Iedarbojas kā diriģents

Nikolajs Nikolajevs: Es mēdzu teikt vienmēr un arī stāstīt studentiem un ārstiem, kurus mēs apmācām, ka veselu cilvēku nav. Runa varētu būt tikai par relatīvu līdzsvaru un par to, ka cilvēks atrodas vairāk vai mazāk tā saucamā kompensētā stāvoklī, viņš var veikt savus pienākumus un turēt slodzi, pateicoties tam, ka viņa iekšējās rezerves vēl pagaidām ir saglabātas. Bet jebkurš cilvēks jau piedzimst ar iztiesātu nāves spriedumu, kuram tikai atlikts izpildījums. Un līdz ar to viņš ar katru gadu noveco, viņš ar katru gadu tērē savas rezerves un galu galā nonāk līdz tam, kas stāv rakstīts Grāmatā - ka no zemes tu esi nācis un zemē tev būs jāatgriežas. Kaut gan tur arī stāv rakstīts - bet dvēsele atgriezīsies pie Tā Kunga. Tātad te ir tas jautājums par fizisko ķermeni un par dvēseli... ka ne viss ir mirstīgs. Bet tas ir vienvirziena ceļš. Kad jūs braucat ar autiņu, ir rakstīts, ka vienvirziena ceļš. Nu, tas ir tas pats - jūs piedzimstat un tad nu ceļa atpakaļ nav, tikai uz priekšu.

RL: Cik lielā mērā ir iespējams “zinātniskot” ķīniešu medicīnu un runāt par to Rietumu zinātnes kategorijās?

Nikolajevs: Es vadu pasaules medicīniskās akupunktūras federāciju jau divus gadus. Un pasaules federācija apvieno 100 valstu nacionālās asociācijas, kurās darbojas tikai ārsti, un kuru arī sauc evidence based medicine, tātad - zinātniski pamatota. Vairāk nekā 500 000 ārstu. Un vairākos zinātniskos žurnālos regulāri tiek publicēti dati par to, kas un kā ir pierādīts - sākot ar šīs akupunktūras sistēmas esamību un beidzot ar klīniskiem novērojumiem un arī eksperimentāliem datiem par tiem mehānismiem, intīmiem mehānismiem, kurus iedarbina akupunktūra. Tā ir liela zinātne un īsta medicīna, tikai tāda medicīna, kas zina kaut ko vairāk nekā standartzināšanas, ko mums dod Rietumu medicīna, kura saka tikai - viss ir fizisks un viss ir reflekss. Kādreiz akupunktūru arī sauca par refleksoterapiju, aiz sava neprāta, bet tas reflekss ir tikai viena niecīga sastāvdaļa.

RL: Kas ir tas “kaut kas vairāk”, ko piedāvā Austrumu medicīna?

Nikolajevs: Es domāju, ka Austrumu medicīna cilvēkam rāda pareizu ceļu, kā iet, kā dzīvot, kas būtu vispār viņa dzīves moto, kā pareizi sevi nostādīt šai sabiedrībā, pareizi uztvert visu to, kas notiek jums apkārt. Tas būtu viens, un otrs - slimnieku ārstējot, tā jums māca, ka ir jāārstē cilvēks, nevis simptoms. Diemžēl jebkurš mūsu ārsts arī pašlaik piekopj to pašu veco padomju laiku medicīnu un vispār Rietumu pasaules medicīnu, kur viss ir sadalīts lauciņos, kur ir ausu, deguna un kakla, kur ir acu, kur ir plaušu, kur ir sirds ārsti, un tas viss ir atrauts no kopējā konteksta. Un neviens nesaka un nemāca to, ka tas viss ir kopējs, nemāca, kāpēc tam pašam cilvēciņam pie tās pašas, teiksim, plaušu slimības mainās āda. Un neviens nerunā par to, ka tam visam ir kopēja izcelsme, ka viss cits citu ietekmē un būtībā tas, kas notiek plaušās, atspoguļojas arī uz jūsu ādas virsmas. Neviens nemāca šo mijiedarbību, viena veseluma koncepciju. Tas ir tas, ko māca Austrumu medicīna. Šo zināšanu minimumu ir jāmāca jebkuram ārstam un tad viņš... viņam nebūs kārdinājuma spēlēties ar datoru. Cilvēks no dabas ir tāds, ka viņam gribas ātri un uzreiz. “Jā, jā, jums galva sāp, nu man viss ir skaidrs - pret galvas sāpēm dosim to, pret vēderu to.” Nu, un tā tālāk. Bet ārstēt “pret vēderu” un “pret galvassāpēm”... riņķa dancis vien būs.

