Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kas ir tas, kā dēļ viņi brauc uz turieni
Agrā 2008. gada 19. februāra rītā vienā no skaistākajām Goa štata pludmalēm Andžūnas ciemā vietējie zvejnieki atrada izskalotu kailu jaunas meitenes līķi. Kā noskaidroja policija, noslīkusī bija piecpadsmitgadīgā britu pavalstniece Skārleta Kīlinga.
Pēc dažām dienām nez no kurienes uzradās Skārletas māte Fiona Makkeona. Viņa sacēla vētru, apvainodama vietējos politiķus un policiju sazvērestībā ar mērķi noslēpt meitas patiesos nāves apstākļus. Advokāti, britu konsuls un masu mediji panāca, ka meitenes līķi nosūtīja uz tiesu medicīnas laboratoriju Bombejā neatkarīgai izmeklēšanai. Tur ārsti Skārletas asinīs konstatēja kokaīnu un “ekstazī”, kā arī to, ka neilgi pirms nāves viņai bijuši dzimumsakari.
Nepagāja ilgs laiks, un policija arestēja divus vietējos iedzīvotājus, ar kuriem Skārleta bija redzēta kopā Andžūnas pludmalē 18. februāra vakarā - Plasido Karvalho un Samsonu D’Souzu. Atradās pat liecinieki, kuri apgalvoja, ka redzējuši, kā Skārleta un abi jaunie vīrieši pludmalē nodarbojušies ar seksu. Viņiem uzrādīja apsūdzības narkotiku tirdzniecībā, izvarošanā un slepkavībā bez iepriekšēja nodoma. Savukārt štata policija nekavējās atspēlēties Skārletas mātei, pārmetot tai nepilngadīgās meitas pamešanu. Viņa tiešām bija atstājusi Skārletu viesnīcā vienu un kopā ar draugu devusies uz blakus esošo Karnatakas štatu. Vēl vairāk - masu mediji noskaidroja, ka Fiona Makkeona ir “narkomāne ar stāžu” un jaunībā Anglijā tiesāta par bruņotu uzbrukumu kādam vīrietim. Indijas laikrakstos sākās diskusija - kas tie īsti ir par cilvēkiem, kuri brauc pie mums. Un kāpēc viņi brauc?
Puri, Orisas štats, 2008. gada janvāris
Pusseptiņi rītā. Saule jau ir uzlēkusi un caur atvērtajiem logiem spoži apgaismo manu viesnīcas istabu. Es vēl vārtos pa gultu un gaidu, kad pār istabas pretējo sienu pārslīdēs kāda ēna. Tā piederēs Renātei. Šodien viņa mazliet kavējas un savā rīta pastaigā dodas stundas ceturksni vēlāk. Iespējams, pie tā vainojamas vakar Woodstock restorānā iztukšotās vīna pudeles.
Pavisam Pink House viesnīcā Puri ir divpadsmit istabas. Ēkai ir tikai viens stāvs, visas istabas izvietotas vienā rindā ar atsevišķām ieejām no kopējas segtas galerijas. Piecdesmit metrus no viesnīcas dienvidu pusē atrodas okeāns un gara smilšu pludmale, netālu izvietojies zvejnieku ciemats. Simt piecdesmit rūpiju dienā - nedaudz mazāk kā divi lati par vienkāršu istabu, toties ar skatu uz Bengālijas līci.
Es dzīvoju astotajā istabā. Man blakus septītajā apmeties holandietis Alfrēds, devītajā kāds pēc izskata mazliet padrūms spānis, kura vārdu es joprojām nezinu. Desmitajā dzīvo austrāliete Barbara, vienpadsmitajā francūzis Žans Pols ar savu
draudzeni Kristiānu no Vācijas. Renāte aizņem pašu tālāko - divpadsmito. Viņiem visiem ir tā starp piecdesmit un sešdesmit pieciem gadiem. Vairākās istabās mitinās gados jauni bekpekeri no Francijas un Anglijas. Pēc dažām viesnīcā pavadītām dienām es saprotu, cik ļoti man veicies, jo istabu esmu dabūjis bez iepriekšējas rezervācijas. Gandrīz visi viesnīcas iemītnieki šeit uzturas jau vairākus mēnešus. Vissabiedriskākais šajā kompānijā ir Žans Pols. Viņš mani bieži aicina uzkost “some snack” - gandrīz katru dienu francūzis savā istabā uz gāzes prīmusa gatavo no vietējiem zvejniekiem pirktus krabjus. Dienā viņš peldas un kopā ar Kristiānu dodas garās pastaigās pa pludmali.
Pa pludmali mīl pastaigāties arī Renāte. Sasveicinoties viņas sejai pārslīd mazliet skumjš smaids. Renāte daudz lasa. Parasti somā viņai ir divas grāmatas - romāns (patlaban Salmana Rušdī “Klauns Šalimārs”) un kāds dzejas krājums. Renāte ir no Šveices. Sarunā ar mani viņa bieži bez kāda īpaša iemesla pāriet no savas mazliet dīvainās vācu valodas uz angļu un otrādi. Ar Žanu Polu viņa parasti sarunājas franciski, ar spāni - spāniski. Vakaros Renāte vēro krāšņo saulrietu, kas šeit ir ļoti neparasts. Janvāra mēnesī saule Puri noriet vietā, kur jūra sastopas ar liedagu. Brīdī, kad visa krastmala pielīst ar spokaini zeltainu gaismu, Renāte uztin marihuānas cigareti - vienīgo dienā. Marihuānu Puri var legāli iegādāties netālajā valsts “monopola” veikalā - bodītē ar uzrakstu “Government Bhang Shop”. Labākās kvalitātes “zālīte” maksā sešas rūpijas gramā.
