Hitlers Berlīnē

Kādas sarežģītas izstādes stāsts

Berlīne 9. novembrī – 72 gadus pēc Kristāla nakts, 21 gadu pēc Berlīnes mūra krišanas – ir dūmakā tīta, tā sagaida ar neziņas rītu, tieši tādu pašu kā toreiz, kad divu paaudžu berlīnieši, pieceļoties un dodoties darba gaitās, nezināja, ka vakarā degs 19. gadsimtā celtās sinagogas vai kritīs Aukstā kara radītais Berlīnes mūris. Sinagogu dedzināšanu un vācu nāciju sadalījušā mūra krišanu vieno viens cilvēks – Lincā dzimušais Ādolfs Hitlers, kura idejas un darbi sekmēja gan vardarbību pret ebrejiem, gan karu, sagrāvi un divu Vāciju rašanos. Savādi, bet šogad 9. novembrī nekādu publisku plaši pamanāmu Berlīnes mūra krišanas vai Kristāla nakts atceres pasākumu nebija, toties ļaužu pūļi plūda uz izstādi par Ādolfu Hitleru Vācijas Vēstures muzejā.

Hitlers un viņa vieta(s)

Ādolfs Hitlers ir izdzēsts no pilsētas miesas, viņa reiha bijušās galvaspilsētas, no pilsētas, kuru viņš bija iecerējis pārveidot līdz nepazīšanai pēc sava triumfa cīņā ar boļševismu un Rietumu sabiedrotajiem. Ar Hitleru saistītās ēkas un vietas pēc kara tika mērķtiecīgi nolīdzinātas no zemes virsas; viņa pēdējo mājvietu – pazemes bunkuru Sarkanā armija daļēji saspridzināja, bet līdzās esošo Jauno reihskanceleju nojauca. Kad pēc Berlīnes mūra nojaukšanas netālu no tā esošais, pilnībā neiznīcinātais fīrera bunkurs atkal tika uziets, varasiestādes bažījās, vai tas nekļūs par neonacistu svētvietu, un bunkurs tika paslēpts zem autostāvvietas un lielveikala. Fiziski ne Hitlera, ne ar viņu saistīto vietu Berlīnē vairs nav vai arī tās ir rūpīgi apslēptas, bet tas nenozīmē, ka viņš ir izdzēsts no atmiņas.

Hitleru atceras ne tikai viņa izraisīto noziegumu dēļ vien. Hitlers ir daļa no 20. gadsimta kultūras, dažādās formās viņa tēls stingri iesakņojies kino, literatūrā, mākslā un popkultūrā. Hitlers iedvesmoja Čārliju Čaplinu diktatoram Hinkelam “Lielajā Diktatorā” (1940), Hitlers kopā ar Gēbelsu mirst kinoteātrī Tarantīno “Bēdīgi slavenajos mērgļos” (2009), iemiesojies ģeniālajā Bruno Gancā, skraida pa bunkuru savas dzīves pēdējo dienu attēlojumā “Sakāve” (2004), ir kara neveiksmju nomākts un vannā spēlējas ar rotaļu karakuģiem šveicieša Dani Levija fīrera komēdijbiogrāfijā, tiek plaši parodēts neskaitāmos humora šovos un video klipos. Iegriežoties lielākās grāmatnīcās, vienmēr atradīsiet Trešā reiha vēsturei veltītu plauktu, kurā cita citai līdzās rindojas daudzas, kvalitātē atšķirīgas Hitlera biogrāfijas. Par Hitleru interesējas kā par politisku līderi, sieviešu elku, nepiepildītu mākslinieku, varbūtēju šizofrēniķi un Alcheimera slimības slimnieku, vai arī kā asiņainu diktatoru.

Hitlers joprojām ir daļa no politiskās ideoloģijas. Viņš ir elks simtiem tūkstošu neonacistu, un vienlaikus viņu ienīst miljoni antifašistu. Par Hitleru šodien var kļūt gan Baraks Obama tad, kad apdraud amerikāņu iedomātās pilsoņu brīvības, gan Džordžs V. Bušs, kuram pēc iebrukuma Irākā oponenti piezīmēja ūsas. Nīstami politiskie konkurenti kļūst vēl ļaunāki, ja tos salīdzina ar Hitleru.