Man Ķīnas medicīnā imponē tas, ka no mikrosimptomiem var simtprocentīgi ticami spriest par to, kas tev ir acu priekšā: kas par cilvēku tas ir, kādā stāvoklī viņš ir, cik smaga ir viņa slimība. Pirmie divi momenti, ko es parasti mēdzu pētīt jebkurā cilvēkā, tai skaitā jūsos - tās ir acis un galvaskausa forma. Nu, sāksim ar acīm. Viena no manām pirmajām skolotājām, kuras priekšā cepuri nost, Neiroloģijas katedras vadītāja profesore Ģertrūde Eniņa, vienmēr mēdza skatīties cilvēkam acīs. Nu pareizi, acis nemelo. Viņš var liekuļot, var stāstīt, bet, ja tu viņam skaties acīs, tu vienmēr redzi, kas viņš ir. Ķīnas medicīna arī uzsver šo momentu, ka acis ir tiešais ceļš uz dvēseli. Pēc šīs medicīnas uzskatiem, aknu kanāls atbild par centrālo nervu sistēmu, tātad par smadzeņu darbību, un savā galotnē savienojas ar acu ābolu aizmugurējiem poliem. Un viennozīmīgi acu stāvoklis arī atspoguļo cilvēka vitalitāti, cik viņam ir saglabātas rezerves. Atcerieties, piemēram, kādas acis ir jaukai meitenei, teiksim, plaukuma gados - spožas, mirdzošas. Un kādas ir vecam cilvēkam, kuram jau tās rezerves iet uz grunti. Viņa acu skats ir vienaldzīgs, acis ir blāvas, gļotādas blāvas, tas arī atspoguļo, kā saglabājušās rezerves, cik viņam ir atlicis. Dabiski, ka no viena paša acu stāvokļa nekad nedrīkst noteikt diagnozi, bet tas būtu viens no balstiem diagnostikā, kas ļauj spriest arī par slimības prognozi. Tu skaties arī, kāda ir sejas krāsa un pārējais - kādas ir gļotādas, lūpu krāsa, lūpu forma un tā tālāk. Tie visi ir mikrosimptomi. Otrais, kā es jau teicu, man svarīgs ir priekšstats par cilvēku, kas stāv manu acu priekšā - intelektuāls cilvēks vai primitīvs, dalīsim viņus divās daļās. Un galvaskausa forma viennozīmīgi ir svarīga. Pirmais ir pieres forma, pieres daļas forma. Plakana piere, neandertālieša piere nekad neliecinās par to, ka smadzeņu pieres daivas ir attīstītas. Un pieres daivas ir tieši tās, kas ir atbildīgas par intelektu. Ja cilvēkam ir plakana piere, tātad tur kaut kā nav. Bet, ja nu cilvēks, piemēram, sāk zaudēt matus - viņš var sākt zaudēt matus vai nu no pieres daļas, vai no pakauša. Pēc ķīnas medicīnas uzskatiem pakausis, pakauša daļa ir vieta, kur beidzas, nosauksim viņu tā, akupunktūras kanāls, kurš atbild par mūsu kopējām rezervēm, par mūsu kopējo vitalitāti. Būtībā mūsu dzīvības sakne. Ja mati sākt zust vispirms tur, tātad kaut kas nav labi ar to pašu sakni. It īpaši - jaunam cilvēkam. Cilvēka mūžs vīrieša gadījumā ir astoņi gadi reiz
septiņi, tātad piecdesmit seši. Viņa aktīvais mūžs. Tas nenozīmē, ka pēc tam cilvēks degradējas, bet līdz tam vecumam viņš ir aktīvs, var veidot, var kaut ko jaunu darīt, jaunu sasniegt. Tas nenozīmē, ka pēc tam viņš būtu metams ārā, pensijā un pagalam. Nē. Tad viņš jau var, ja ir uzkrājis intelektu, dalīties ar to, mācīt citiem - lai tie nesataisa tādas pašas ziepes, lai nesabrūvē tādas lietas, kā mēs pašlaik redzam. Ja viņi būtu mācījušies, ja būtu gudri, tad būtu pavisam savādāk. Bet cilvēkam, kurš strādā intelektuāli, parasti mati sāk krist ārā no tā, ka... jā - no tā, ka viņam galva strādā. Profesionālajai atlasei tas būtu derīgs simptoms.