Foto: autors
Dzīve Puri ir lēta pat pēc Indijas standartiem. Var dzīvot viesnīcā Pink House (150 rūpijas dienā), brokastot netālajā Raju ēstuvē (ceptas olas, baltmaizes grauzdiņi un tase melnās tējas - 30 rūpijas). Vieglas pusdienas (zupa vai augļi) - 30 rūpijas, vakariņas (cepta zivs, vārīti rīsi un tomātu salāti) Woodstock restorānā - 50 rūpijas. Vēl visādi sīkumi - internets, avīze, telefona zvans, brauciens ar rikšu - ap 40 rūpiju. Kopā 300 rūpijas, tieši pieci eiro dienā. Ja grib, pusdienas var gatavot viesnīcas istabā, kā to dara Žans Pols. Kilograms tomātu vietējā tirdziņā maksā deviņas rūpijas, viens laims - divas rūpijas, krabis pie zvejniekiem - sešas rūpijas jeb septiņi santīmi gabalā.
Beidzot man izdodas iepazīties ar Alfrēdu. Ārēji noslēgtais holandietis izrādas neparasti runīgs. Indijā viņš pirmo reizi bijis 1970. gadā, tūlīt pēc universitātes beigšanas.
“Ceļot es sāku tā saucamajos hipiju laikos. Bet patiesībā ne jau visi Indijas braucēji bija hipiji, es pat teiktu - viņu bija mazākā daļa. Piemēram, man nekad nav bijis ne garu matu, ne bārdas, un savā mūžā esmu izsmēķējis tikai dažas cigaretes. Tomēr nevar noliegt, ka vismaz 70. gados hipiji patiešām bija kaut kas līdzīgs “ideoloģiskajam kodolam” visam tam, kas saistījās ar tolaik jau masveidīgo ceļošanu uz Indiju. Mēs gan nebijām paši pirmie. Šajā liedagā pirms četrdesmit pieciem gadiem sēdēja Alens Ginsbergs. Esat lasījis viņa “Indijas piezīmes”?
Toreiz populārs bija sauszemes maršruts cauri Turcijai, Irānai un Pakistānai. Tas bija lēti un ļoti interesanti. Šaha valdīšanas laikā Irāna bija lieliska vieta, vēl labāka par to bija tikai Afganistāna. Un tomēr mūs vilka tālāk - uz Indiju un Nepālu. Tur gaidīja kokospalmas, silts okeāns, kalnu virsotnes, kaut kas no reliģijas un mistikas, lēta dzīve un marihuāna. Indija vēl bija civilizācijas neskarta zeme. Protams, civilizācijas mūsu, rietumnieku, izpratnē - nevarēja nopirkt ne dzeramo ūdeni pudelēs, ne tualetes papīru. Bet es ātri pieradu un kopš tā laika nekad vairs nelietoju papīru, arī esot Holandē. Nekas nav higiēniskāks par tīru ūdeni.
Bet tad Austrumi pamazām sāka aizvērties. Irānā uzvarēja islāma revolūcija, gadu vēlāk Afganistānā iebruka krievi. Pamazām aizvien nedrošāka kļuva Pakistāna. Šajā pasaules malā ceļošanai atlikušas tikai Indija un Nepāla. Bet tagad, lai nokļūtu Indijā, ir jālido. Nu, Taizeme, vēl Birma, Šrilanka, kurā sprāgst bumbas, Indonēzija, klāt nākušas Laosa, Kambodža un Vjetnama.
Ar ceļošanu saistās divi notikumi, kurus es varētu nosaukt par robežstabiem savā dzīvē. Es negribētu teikt, ka tie izmainīja manu dzīvi, nē, bet tomēr lika uz to paraudzīties citādi. Pirmais atgadījās 1983. gadā. Es toreiz jau biju antropoloģijas profesors universitātē un ceļoju pa Āziju ar gados jaunāku draudzeni, savu studenti. Nomaļā pilsētiņā Pakistānas ziemeļos, kur mēs bijām apmetušies uz dažām dienām pirms došanās dziļāk kalnos, ieradās bēgļi no Afganistānas. Kāda ģimene dzīvoja blakus mūsu viesnīcai uzslietās teltīs.
Lielās ģimenes galva bija jauneklis, kurš bija atvedis uz Pakistānu savus tuviniekus - divas sievas, trīs bērnus, māti un pavisam nevarīgo, slimo tēvu, jaunākos brāļus un māsas, vēl kaut kādas tantes un onkuļus. Viņš bija pavisam jauns, ne vecāks par divdesmit trim gadiem - to nespēja noslēpt ne pāri plecam bravurīgi pārmestais Kalašņikova automāts, ne vēl pašķidrā bārda, ko saskaņā ar musulmaņu paražu viņš bija sācis audzēt. Noteiktos laikos viņš vadīja ģimenes kopējo lūgšanu.
Mūs iepazīstināja viesnīcas saimnieks, kurš arī izpalīdzēja ar tulkošanu. Jauno vīrieti sauca Abduls. Izrādījās, viņš gaidīja ierodamies radus, kam uzticēt ģimeni, lai pats pēc tam dotos atpakaļ uz Afganistānu, lai turpinātu cīņu ar krievu iebrucējiem. Sarunājoties ar Abdulu, es pēkšņi sapratu, ka viss, ko līdz šim biju sasniedzis savā dzīvē, manas zināšanas, zinātniskie grādi, publikācijas - tas viss bija nieks,
salīdzinot ar atbildību, ko šis jauneklis bija gatavs uzņemties par savu ģimeni, zemi un tautu. Abdula priekšā, kurš pēc vecuma bezmaz varētu būt mans dēls, es patiesībā jutos kā mazs puišelis.