Austrumos no Berlīnes vēl arvien ir klātesošs cits Hitlers, tas, kurš veidots ar spēcīgās padomju antipropagandas palīdzību. Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs pēckara laikā veidotais Hitlera tēls nebija tik komisks vai ironisks, bet iemiesoja ideoloģisko pretinieku ļaunumu. Padomju laikā izaugušajai paaudzei noteikti ir savs režisora Mihaila Romma filmā “Parastais fašisms” (1965) radītais Hitlers un Hitlers, pret kuru nenogurstoši cīnās Štirlics “Septiņpadsmit pavasara mirkļos” (1973). Padomju režīms centās Hitleru atmaskot visādos veidos un Aukstā kara laikmetā izmantoja viņu par simbolu visam Rietumu imperiālismam. Hitlera dēmona tēlu kultivēja padomju kara filmas un ar ideoloģiski pareizu biogrāfiju palīdzību atkailināja šī “no padibenēm nākušā lielkapitāla interešu aizstāvja nožēlojamo personību”. Par viņa līdzību un īso, bet ciešo draudzību ar viņa naida un nežēlības dvīņubrāli Staļinu, ne Hitlera padomju biogrāfijās, ne arī padomju propagandas filmās nebija ne vārda.

Līdzās kara uzvarētāju portretētajiem un izmantotajiem Hitleriem ir arī pašu vāciešu Hitlers, tas, kurš ieņēmis vietu viņu kolektīvajā atmiņā. Hitlera un vācu nācijas attiecības ne vien viņa dzīves laikā, bet arī 65 gadus pēc viņa nāves joprojām ir sarežģītas. Vācu kolektīvajā atmiņā Hitlers nav komiska persona, viņš drīzāk kalpo par biedu un nācijas vainas sajūtas iemiesojumu.

Hitlers ir vācu nācijas “atmiņas vieta”. Hitlera personā krustojas notikumi, laikmeti un daudzu miljonu likteņi. Bez viņa neviena saruna par Vācijas un Eiropas pēdējā gadsimta vēsturi nav iespējama. Hitlers, savu un atbalstītāju noziegumu dēļ, ir nokļuvis vēstures centrā, no kura viņu izdzēst nevar.

Vēsturnieki Etjēns Fransuā un Hāgens Šulce, iedvesmojoties no Pjēra Norā, ir definējuši vācu nācijas “atmiņas vietas”, to skaitā iekļaujot Nīči, Tannenbergu/Grīnvaldi, Gēti, Heini, Berlīnes mūri, folksvāgenu, brāļu Grimmu pasakas. Jā, arī vairākām ar Hitleru cieši saistītām vietām un notikumiem ir atradusies vieta, piemēram, fīrera bunkuram un Aušvicai, bet paša Hitlera Fransuā un Šulces izvēlēto “atmiņas vietu” vidū nav. Izvairīšanās publiski atzīt, ka Hitlers ir neatņemama daļa no vācu nācijas kolektīvās atmiņas, nav viens atsevišķs gadījums, bet ir daļa no oficiālās pagātnes politikas.

Pat 65 gadus pēc viņa nāves vācieši īsti nezina, ko ar Hitleru iesākt. Nepieminēt viņu un nacismu nevar, bet runājot par Hitleru daudz, citi, īpaši nacistu režīma noziegumu upuri un viņu pēcnācēji, to varētu uztvert kā noziedznieka heroizēšanu. Vācu sabiedrība ir ārkārtīgi jutīga pret nacionālsociālistisko pagātni, un tās politkorektums pret tēmām, kas saistītas ar Hitleru, nacismu, Otro pasaules karu un holokaustu, var šķist slimīgi pārspīlēts. Piemēram, angļu vēsturnieka Aiena Keršova Hitlera biogrāfijas vācu izdevumā, atšķirībā no oriģināla, neesot Hitlera portreta. Tāpat Vācijā vēl arvien nedrīkst tirgot priekšmetus ar nacionālsociālisma simboliku, pat ja tiem ir vēsturiska vērtība, un ir liegta kāškrusta attēlošanu, pat ja tas rotā kāda Holivudas grāvēja plakātu.

Iespējams, tieši neērtības sajūta pret sarežģīto Hitlera personu un bailes no publikas un mediju reakcijas līdz šim kavēja vācu muzejus izveidot ne vien nacionālsociālismam, bet pašam Hitleram veltītu izstādi. Beidzot Vācijas Vēstures muzejs ir uzdrošinājies spert soli tuvāk Ādolfa Hitlera personai.