RL: Kā jūs zināt, ka cilvēka organismā eksistē meridiāni?

Nikolajevs: Nu, tāpēc, ka ir mašīnas, kas var pierādīt to. Kamēr šo mašīnu nebija, nevarēja arī objektīvi pierādīt, kaut gan visi klīniskie efekti liecināja, ka - jā, tādi ir. Klīnika gāja daudz pa priekšu mūsu tehniskajām zināšanām. Fotografējot infrasarkanajos staros, pirms tam apstarojot ar augstfrekvences lauku, var iegūt šīs līnijas, kuras ar meridiāniem precīzi sakrīt. 1999. gadā šī aparatūra tika izveidota, un tagad šie objektīvie pierādījumi ir aprakstīti.

RL: Kā, jūsuprāt, meridiānus atklāja ķīnieši?

Nikolajevs: Daudz ko viņi atklāja tīri no pieredzes, no klīnikas. Mēs tagad veicam datoru diagnostiku, tie ir tie paši punkti, tikai mēs no viņiem iegūstam informāciju, mēs tos varam reģistrēt ar mašīnām, tie visi ir elektriskie fenomeni - bet mērījumi pilnībā atbalsta to, ko iegūstam arī klīniski, novērojot pacientu. Tātad cilvēka intelekts ir gājis ievērojami pa priekšu tehnikai. Un rezultāti bija ļoti labi, tie var būt ļoti labi i bez jebkuras mašīnas. Mašīnai ir jābūt palīgam, tā saucamajai papildus jeb adjunktterapijai, kura palīdz, nevis aizvieto.

RL: Kas, jūsuprāt, ir slimība? Vai uz to vajadzētu raudzīties tikai fizioloģiskā aspektā? Vai arī tai piemīt kaut kāda papildus nozīme, sacīsim, metaforisks slānis?

Nikolajevs: Slimības ir dažādas, ir fiziska ķermeņa slimības un arī garīgas slimības.

RL: Cik lielā mērā tās saistītas?

Nikolajevs: Veselā miesā vesels gars. Vai atkal - slimā miesā... tas būtu vienā virzienā, bet no otras puses - garīgas slimības noteikti arī ietekmē fizisko ķermeni. Tātad, tas ir divvirzienu ceļš.

Ir slimības, kur saistība ir tieša. Tātad viss ir atkarīgs no tā, kāds faktors darbojas. Nav obligāti, lai tā būtu, teiksim, trauma - cilvēks iet, uzkrīt uz galvas ķieģelis un kaut kas tiek bojāts.

Ir vairākas smalkākas matērijas, kuras ietekmē ne tik daudz fizisko ķermeni - bet arī tā funkcijas, funkcionālo aktivitāti. Un tāda slimība iet no jumta uz leju, uz pamatiem. Vai nu bojāti ir pamati, un tie sabrūk. Ja Dievs grib sodīt, viņš atņem prātu. Tad tev ir slimība. Paskaties apkārt! Vai ieslēdz radio! (Smejas.)

RL: Cik lielā mērā cilvēks ar to, ko viņš domā, un ar savas dzīves garīgo kvalitāti var ietekmēt fizisko?

Nikolajevs: Ar garīgo kvalitāti fizisko? Es domāju, ka ļoti daudz. Paņemt tos pašus tibetiešu mūkus, kuri fiziskajam ķermenim velta ļoti maz uzmanības, jo, piemēram, ar meditāciju palīdzību un ar speciālām tehnikām var regulēt praktiski visu iekšējo orgānu darbību, aktivitāti. Bet jāņem vērā, ka ne tikai no garīgā mēs pārtiekam, arī fiziskais ķermenis ir jāpiekopj, tātad kaut kādu minimālu uzturu fiziskam ķermenim arī vajag. Bet tad cilvēkam ir jāprot atslēgties no apkārtējās pasaules, no visiem ārējās iedarbības faktoriem. Kādreiz cilvēki gāja klosteros, bet ne jau visi ies. Daudz grūtāk ir dzīvot šai pasaulē. Klosterī kārdinājumu nav, un tur tev ir arī cilvēks, tavs garīgais tēvs, kurš tev saka - dari to, kā armijā - bez ierunām, jo Dieviņš zina, ko saka. Bet šeit kārdinājums ik uz soļa. Un te vēl sabiedrība ir tāda, ka viens otru ēd ar baudu.