Foto: autors
Otrs piedzīvojums atgadījās pirms dažiem gadiem Gudžaratas štatā. Es ierados Indijā mēnesi pēc sievas nāves, biju ļoti nospiests. Bet tad Radžkotas pilsētā iepazinos ar trim ceļojošiem “svētajiem vīriem”, kurus Indijā sauc par sādhu. Pūlī jūs viņus viegli varat atšķirt pēc oranžā apģērba. Šie vīri mani uzaicināja pievienoties viņiem. Es tā arī izdarīju, līdzi paņemot tikai pasi un naudu - katram gadījumam. Pārējās mantas atstāju viesnīcā. Savās agrākajās dzīvēs šie vīri bija strādājuši par ārstu, valdības ierēdni un kurpnieku. Mēs kājām ceļojām pa nabadzīgiem lauku ciematiem, bet mums nekā netrūka - ne ēdiena, ne naktsmāju, ne smaidu. Dažkārt mums par godu pat sarīkoja dejas un muzicēšanu. Mēs nepalikām parādā - ārsts apskatīja slimniekus, ierēdnis analfabētu vietā rakstīja iesniegumus valsts iestādēm, kurpnieks laboja sandales. Savukārt es palīdzēju skolēniem gatavot mājas darbus angļu valodā. Trīs nedēļās, kuras pavadīju kopā ar šiem cilvēkiem, es neiztērēju ne rūpijas. Tad es sapratu, ka nabadzība - gan fiziskā, gan emocionālā - patiesībā slēpjas cilvēku attiecībās.”
“Mūsu kaimiņi - kas viņi ir?”
“Spānis smēķē un mācās kādā jogas skolā. Žans Pols? Man šķiet, viņš un Kristiāna ir tipiski “klimata tūristi”. Pēc mēneša vai diviem, kad būs karsts, viņi dosies kalnos. Barbara ir nelaimīga vientuļa sieviete, kurai turklāt nav naudas. Bet Renāte, starp citu, ir bagāta. Pat ļoti bagāta. Man jau tā visu laiku likās, un tad kāda viņas draudzene, kas bija atbraukusi decembrī, man izpļāpājās.”
“Bet kāpēc tad viņa dzīvo Pink House?”
“Bet kur tad lai viņa šeit dzīvo? Renātei patīk Puri. Bet greznais Puri Hotel ir pilns ar skaļiem indiešiem un ķīniešiem. Viņai vajag kaut ko īpašu, kaut ko speciālu, lai varētu izcelties. Tas ir tāds neparasts statusa apliecinājums, kas Eiropas augstākajā šķirā parādījās pirms gadiem divdesmit, kad uzradās pirmie “japīši”. “Vecajai naudai” vajadzēja meklēt jaunus statusa simbolus, un daži izvēlējās to, ko angliski reizēm apzīmē ar vārdiem “vienkāršā aristokrātija” (downward nobility). Instinktīvs vai apzināts pieticīguma un luksusa sajaukums. Ja trīsdesmit gadus vecs jaunbagātnieks jums blakus nopērk māju un brauc ar tādu pašu Porche kā jūs, tad jādomā kaut kas jauns. Piemēram, jāsāk braukt ar kādu antīku vāģi, ar veco Volkswagen Golf vai pat jāpārsēžas uz divriteņa. Toties ikdienišķās vakariņās jādzer vīns, kas maksā, teiksim, trīssimt eiro pudelē un par kuru prastais kaimiņu iznirelis pat nebūs dzirdējis. Tas pats attiecināms uz ceļojumiem. Jūs reti kad Indijā čartera tūristu grupā sastapsiet patiesi bagātu cilvēku. Viņš izvēlēsies galējības - vai nu noīrēs kādu maharadžas pili Džaipūrā vai ar mugursomu plecos klīdīs Kašmiras kalnos. Es domāju, tieši tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Renāte dzīvo Pink House. Saprotiet, ja jūs varat samaksāt par jebkuru pasaules viesnīcu, tad zvaigžņu skaits pārstāj uztraukt. Vidusšķira jau šeit nedzīvo - tikai bekpekeri, kas taupa naudu, tad tādi kā Renāte, kas meklē statusu, un mēs.”
“Un kas tad esam tie mēs?”
“Nu, mums pieder šajos laikos reta kombinācija - zināšanas, intuīcija un laiks, kas ļauj atrast tādas vietas kā Puri un Pink House. Bet mūsu nav daudz. Šodien jau vairs nevienam nav laika.”
Ginsbergam gan pietika laika. Indijā viņš pavadīja četrpadsmit mēnešus - no 1962. gada marta līdz nākamā gada maijam. Ceļojuma laikā Ginsbergs rakstīja dienasgrāmatu (“Indijas piezīmes” pirmo reizi publicētas 1970. gadā) un daudz fotografēja. Dīvainas ir viņa fotogrāfiskās intereses - ubagi, kropļi, lepras slimnieki, sabraukta cilvēka atliekas. Pašu dienasgrāmatu varētu raksturot kā mazliet haotisku “apziņas plūsmas” fiksāciju, kas dažkārt radusies narkotiku iespaidā: “Puri - 1962. gada 13. novembris. Saulriets. Es sēžu kāpās, kājas sakrustojis, un raugos uz okeānu. Zilajā plašumā, saduroties līdzīgi automobiļiem, spēlējas viļņi. Oranžais aplis lēnām tuvojas horizontam, tieši zaļajam ūdenim, tas vēl apgaismo manu seju. Smēķējot izpildīju pranajāmas vingrinājumu, mēģinot aizturēt elpu pēc sistēmas 4:16:8. Šajā brīdī krāsas debesīs kļuva košākas, un zeltainā diska šķidrā mala sāka grimt okeānā. Viss šķiet tāds maziņš zem mierīgajām debesīm - ēkas, palmas. (Pie 4 vajag ieelpot, līdz 16 aizturēt elpu, tad skaitot līdz 8 izelpot.)”