Izstāde un bailes

Izstāde “Hitlers un vācieši. Nācija un noziegumi” (Hitler und die deutschen. Volksgemeinschaft und Verbrechen) Vācijas Vēstures muzejā esot tabu laušana, tā vēl pirms tās atklāšanas vēstīja lielākie vācu un starptautiskie mediji, uzsverot tās sensacionalitāti. Tā esot pirmā izstāde par Hitleru pēc Otrā pasaules kara beigām un nav jāšaubās, ka tā būs gada apmeklētākā un apspriestākā izstāde Berlīnē.

Vien dažas minūtes pēc desmitiem no rīta, muzeja pagrabstāva vestibilā, pie ieejas izstādē drūzmējas neliels apmeklētāju pūlis, kuriem rūpīgi seko vairāki drošībnieki. Berlīnes mūra krišanas dienā visas muzeja ekspozīcijas var apmeklēt par brīvu, tāpēc, iespējams, apmeklētāju ir vairāk nekā parasti un, iegājuši izstādē, viņi ir spiesti grūstīties pie pirmā, durvīm vistuvāk eksponētā objekta – fotogrāfijas, kurā redzams pūlis. No attāluma pat nevar nojaust, kāpēc ir izstādīts šis momentuzņēmums, kuru vienā punktā apgaismo dzeltenīgas gaismas stars. 1914. gads, Odeona laukums Minhenē, tikko ir sācies Pirmais pasaules karš un vairāki tūkstoši brīvprātīgo pulcējas, lai pieteiktos armijā. Ir jāpieiet tuvāk, lai pamanītu, ko apspīd dzeltenā gaisma. Gaismas kūļa centrā tik tikko var saskatīt kādu ap 30 gadus vecu vīrieti ar ūsām un matiem, kas nedaudz pārkrituši pāri pierei. Ādolfs Hitlers, cilvēks no pūļa. Tas ir sākums.

Lai gan pūļa attēls un tā interpretācija atklāj izstādes veidotāju ieceri parādīt Hitleru kā niecību, kurš nesaprotamā kārtā kļuva par nācijas līderi un bendi, izstādes koncepcija izklāstīta arī tekstā, kas izgaismots uz pretējās sienas. Izstādes mērķi esot noskaidrot, “kā Hitlera nonākšana pie varas bija iespējama,” “kas Hitleram deva tik lielu sabiedrības atbalstu,” “kāpēc tik daudzi vācieši bija gatavi pievienoties fīreram, tādējādi atbalstot nacistu diktatūru”. Un pats galvenais, izstāde esot stāsts ne vien par Hitleru, bet arī par vācu sabiedrību, kas viņu pieņēma par savu vadoni.

Izstādes ievadu turpina trīs sarkani stendi ar fotogrāfijām, kuriem priekšā novilkti caurspīdīgi audumi, kas, mainoties gaismai, kļūst par fīrera fotoportretiem, simboliski iezīmējot trīs posmus viņa politiskajā karjerā: ceļu uz varu (1921–1932); varas iegūšanu un nostiprināšanu (1933–1938); kara sākumu, holokaustu, sakāvi un pašnāvību (1939–1945). Priekšā esošie Hitlera portreti raksturo viņa personības attīstību – Hitlers kaujinieka cepurē (1929), Hitlers kā fīrers (1935), galvaskauss ar sasuku pāri pierei (karikatūra, 1940). Šī gan ir pēdējā reize šai izstādē, kad attēli bez izstādīto priekšmetu un bilžu parakstu lasīšanas ļauj ielūkoties Hitlera personībā. Tālāk mani un pārējos izstādes apmeklētājus, lielākoties cilvēkus pusmūžā, gan vāciešus, gan tūristus, sagaida vairāku stundu lasīšanas un uzmanīgas aplūkošanas laiks.

Pēc ievada seko pavisam neliela izstādes daļa, kurā redzamas tās nedaudzās fotogrāfijas, kas liecina par Hitleru pirms tā Hitlera, ko pazīstam mēs – Hitlers skolā dzimtajā Lincā (1899), Hitlers Pirmajā pasaules karā blindāžā (1916), Hitlers lazaretē (1916), un Minhenes vīriešu patversmes fotogrāfija, kurā Hitlers mēdza uzturēties pirms kara. No sava dzimšanas brīža līdz politiskās zvaigznes dzimšanai viņš bija nekas – vien cilvēks no pūļa. Par viņa politisko piedzimšanu vai, kā izstādes kuratori to raksturo, ceļu no “nezināmā kareivja” līdz “vācu Musolīni” liecina ne tikai Hitlera pirmās kā politiskā oratora fotogrāfijas, bet arī politiskās piezīmes un pašrocīgi zīmēta teātra ēkas skice. Šīs trīs papīra lapas ir vienīgie izstādītie Hitleram piederējušie priekšmeti visā izstādē.