RL: Vai jums savas karjeras laikā ir bijušas šaubas par to, ko jūs darāt?

Nikolajevs: Nekad. Ja reiz tu sāc iet, tad ir jāiet līdz galam.

RL: Bet šaubas par kādiem paņēmieniem, par kaut ko no tā, ko jūs pielietojat?

Nikolajevs: (Domā.) Man grūti spriest. Jo, redziet, man dzīve izveidojās tā, ka katrā posmā man nebija ilgi jādomā. It kā kāds ir ierādījis šo ceļu. Kad es gāju medicīnā, man bija spilgts piemērs acu priekšā, un doma, ka, lai to sasniegtu, vajag... strādāt, un visu citu pie malas. Tāpēc es sāku mācīties. Jāpamet pilnīgi - i sportu, i visu citu. Ja tu mācies, tad tev jāmācās tā, lai būtu ar maksimumu un uz teicami. Un es pabeidzu institūtu ar izcilību. Tad sāku strādāt un izvēlējos tādu zināmu jomu, kura cilvēkam ir visnepieciešamākā - nervu slimības. Es gāju studentu pulciņā kopš 3. kursa, kad vēl nemaz nedrīkstēja tur iet, jo 3. kursā tu vēl neesi nekas, tu nesaproti, kas tas ir. Tajā pašā jomā, nervu slimībās aizstāvēju vienu grādu, pēc tam arī otru grādu. Tolaik biju gados visjaunākais medicīnas profesors Latvijā. Un tad pēkšņi parādījās iespēja mācīties šo virzienu. Kāpēc? Kas to zina... Es paskatījos, kā to lietu dara. Man bija iespēja pirmo reizi Padomju Savienības ietvaros braukt uz Ķīnu - nu nebija līdz tam sakaru, bija viss uz nažiem ar Ķīnu, bet tad atjaunoja kultūras un medicīnas apmaiņas programmas. Tā viss arī sākās un aizgāja, un nebija jāšaubās, un nebija jādomā. Man tikai bija jāņem un godīgi tas viss jāpārstrādā un jāpielieto. Viss. Jā, to es biju piemirsis.

RL: Vai jūs izjutāt kādu īpašu aicinājumu palīdzēt cilvēkiem, kad kļuvāt par ārstu?

Nikolajevs: Nē, es domāju, no sākuma noteikti nē. No sākuma bija tā - es sapratu, ka tas ceļš, ko man pateica priekšā, ir ļoti pareizs, redzēju, kādā godā, kādā cieņā ir labs ārsts. Tam neviens nevar stāties līdzās, jo tur, kur ir veselība, tur ir cerība, un kur cerība, tur ir viss, bet, ja cilvēks ir slims, viņam nekas nav vajadzīgs. Un visu, ko viņš rauš materiālajā pasaulē, līdzi viņš neņems. Būtībā lielākā vērtība ir veselība. Un lai būtu par labu ārstu, vajag mācīties. Nu, tagad jau tikai 12 gadi vajadzīgi, lai pabeigtu augstskolu un lai būtu kaut kas. Bet jāmācās ir visu mūžu un daudz jāstrādā, toties morālais gandarījums ir bezgala liels. Nav runa par to, ka tas materiāli būtu daudz labāk nekā citas specialitātes. Var pelnīt lielu naudu un ātri pelnīt, tas ir tas, ko grib jaunie, kas saka - man nevajag mācīties, man ir labs darbs. To mēs redzam - viņam vakar tas darbs bija, šodien pa pakaļu un prom, jo viņš nav vajadzīgs. Viņam nav intelekta. Un šā darba vairs nav. Un kur viņš liksies? Viens no mūsu tagad aizsaulē esošajiem profesoriem teica, ka labs ārsts nekad badu nemirs. Bet - labs. Ne tas, kas skatās, ka te mans darba laiks ir cauri un viss. Ne tas, kas piekopj to Amerikas medicīnu. Man bija iespēja paskatīties, kas notiek, piemēram, Amerikā. Jūs esat pacients, jūs atnākat pie normāla, augsti atalgota Amerikas ārsta. Jūs atnākat pie viņa tā saucamajā ofisā, apsēžaties, iznāk medmāsa, nu, skaista medmāsa, viss kārtībā. Viņa jums noliek priekšā vienu lapiņu ar jautājumiem: jūs šos jautājumus apdomājiet, lūdzu, un atbildiet. Un aiziet, aizver durvis. Pēc desmit minūtēm iznāk ārsts: “Hello! Sveiki! Kā jūs sauc?” Tā un tā, jā. “Nu labi. Wait just a moment!” Aiziet, pēc tam atkal iznāk māsa, un saka: “Te jums ir tas, te jums ir tas, te jums ir tas.” Viss. Tas ārsts pacientu redz minūti vai divas. Viss. Kā var būt ārsts, kurš neaprunājas, kurš pats nesavāc šos mikrosimptomus, kurš neizanalizē un nepadomā par to, ka šis nav vidējais statistiskais pacients, bet individualitāte, konkrēts cilvēks. Ķīniešu medicīnā ārsti ir citādi, viņi ir spiesti domāt. Tai medicīnai, kurā es strādāju, nav visu zinošu datoru, nav tā saucamās datoratkarības, un ārsts, kurš strādā šai medicīnas jomā, ir spiests domāt, līdz ar to viņš ir pakāpi augstāks, pārāks. Jo viņam nav šā kārdinājuma - uzspiest taustiņu un dabūt diagnozi.