Eiropas intelektuāļu ceļojumi uz Indiju sākās jau 19. gadsimtā. Pēc ilgiem klejojumiem pa pasauli tieši Indijā krievu mistiķe Helēna Blavatska (1831-1891) nodibināja ilgi loloto Teozofijas biedrību. Leģenda vēstī, ka pateicoties savām maģiskajām spējām kādu vakariņu laikā Allahabadā viņa atradusi mājasmātes nozaudēto brošu. Jau vēlāk uz Indiju devās Nikolajs Rērihs, Hermanis Hese, Karls Gustavs Jungs, Oldoss Hakslijs. Indijā dzimušie Redjards Kiplings, Džordžs Orvels un Lourenss Darels kļuva par pazīstamiem rakstniekiem. Pēc Otrā pasaules kara uz Indiju ceļoja nākamā paaudze - Greiams Grīns, Pols Boulzs (viņam pieder patiešām lieliskā eseja “Nāgerkoilā veiktās piezīmes”), Alberto Morāvia. Pjērs Paolo Pazolīni pēc sava 1961. gada ceļojuma sarakstīja “L Odore dell’ India” - “Indijas smaržas”.
Bet viņi bija vientuļnieki, kuru vēsts par noslēpumaino Austrumzemi spēja aizraut tikai dažus dīvaiņus. Lūzums iestājās pagājušā gadsimta 60. gadu beigās, kad hinduistu svētceļnieku iecienīto Rišikešu apmeklēja The Beatles. Pasauli aplidoja fotogrāfija - slavenie mūziķi sēž pie kāda bārdaina guru kājām. Viņiem sekoja grupa The Who, Bobs Dilans. Lavīna bija iekustināta. Uz Indiju devās jau simtiem tūkstošiem jaunu cilvēku, kurus nosacīti varētu raksturot kā hipiju paaudzi. Goa pludmalēs nakts deju pārtijās radās pat īpašs mūzikas stils - Goa trance.
Nākamais, vēl lielāks ceļotāju vilnis bija tā saucamie mugursomaiņi jeb bekpekeri (no angļu vārda backpack - “mugursoma”) - pārsvarā jaunieši ar diezgan ierobežotiem līdzekļiem. Doties uz Indiju viņus iedrošināja ceļvedis Lonely Planet. 1973. gadā anglis Tonijs Vīlers un viņa sieva austrāliete Morīna ar sabiedrisko transportu dažos mēnešos aizceļoja no Londonas līdz Nepālai, pa ceļam šķērsojot Balkānus, Turciju, Irānu, Pakistānu un Indiju. Kā atbilde uz neskaitāmajiem jautājumiem “kā jūs to izdarījāt” jau Austrālijā tapa grāmatele Across Asia on the Cheap, kas ātri kļuva par bestselleru. Panākumu iedrošināti, Vīleri devās astoņpadsmit mēnešus ilgā ceļojumā pa Āziju un 1975. gadā lētā ķīniešu viesnīcā Singapūrā pabeidza darbu pie ceļveža South-East Asia on Shoestring. Īsā laikā pārdeva pusmiljonu “Dzeltenās Bībeles” (tā bekpekeri savā slengā sāka dēvēt šo grāmatu) eksemplāru, kas lika pamatus izdevniecības Lonely Planet impērijai. “Trešās pasaules” lielpilsētās radās veseli rajoni (Khao San Road Bangkokā, Paharganj Deli, Midan Orabi apkārtne Kairā) ar viesnīcām Backpaker’s Inn, lētām Eiropas stila ēstuvēm un darbnīcām, kur dažās minūtēs izgatavo viltotu studenta apliecību.
“Kāpēc jūs sākāt braukt uz Indiju?” šo jautājumu es uzdodu Žanam Polam.
“Jaunībā vasaras mēnešos strādāju par oficiantu Marseļā, un tad pusgadu ceļoju, pārsvarā pa Indiju, Taizemi, Filipīnām un Indonēziju. Toreiz Provansā atrast labu vietu nebija problēma, arī dzeramnaudas bija lielas. Ekonomika gāja uz augšu, cilvēki bija droši par savu nākotni. Arī patlaban es strādāju tikai piecus mēnešus gadā, esmu restorānu konsultants.
Patiesībā mēs neesam ne tūristi, ne ceļotāji, un arī agrāk tādi nekad neesam bijuši. Es domāju, to var teikt par visu manu paaudzi. Mēs braucam uz Indiju, lai te uzturētos. Agrāk manas mīļākās vietas bija Goa un Kerala. Tagad diemžēl tur jau ir pārāk biezs, parādījušies grupu tūristi. Par mājām šo Pink House nosaukt nevar, tomēr tā nav tā sliktākā vieta, kur pavadīt, teiksim, trīs vai četrus mēnešus gadā. Mani vienmēr izbrīna gados jaunie bekpekeri, kuri šeit apmetas. Viņi paliek uz nedēļu, nu maksimums divām, tad atkal kaut kur skrien. Viņi gudri spriedelē par jogu, par ašramiem, par garīgajiem skolotājiem, kurus jau ir sastapuši vai plāno sastapt. Bet viņi nesaprot, ka tas, kas patiesi ir vajadzīgs, ir - vienkārši apstāties. Modernais cilvēks domā projektos, viņam obligāti vajag realizēt kādu projektu. Kaut ko redzēt, nofotografēt, nopirkt, iemācīties, izārstēties, gūt īpašas zināšanas kādā ašramā. Galvā vai pat uz papīra ir šis aktivitāšu plāns - pat tad, ja Indijā paredzēts uzturēties sešus mēnešus. Viņi ir daudz mērķtiecīgāki par mums. Bet man šķiet, ka mūsos bija vairāk dzīvesprieka, mēs tik ļoti nedomājām par nākotni. Šai ziņā mēs noteikti bijām brīvāki. Šodien jūs šeit varat sastapt divdesmitgadīgas meitenes, kuras ierodas Indijā ar mērķi iziet ajūrvēdiskās atjaunošanās kūres. Mēs divdesmit gados par grumbām vēl nedomājām.