Vēl viens izstādē retais Hitlera personības zibsnis – stends ar neskaitāmiem “Mein Kampf” eksemplāriem, grāmatas tulkojumi gandrīz vai visās Eiropas valodās un viens milzīgs Braila rakstā. Līdzās tam guļ ar krāsainu zīmuļu piezīmēm bagātais “Mein Kampf”, kas reiz piederējis Nobela prēmijas literatūrā laureātam (1912), rakstniekam Gerhardam Hauptmanim. Hitlers kā mazizglītots un neizdevies mākslinieks (daži viņa akvareļi redzami arī izstādē) ar savu autobiogrāfisko “Mein Kampf” spēja iekarot pat atzītu intelektuāļu prātus. Bet ar to vien viņa ambīcijas nerimās un kā pašiecerēts vācu nācijas vadonis (fīrers) viņš sevi nostādīja līdzās citiem vadoņiem: Prūsijas karalim Frīdriham II, kancleram Oto fon Bismarkam, Zigfrīdam, un prezidentam Paulam fon Hindenburgam, kuru Hitlera diktatūras laikā tapušās bistes izstādē ir līdzās viena otrai.

Hitleram vara rokās neiekrita, viņš to izcīnīja ar savu uzticamo sekotāju un Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas palīdzību. Sarkano istabu, kas seko varas ceļa attēlojumā, rotā partijas karogs ar kāškrustu centrā, un tā parāda Hitlera un viņa tuvāko līdzgaitnieku sektantisko politiskās darbības sākumu 20. gados, iedvesmojot desmitiem tūkstošu brūnkreklu izsitēju SA rindās. Izstādītie SA kaujinieka zābaki, kastetes, metāla stienis un virves steks bija ieroči, ar kuriem nacisti burtiski izkapāja savu vietu Veimāras Republikas politikā. Hitlers šeit vairs nav viens; viņam līdzās bija un arī izstādē ir Himlers, Gebelss, Hess, Štrassers, Gērings, un viņa skolotājs Dītrihs Ekarts. Laika posmā no 1921. līdz 1933. gadam vairāki simti tūkstoši, pat miljoni, vāciešu sāka kaismīgi atbalstīt viņa ekstrēmās idejas un iestājās fīrera partijā. Vadoņa pielūdzēji sūtīja viņam pastkartes, dzejoļus, mīlestības vēstules un apsveikumus. Šādas vēstules redzamas arī izstādē, pat vairāki simti, līdzās daudzajiem partijas plakātiem, kuros Hitlers bija centrā kā vēlēšanu kampaņu galvenais dzinējspēks.

Hitlers spēja pārliecināt vāciešu miljonus balsot par nacistu partiju un uzvarēja pēdējās trīs demokrātiskajās vēlēšanas. Viņa vadoņa tēls noveda afekta stāvoklī lielu daļu nācijas, kas atbalstīja viņa kļūšanu par kancleru un nacistu īstenoto varas pārņemšanu 1933. gadā. Hitlers pierādīja, ka spēj manipulēt ar masām, un šīs viņa grūti izskaidrojamās spējas izrādījās bīstamas un liktenīgas visai nācijai.

Izstādes turpinājums apliecina, ka Hitlers bija bīstams ne vien toreiz, bet arī kā tāds tiek uztverts šodien. Ieejot telpā, kura veltīta varas iegūšanai 1933. gadā un Hitlera diktatūras agrīnajam posmam, Hitlers gluži vai pazūd. Nav jau tā, ka viņa vairs izstādē nav un nebūs, arī turpmāk ir redzami pāris viņa portreti gleznās un fotogrāfijās, un ir izstādītas Hitlera bronzas galvas, bet fīrers vairs nav uzmanības centrā. Jā, nācija un tās dzīve diktatūras apstākļos kļūst par šīs ekspozīcijas daļas vadmotīvu, bet ir zudusi izstādes saikne ar Hitleru. Izstādes turpinājums nav stāsts par Hitleru un vācu nāciju pēc 1933. gada, bet gan nacionālsociālisma vēstures pārstāsts, kurā uzzibsnī Reihstāga nodedzināšana, Garo dunču nakts, valsts kultivētais antisemītisms, koncentrācijas nometņu izveide, fīrera personības kults, karš, holokausts, eitanāzija, kara iznīcība, bet fīrera personība šajā laikā netiek atklāta.