RL: Kāpēc cilvēks noveco?

Nikolajevs: Tāpēc, ka tam viņš ir domāts. Dabā, ja nerunājam par mājdzīvniekiem, novecojušus dzīvniekus bieži nemana, jo viņus vienkārši noēd. Tā saucamā dabiskā atlase, vājš, vecs neizdzīvo. Bet tikai tad, kad viņš jau ir nespēcīgs. Cilvēku sabiedrībā tevi noēdīs pat spēku briedumā. Tikai tāpēc, ka tu traucē. Un noēst var cilvēku dažādi, piemēram, tā kā Krievijā - tev piezvana un pasaka: “Nedari tā, tu traucē.” Viņš turpina darīt. Viņam piezvana vēlreiz, pasaka: “Nedari tā, jo būs slikti.” Nu viņš saprot, ka tas ir bīstami, un vai nu viņš nedara, vai turpina, un tad viņu vienkārši nošauj un viss. Šeit nē. Šeit tev skatīsies acīs un smaidīs, bet aiz muguras raks bedri.

Cita mentalitāte, saproti. Var godīgā ceļā, un var - viltīgā.

RL: Cik daudz jūs esat mācījies no kļūdām?

Nikolajevs: Cik daudz?

RL: Jā.

Nikolajevs: (Domā.) Atkal es teikšu, ka vairāk vai mazāk - visu savu mūžu, bet tās kļūdas bija dažādas. Tās varēja būt svarīgas un varēja būt mazsvarīgas, varēja būt, kļūdas, teiksim, nu aiz tā, ka tu vēl neesi... nu... tu vēl neesi nekas, tu vēl neesi gudrs. Un tas ir dabiski. Bet, ja tu taisi kļūdas pašlaik, tas nav piedodami, jo tev tomēr ir galva uz pleciem. Un tu nedrīksti kļūdīties tad, kad tev jau ir zināma pieredze - tas nozīmē, ka kaut kas nav labi, kaut kas nav pareizi. Bet vispār kļūdas vienmēr bija un būs.

RL: Bet medicīnā tās taču var būt neatgriezeniskas.

Nikolajevs: (Domā.) Vairāk vai mazāk. Ķirurģijā, teiksim, paviršības, nolaidības... nu tādas es neatceros. Godīgi sakot, es neatceros, ka būtu pielaidis kaut kādu kļūdu aiz savas nolaidības vai paviršas diagnostikas. Bet mēs nestrādājam ar ķirurģiskiem slimniekiem. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc mums nav, teiksim... tādu gadījumu, kad cilvēkiem ir jāmaksā par daudz augsta cena par kļūdām. Turklāt vēl - jo ārsts ir uzmanīgāks pret pacientu, jo labāk viņš cenšas to saprast, jo mazāka iespēja kļūdīties. Bet bez kļūdām nav neviens, pilnīgi nē.

RL: Vai ir gadījumi, slimības, kur ķīniešu medicīna ir pilnīgi bezspēcīga?