Man šķiet, tas sākās jau skolā. Mūsu jaunības laikos skolā nebija visādu tur projektu, mēs nerakstījām referātus. Pareizāk sakot - nekompilējām tos no interneta.Vai pie jums arī ir populāras tā saucamās “prāta spēles”? Nu, piemēram, kas būs miljonārs. Cilvēkiem galvas tiek piebāztas ar faktiem, bet ne ar zināšanām.
Samērā viendabīgā cilvēku straume, kas agrāk plūda uz Indiju, šodien kļuvusi ļoti fragmentēta. Ir tādi, kuri nezina atšķirību starp islāmu un hinduismu vai to, ka Indija reiz bijusi britu kolonija. Bet jūs varat sastapt jauniešus, kuri pašmācības ceļā ir iemācījušies hindi vai tamilu valodas. Mēs uzsmēķējām, bet mēs nebraucām uz Indiju tikai pēc “zāles”. Toties patlaban daudzi ierodas Puri tikai tādēļ vien, ka te var legāli nopirt marihuānu. Mums patika un interesēja Austrumi, bet mēs vēl nebijām pilnībā pārņemti ar reliģiju. Tagad te ir pilns ar krišnaītiem no Eiropas. Puri ir vairāki ašrami, kur viņi var uzturēties pilnīgi par velti.
Dažiem došanās uz Indiju bija savdabīgs protests. Pats esmu redzējis, kā cilvēki Goa pludmalē ceremoniāli dedzina pases. Pēc pāris mēnešiem viņi ar izdomātiem stāstiem par nozagtiem dokumentiem klauvēja pie savu vēstniecību durvīm. Mums likās, ka atbraucot uz Indiju mēs protestējam pret saviem garlaicīgajiem vecākiem, pret valdību, pret sistēmu kopumā, pret patērētāju sabiedrības vērtībām. Man šķiet, ka šodien vairs nav iespējama pat protesta imitācija. Sistēma ir kļuvusi pārāk rafinēta un ciniska.
Tikai vēlāk mēs sapratām, ka patiesībā mūsu protests bija luksuss, kas nebūtu iespējams bez vecāku grūtā darba izpostītajā pēckara Eiropā. Hipiji bija tipiski buržuāziska parādība, ko varēja atļauties tikai pārtikusi sabiedrība. Paradoksāli, bet garmatainie, it kā noplukušie tipi patiesībā bija Rietumu bagātības izpausme. Indieši to nesaprot vēl šodien. Viņiem īsts eiropietis joprojām asociējas ar Viktorijas laika angļu džentlmeņa un lēdijas tēlu.”
Kādā pēcpusdienā mani uzrunā Barbara: “Ienāciet pie manis, es jums kaut ko parādīšu.” Viņas istabā uz grīdas no sīkiem gliemežvāciņiem izlikta mozaīka - starp puķēm lidinās rozā taureņi. Barbara rāda fotogrāfijas ar saviem gleznojumiem. Tie ir milzīgu izmēru sienas panno ar tropiskām zivīm, ziediem, tauriņiem un pludmalē gulošām meitenēm Gogēna stilā.
“Ticat vai nē, bet šajos divos koferos ir visas manas mantas. Austrālijā man vairs nav pastāvīgu māju. Pāris mēnešus gadā es Sidnejas apkārtnē apgleznoju sienas klubos un bāros. Kad sapelnu dažus tūkstošus, atkal dodos vai nu uz šejieni, vai Indonēziju. Tālāk par Indiju neesmu bijusi, man pietrūcis naudas. Bet es gribētu reiz aizbraukt uz Eiropu, uz Angliju - tur ir dzimuši mani abi vecvectēvi. Meitas mani uzskata par traku. Viņas gan ir bijušas Eiropā, izbraukājušas tādu japāņu maršrutu - Šveice, Austrija, Bavārija, Francijas pilis.” Alfrēds savā istabā vāra kafiju. Veikalā pārdevēja māceklis rokas dzirnaviņās viņam samalis veselu kilogramu svaigi grauzdētu kafijas pupiņu. Mēs turpinām sarunu par ceļošanu.
“Protams, visbiežāk jūs šeit varat sastapt angļus un vāciešus, arī francūžus. Jau mazāk ceļo itāļi, spāņi un grieķi - viņiem nav tik daudz naudas. Taču tā ir mānīga statistika. Patiesībā ir jārēķina procentuāli pēc iedzīvotāju skaita katrā valstī, un tad atklājas pavisam cita aina. Visvairāk šodien ceļo šveicieši un holandieši, arī skandināvi un austrālieši. Te tikpat kā nav amerikāņu, ja neskaita dažus ekstravagantus profesorus no Bostonas vai Kalifornijas, kuri pēc atgriešanās mājās baidīs savus priekšpilsētas kaimiņus ar stāstiem par Indiju. Bet jūs šeit nekad nesastapsiet amerikāņus no Oklahomas vai Kanzasas. Pavisam maz ceļo īri, viņi joprojām uzskata, ka galvenais ir pelnīt. Arī austrumeiropiešiem nav laika, viņi strādā. Toties pēdējos gados Indijā uzradušies krievi, kuri man gan nav izprotami. Bet viņiem tomēr ir savs stils, kas izpaužas galējībās - no reliģiska fanātisma līdz alkoholismam un narkomānijai. Viņi nerunā nevienā svešvalodā, bet tomēr nebaidās doties ceļā. Vai nu galīgi nabagi vai tieši otrādi - mētājas ar naudu.”
“Bet no kā jūs pats iztiekat, ja drīkst jautāt?”