Kāpēc Hitlers pazūd? Atbilde jāmeklē izstādes kuratoru, muzeja vadības un visas vācu sabiedrības bailēs. Viena no izstādes kuratorēm, vēsturniece Simona Erpela, kādā intervijā atklāja, ka pirms sešiem gadiem Vācijas Vēstures muzejā iecerētās izstādes “Hitlers un nacistu režīms” projekts noraidīts, jo kritiķiem neesot bijusi pieņemama pārāk lielā uzmanības pievēršana tieši Hitlera personai. Lai šī izstāde izvairītos no līdzīgas kritikas, kuratori esot atteikušies no domas izstādīt kādus fīreram reiz piederējušus priekšmetus, piemēram, viņa formastērpa jaku, kas glabājas Maskavā. Kuratori vēl pirms izstādes atklāšanas paziņoja, ka viņi nevēlas ar šo izstādi heroizēt Hitleru vai izraisīt pastiprinātu neonacistu uzmanību, padarot izstādi par galēji labējo pielūgsmes objektu. Cits izstādes kurators, Hanss Ulrihs Tāmers, medijiem uzsvēra, ka izstādes centrā nevarot būt viens Ādolfs Hitlers, jo bez plašu sabiedrības grupu atbalsta viņš nebūtu paveicis savus noziegumus. Lai gan robežas ir skaidri novilktas, nepamet sajūta, ka pašiem kuratoriem ir bail par to, kā šo izstādi varētu uztvert tās apmeklētāji. Katrā ekspozīcijas telpā ir klātesošs viens drošības sargs. Pirmajās izstādes dienās atmosfēra muzejā esot bijusi nokaitēta, gaidot provokācijas.

Par Hitleru nav viegli runāt un viņu arī rādīt nav viegli; gandrīz visi Hitlera attēli – fotogrāfijas, gleznas un skulptūras, filmas un literārie darbi, kas tapuši līdz viņa nāvei 1945. gadā, ir radīti propagandai. Jebkuram, kurš stāsta par Hitleru šodien, ir jāspēj izvairīties no nacistu režīma propagandistu izliktajām lamatām. Arī sabiedrības iesaiste un vairākuma atbalsts noziedzīgai varas rīcībai ir jāparāda. Tomēr bailēs no fīrera slavināšanas un vēlmē būt politkorektiem izstādes veidotāji ir pazaudējuši Hitleru. Izstādē plaši parādītajiem nacistu režīma noziegumiem ir visciešākais sakars ar Hitleru, bet tiešo saikni starp tiem un Ādolfa Hitlera personu izstādē nevar ieraudzīt.

Hitlers izstādē atgriežas līdz ar savu nāvi – padomju izlūkdienestu ziņojums par Ādolfa Hitlera pašnāvību 1945. gada 30. aprīlī Berlīnē, septiņas ASV izlūkdienestu pārveidotās fotogrāfijas, kurās redzams, kā Hitlers varētu izskatīties, ja viņš gadījumā bēguļotu. Hitlers ir miris, bet viņš turpina dzīvot tālāk.

Izstāde noslēdzas ar nelielu ekspozīciju, kurā parādīts Hitlers pēc Hitlera: varonis vairākos simtos kinofilmu, Hitlers modernajā mākslā un Hitlers uz vairākiem desmitiem žurnāla Der Spiegel vāku. Hitlera stāsts nav beidzies un turpina būt par izaicinājumu visiem, kuri vēlas par viņu runāt. Kā stāstīt par Hitleru šodien? Izstāde Berlīnē ir mēģinājums stāstīt par Hitleru, mēģinājums, kas cenšas lauzt, bet līdz galam nesalauž dažādus stereotipus par vadoni. Šī nav izstāde par Hitleru, bet gan par vāciešiem. Ne tik daudz par vāciešiem pagātnē, bet vairāk par vāciešiem šodien, viņu bailēm un vēsturiskās vainas sajūtu.