valodās, taču par tādām nekas nav zināms.

Kad 1929. gadā nomira Gurdžijeva māte, uz viņas kapa tika uzrakstīts: “Šeit dus apglabāta tā, kuras dēlu šī nāve ir pamudinājusi radīt grāmatu Opija smēķētāji”. Grāmata ar šādu nosaukumu nekad nav tikusi uzrakstīta.

Ideja Nr. 3

Dejojot cilvēks iepazīst savu ķermeni. Iemācoties pilnībā kontrolēt savas kustības, cilvēks var nodalīt savu “es” no tā, “kas kustas”.

Nav zināms, vai Gurdžijeva iestudēto rituālo deju pamatā bijusi kāda mistiska tradīcija, taču vairāki uzvedumi (kuriem viņš pats šuvis tērpus un veidojis dekorācijas) ar lieliem panākumiem apceļojuši Eiropu un Ameriku, piesaistot ne tikai naudu, bet arī jaunus sekotājus. Tiek apgalvots, ka arī horeogrāfija šīm dejām bijusi augstā līmenī, taču visspilgtākās liecības ir saglabājušās par tām metodēm, kas izmantotas “mēģinājumos”. Dejotājiem likts stundām ilgi atkārtot monotonas un sarežģītas kustības, ik pa brīdim pavēlot sastingt tajā pozā, kādā skolniekus pārsteidzis signāls. Pārgurušie uzveduma dalībnieki rūpīgi pildījuši pavēles, bet tie, kas nav spējuši noturēt pozu, krituši zemē, nereti gūstot ievainojumus. Iespējams, ka tieši šīs fiziskās izjūtas (līdztekus pilnīgai atkarībai un pakļautībai) bijušas “deju terapijas” pamatā — likt cilvēkiem saprast, ka viņi nav sava ķermeņa pavēlnieki. 

Interesanti, ka neskatoties uz atklāti demonstrēto nicinošo attieksmi un atteikšanos atbildēt uz “filozofiskiem” jautājumiem, Gurdžijeva skolnieki tomēr ir turpinājuši ticēt, ka viņu dzīve skolotāja tuvumā agri vai vēlu dos rezultātu. Lielākā daļa no viņiem bija pārliecināti, ka Gurdžijevs apzināti slēpj savas slepenās zināšanas un visa “harmoniskās attīstības” prakse ir tikai aizsegs viņa patiesajiem mērķiem, taču turpināja gaidīt “tālākos rīkojumus”, cerot, ka tieši viņi būs tie, kas beigu beigās uzzinās, kāpēc tas viss.

Pēdējie vārdi, ko saviem uzticamākajiem skolniekiem pateica Gurdžijevs, guļot uz nāves gultas amerikāņu slimnīcā 1949. gadā, bija:

“Nu gan jūs esat ķezā.”