“Man pieder divi īres nami kādā ciemā netālu no Hāgas. Pašlaik tajos dzīvo poļu viesstrādnieki.” Vismaz vienā ziņā Alfrēdam ir taisnība - krievi ir ekstrēmi ceļotāji. 2005. gada pavasarī šo rindu autors Maskavā iepazinās ar Antonu Krotovu, Krievijas Brīvo ceļojumu akadēmijas prezidentu. Šī organizācija popularizē ceļošanu ar autostopu, arī uz tik tālām zemēm kā Indija (www.avp.travel.ru). Dažiem tas jau kļuvis par sporta veidu - cilvēki atstāj Maskavas dzīvokli bez dolāra kabatā, bet ar mērķi pusgada laikā nokļūt, piemēram, Dienvidāfrikā. Naudu vīzām un uzturam šie ekstremāļi sapelna ceļojuma laikā - kaut vai muzicējot uz ielas.
Vietējiem ir savs īpašs viedoklis par amerikāņiem. Šiva, Puri pludmalē sastapts jauneklis, kurš tirgojas ar viltotām pērlēm, saka: “Īstenībā amerikāņi ir forši. Viņi var uzdāvināt piecsimt rūpijas par neko, tāpat vien, zinot, ka mēs esam nabagi. Eiropieši nekad.” Kādu vakaru Žans Pols un Kristiāna mani aicina pievienoties vakariņām restorānā Woodstock. Tuvs paziņa no netālās Orisas galvaspilsētas Bubanešvaras esot solījies atvest vīnu (Puri iespējams nopirkt tikai alu un stipros dzērienus).
Patiesībā Woodstock grūti nosaukt par restorānu. Tā ir liedagā uzbūvēta neliela mājiņa, kuras pagalmā atrodas četri galdiņi. Ēdieni vakariņām jāpasūta vismaz trīs stundas iepriekš. Šis laiks ir nepieciešams, lai Woodstock saimnieks paspētu aiziet uz tirgu iegādāties zivis un dārzeņus. Restorānā mūs jau gaida Alfrēds un Renāte. Drīz ierodas daži vietējie ekspāti, kuri pavadot Puri ap deviņus mēnešus gadā. Kāda spāniete nesen iekārtojusies savā jaunuzceltajā mājā ārpus pilsētas, upes krastā. Vecāka kundze no Londonas lielās, ka viņai izdevies Anglijā savākt 30 000 mārciņas lepras apkarošanas projektam. Šī slimība joprojām sastopama nomaļos Orisas ciematos.
Vakariņu laikā, kurās pasniedz karija mērcē sautētus dārzeņus, ceptas zivis un rīsus, kompānija dalās savos Indijas iespaidos. Tie gan nav parastie tūristu piedzīvojumi. Gandrīz katram atmiņā ir kāds patiess “šausmu stāsts”. Tēmu loks gan ir diezgan ierobežots - apzagšana, indīgas čūskas vai insekta kodums, straume ievilkusi okeānā, sastapšanās ar milzīgu vilni (kas var būt bīstami pat labam peldētājam), pērtiķi izdemolējuši viesnīcas istabu (viņi patiešām salauž brilles un sadauza fotoaparātu). Dažreiz gadās kaut kas interesantāks - uz galvas uzkritis kokosrieksts, vārna aiznesusi uz galda atstātu vilciena biļeti, žurka apēdusi marihuānu. Pēc vakariņām pie vīna glāzes tiek apspriesti vietējie jaunumi.
“Dzirdējāt, Džaganavata tempļa bramīni pamatīgi samizojuši kādu krišnaītu no Ukrainas! Šis esot ielavījies templī un nejauši pieskāries vienam no augstākajiem priesteriem. Policija pareizi dara, ka neveic nekādu izmeklēšanu. Pats vainīgs.”
“Pazīstat Pjēru, kurš dzīvo Z Hotel? Francūzis esot gatavs ieguldīt savu naudu Peace restorānā. Es gan nezinu, vai tas būs labi. Ēdiens jau nemainīsies, tikai viss kļūs dārgāks.”
“Bet varbūt tieši otrādi - tā būs savdabīga sponsorēšana. Atcerieties, pirms dažiem gadiem te dzīvoja kāda amerikāniete, kas zvejnieku ciematam uzdāvināja sešas publiskās tualetes. Mēneša laikā viss tika izvazāts! Pirmās pazuda durvis, tad sienu dēļi, palika tikai tie “indian stile” keramikas podi. Ja viņa tualetes būtu uzdāvinājusi ģimenēm kā personisko īpašumu, tās varbūt vēl tagad stāvētu neskartas. Starp citu, kur te dabiskās vajadzības kārto ciema sievietes? Vīrieši tup jūras krastā, jo tur uzreiz var apmazgāties, bet sievietes? Vai tad viņas nāk pie okeāna tikai naktīs?”
Un tā no reliģijas, labdarības un biznesa gluži nemanot esam nonākuši pie sūdiem. Jau kuro reizi Indijā es esmu kļuvis liecinieks sarunām par defekāciju. Tēma, par ko nekad nerunā paši indieši, bet bieži, pat ļoti bieži - tūristi. Ir vai nav bijusi caureja, kā vislabāk apturēt caureju, kur nopirkt tualetes papīru, lietot vai nelietot tualetes papīru utt. Šoreiz dāmas nopietni apcer indiešu izkārnījumu izskatu. Tiek apspriesti to izmēri un forma (“lieli, gari”), ģeometrija (“viengabalaini, nepārtraukti”) un konsistence (“cieti, stingri”). Secinājumi - “viņiem vēders iziet kā pulkstenis”, “viņi noteikti neslimo ar taisnās zarnas vēzi” un “arī mums vairāk jāēd balastvielas - pupas un dārzeņi”. Jau viesnīcā iejautājos Alfrēdam par dīvaino nesenās sarunas tēmu.