Nikolajevs: (Iesmejas.) Ķīnas medicīna neārstē vītušus ziedus un vecumu. Nu, tie ir tie divi. Jā. Būtībā arī ķirurģiskas saslimšanas nē... Citādi visu. Pat var pielietot onkoloģijā. Zināmos posmos, teiksim, galējā, kad cilvēks aiziet - atsāpināšanai, vai imūnās sistēmas stimulācijai pie sākotnējām jeb klīniskām formām. Visur, tikai ne ķirurģijā - tur vajag citu instrumentu. Un arī Ķīnas medicīna uzsver, ka jebkura slimība ir jāārstē atbilstoši tās dabai. Ja tas skar tikai kaut kādas sākotnējas problēmas, parādības, tur var iztikt ar visvienkāršākām, visprimitīvākām metodēm - jāpārkārto dzīvesveids, diēta. Tātad dzīvesveids ir primitīvākais, tad nāk diēta, tad nāk elpošanas ģimnastika jeb ciguns, tad nāk fito jeb augi, tad nāk akupunktūra un homeopātija, tikai tad nāk alopātija jeb medikamenti - tabletes, kapsulas, un tad... pats beidzamais ir nazis. Tātad jāskatās, kādam līmenim tas atbilst. Piemēram, orgānu problēmai varētu derēt praktiski jebkura metode, jebkurš paņēmiens. Sākot no tā, ka tev ir jāzina, ko tu drīksti ēst, ko tu nedrīksti, ieskaitot akupunktūru, jo tā iedarbojas kā diriģents lielā simfoniskā orķestrī, saskaņojot orgānu darbību.

Un tāpat arī var pielietot alopātiju, tāpat var arī pielietot homeopātiskās vielas, kuras darbojas ar asinsriti, dabiski, tikai ne ķirurģisku nazi, jo nav jau laiks. Un ja problēma ir kaut kur garīgās sfēras līmenī - vai tad nazis tur līdzēs? Nuja, varbūt, ja galva nost! (Smejas.) Bet kas varētu līdzēt? Mijiedarbība starp orgānu un galvas smadzenēm... noteikti ciguns varētu līdzēt, noteikti akupunktūra var līdzēt. Katrai saslimšanai ir savas indikācijas, savas metodes, tām ir jābūt pieskaņotām.

RL: Vai Austrumu priekšstats par ķermeni, jūsuprāt, ir universāls? Ķīniešu medicīnas kritiķi ir apgalvojuši, ka tas funkcionē tikai Austrumu pasaules uzskata ietvaros.

Nikolajevs: Bet vai tad Austrumos dzīvo citi cilvēki? Tie paši dzīvo, tikai cita pasaule apkārt. Ādas krāsa varbūt atšķiras. Var atšķirties, piemēram, cilvēka reaktivitāte, spēja pretoties vienām slimībām un ātri iekrist citās. Dabiski, ja paņemsiet melnādainu cilvēku un pārvedīsiet viņu no ekvatora kaut kur uz ziemeļiem pie lāčiem, viņš nomirs aiz tā, ka nav pieradis, ka viņa fiziskais ķermenis nespēj pretoties. Jā, tā tas ir. Bet, principā, cilvēki vien dzīvo visur. Rietumu gudrinieki, pēdiņās, saka, ka mēs no viena mērkaķa esam cēlušies, kam gan negribas ticēt. Jā... ka no mērkaķa. Varbūt viena daļa no mērkaķa. (Smejas.)

RL: Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams kāds īpašs talants, lai kļūtu par ārstu?

Nikolajevs: Ir nepieciešama profesionālā atlase. Obligāti. Tādas mums nav. Gribu un eju. Gribu tāpēc, ka man pateica, ka tur tev ir jāiet. Gribu tāpēc, ka tur ir pieprasījums, nu, tāpēc, ka tur ir viegla dzīve, tāpēc, ka ārsts baltā ķitelī staigā, pasaka to, to, to, to, pats neko. Un... un miers un cieņa. Nē, ir jābūt profesionālai atlasei. Ir cilvēki, kuriem tas otrs cilvēks nerūp absolūti nemaz. Ja cilvēkam nerūp, kā tas kaķītis staigā izkāmējis, vai, teiksim, ir suns pārbraukts... Vai redz, ka suns skrien pāri ielai, bet viņš brauc viņam virsū... speciāli. Nu, bet tam cilvēkam taču vieta ir citā vietā. Atceraties - kas tad cits, ka ne Šlesers. Dienā bija, man liekas, ne? Tā karikatūra. Nu, kolosāli. (Smejas.) Nu jā... Nu labi.

RL: Paldies jums par sarunu!