“Patiesībā arī es par to esmu bieži domājis. Redzi, daudzi rietumnieki savā mūžā nekad nav redzējuši cilvēku, kurš kārto “lielās vajadzības”. Ja nu vienīgi mazo māsiņu vai brālīti, ja tādi vispār ir bijuši. Bet šeit “tupētājs” nereti ir pirmā neparastā aina, ko cilvēks pamana jau ceļā no lidostas. Viņš ierodas ar sapni par “garīgo”, par “svēto” Indiju un ierauga kakājošu cilvēku. Tas ir milzīgs kultūršoks, it īpaši jaunām meitenēm, un dažiem “svētceļniekiem” smadzenēs notiek kaut kas līdzīgs klikšķim. Tik spēcīgs, ka šis “tupētājs” viņiem kļūst par Indijas simbolu, ikonu, bet sūds - par fetišu, kaut ko līdzīgu sakramentālam objektam.”
Kovalams, Keralas štats, 2008. gada februāris
Ik stundu vairākas lidmašīnas pārlido pāri Kovalama ciematam. Lai nosēstos netālajā Trivandrumas lidlaukā, tās dažkārt izmet elegantu līkumu virs līča, kurā katru vakaru okeānā nogrimst rietošā saule. Lielākā daļa no šīm lidmašīnām ir čarterreisi no Eiropas.
“Kovalams katru gadu kļūst aizvien dārgāks un arī neviesmīlīgāks. Bet mēs tomēr braucam. Tas ir kā narkotika. Jau gandrīz divdesmit gadus esam uzķērušies uz šī āķa,” man stāsta Linda un Peters no Zviedrijas. Pēc viņu ieteikuma esam iegriezušies ēstuvē Red Star, kas atrodas pludmalē pavisam netālu no Kovalama bākas. Tās sienas grezno Če Gevaras un Fidela Kastro attēli. Saimnieks mums atnes avīžu papīrā ievīstītu Kingfisher alu. Tas nozīmē, ka viņam nav alkohola tirdzniecības licences.
“Šis krodziņš ir relikts vēl no tiem laikiem, kad te bija tikai zvejnieku ciemats, dažas viesnīciņas un šādas būdeles kā Red Star. Vieta saglabājusies, pateicoties īpašnieka politiskajai ietekmei. Viņš ir Indijas komunistiskās partijas vietējās nodaļas priekšnieks, bet Keralā pie varas ir komunisti. Policisti zina, ka viņš pārdod alu, tomēr izliekas neredzam.”
Mums garām paiet bariņš cilvēku. Viņi sarunājas dāniski un gluži vai instinktīvi spiežas viens pie otra. Visiem rokās fotoaparāti, un viņi visi ir pavisam balti, bez jebkādām iedeguma pazīmēm.
Šī ir viņu pirmā diena Indijā.
Peters neslēpj savu īgnumu: “Vislielāko ļaunumu tādiem kā mēs nodara grupu tūristi. Viņi ne tikai iznīcina vietējo kultūrvidi, bet arī paceļ cenas. Tas ir briesmīgs vilnis, kas veļas pāri pasaulei. Vispirms viņi sabojāja Itāliju, tad Grieķiju un Turciju. Sekoja Spānija un Portugāle, Ēģipte, Maroka, Tunisija, Taizeme un Šrilanka. Nu kārta pienākusi arī Indijai. Pasaule viņiem ir tēmu parks, vietējie iedzīvotāji - statisti.”
“Bet Red Star taču nav dārgs!”
“Tāpēc, ka viņi šeit baidās ienākt. Bet kopumā viņu klātbūtne tomēr paaugstina cenas. Paradoksāli, bet tas ir tāpēc, ka grupu tūristi ir ierobežoti ne tikai laikā, bet arī finansēs. Tas nozīmē, ka viņiem ir noteikts budžets, nauda, ko viņi psiholoģiski jau ir sagatavojušies atvaļinājumā iztērēt. Un nav pat svarīgi, vai šo cilvēku ienākumi ir lieli vai mazi. Galvenais, ka tie ir stabili un prognozējami. Pēc gada atkal būs atvaļinājums un sakrāta nauda jaunam braucienam.
Janvāra sākumā te bija īpašs čarters no Pēterburgas, avīzes rakstīja par “high spending russians”. Trivandrumas lidostā grupu esot sagaidījis šim gadījumam par godu īpaši izgreznots zilonis, uz kuru nogurušie un iereibušie pasažieri pat neesot paskatījušies. Katrs krievs gatavojies iztērēt vidēji 300 eiro dienā. Teorētiski tas ir iespējams - dārgas viesnīcas, tīģergarneles rītā un vakarā, ekskursijas ar neskaitāmiem starpniekiem. Mūsu abu mēneša budžets ir 500 eiro.
Patiesībā mēs esam tie, kuri atnes naudu Indijai.
Pat noplucis bekpekers šeit atstāj vairāk naudas nekā bagāts čartera tūrists. Redziet, lielās viesnīcu ķēdes un to restorāni, tūrisma kompānijas ar birojiem Eiropas pilsētās vismaz daļēji pieder ārzemniekiem. Tāpēc liela daļa peļņas nemaz nepaliek Indijā. Vietējiem tik vien atliek kā dzeramnaudas. Starp citu, kādu ceļvedi tu lieto?” - “Lonely Planet. ” -
“Diemžēl šai grāmatai ir milzīgi nopelni mūsu planētas iznīcināšanā. Pietiek tajā pieminēt kādu “neskartu un autentisku” vietu, lai uz to jau brāztos cilvēku bari. Vispirms bekpekeri, un tad jau arī grupu tūristi. Patiesībā es mazliet nožēloju, ka izstāstīju tev par to tūristu vēl neatklāto pludmali Andrapradešas štatā un vientuļo saliņu Andamanu arhipelāgā. Apsoli, ka nevienam nestāstīsi!” Kovalamā esmu apmeties viesu mājā West View. Mana kaimiņiene ir vāciski runājoša sieviete no Dienvidtiroles Itālijā. Nerinai ir nedaudz virs četrdesmit, viņa ir gleznotāja. Indijā gan Nerina strādā tikai ar akvareļiem, jo eļļas krāsu tūbiņas un audekli esot pārāk smagi pārvadāšanai.
“Labākais restorāns visā Kovalamā ir Leo!” Nerina kategoriski iebilst, kad es mēģinu viņu pierunāt doties uz Red Star. Leo patiešām var lepoties gan ar lielisku virtuvi, gan plašu terasi ar skatu uz okeānu. Pusstundu pirms saulrieta tā galdiņi pamazām sāk aizpildīties. Lielākā daļa apmeklētāju ir sievietes. Vieninieces, kuras izliekas lasām grāmatu, bet īstenībā vēro garāmgājējus. Gados jau vecāku dāmu kompānijas skaļi apspriež ēdienkarti. Pie dažiem galdiņiem sēž eiropietes ap gadiem trīsdesmit, četrdesmit kopā ar gados jaunākiem indiešu pavadoņiem.
“Šīs sievietes meklē tādu skaistu, slaidu, izglītotu indiešu jaunekli, vislabāk studentu no kādas augstākas kastas, ar kuru var izveidot attiecības, parunāt, kopā paceļot pa Indiju. Nu, varbūt arī seksu. Bet nekādi lielie mīlnieki viņi nav Nevar pārtikt tikai no kāpostiem un banāniem un veikt varoņdarbus gultā. Zvejnieki - tie gan! Proteīni katru dienu! Bet viņi nerunā angliski. Arī mazliet turīgus - pēc Indijas mērogiem, protams - lai attiecību pamatā nebūtu nauda. Bet patiesībā šiem indiešu čaļiem nauda nemaz neinteresē. Tas, kas viņiem ir vajadzīgs - vīza uz ASV vai Eiropu. Viņi ir gatavi strādāt 10, 12, pat 14 stundas dienā, viņi būtu uzticami vīri un nestu mājās daudz naudas. Ideāli vīri Rietumu sievietei pirms gadiem simt. Bet vai šodien viņa būs laimīga? Šaubos.
Man bija līdzīgs piedzīvojums šeit pirms divdesmit gadiem. Patiesībā tās bija jaukas dienas, un es biju pilnīgi kā apburta. Bet mēs neapprecējāmies, šādas laulības neietilpa ne manos, ne vēl jo vairāk viņa kultūras rāmjos. Varbūt mums vienkārši pietrūka drosmes. Es zinu tikai to, ka tagad viņš ir precējies, skolā māca matemātiku, un viņam ir trīs bērni. Bet es joprojām viena gandrīz katru ziemu braucu uz Indiju un vēroju saulrietus Kovalama pludmales kafejnīcās. Par savu emancipāciju mēs esam samaksājušas ar vientulību. Vienatnē ceļojoša sieviete - neiedomājama aina vēl pirms gadiem sešdesmit. Šodien mūsu šeit ir pat vairāk nekā vīriešu.”
Nerinai ir taisnība. Neraugoties uz to, ka Indija nav tā pati ērtākā zeme ceļošanai, vismaz divas trešdaļas no vienatnē ceļojošajiem ir sievietes. Īpaši dīvaina aina vērojama interneta kafejnīcās - no to apmeklētājiem ap 90 % ir sievietes. Dažas lādē savās interneta mājaslapās fotogrāfijas - te es, te mana viesnīca, mana istaba, skats no loga, manas brokastis.
“Paklau, The Times of India šodien raksta, ka Goa esot noslepkavota kāda meitene no Anglijas. Vismaz tā apgalvo viņas māte. Paskaties uz šo bildi.” No fotogrāfijas pretī raugās sieviete, par kuru varētu teikt - viņa izskatās vecāka par saviem gadiem. Skarbs, nedraudzīgs skatiens, sirmie mati dīvaini kontrastē ar apakšlūpā ievērto pīrsinga gredzenu.
“Tu zini, kā indieši sauc šādus tipāžus? Baltie atkritumi. Angliski white trash.”
Varanasi, Utarpradešas štats, 2008. gada marts
Ir agrs rīts. Kā parasti - ar grāmatu un kūpošas kafijas tasi es dodos uz savas viesu mājas jumta terasi. Jau kāpnēs dzirdamas dīvainas skaņas. Kaut kas līdzīgs kaucieniem, nav pat skaidrs, vai tās izdod cilvēks vai dzīvnieks.
Uz blakus mājas terases vienās apakšbiksēs stāv baltais cilvēks. Patiesību sakot - drīzāk dzīvs skelets. Savā mūžā es neesmu redzējis tik izkāmējušu cilvēku, pēkšņi prātā ienāk fotogrāfijas no koncentrācijas nometnēm. Ik pa brīdim viņš iekaucas un līdzīgi kabatas nazim saliecas viduklī. Divi indieši šo cilvēku stingri tur katrs aiz savas rokas, acīmredzot baidoties, ka viņš varētu pārkrist pāri margām. Šajā brīdī es beidzot saprotu, no kā ir cēlies krievu valodas vārds “lomkas”.
Indiešu žurnālisti ir noskaidrojuši dažus interesantus faktus. Pirmkārt, Andžūnas ciemā pēdējos divos gados no narkotiku pārdozēšanas miruši vienpadsmit eiropieši. Otrkārt, tieši tikpat daudz pusaudžu gājuši bojā Londonā savstarpējos kautiņos 2008. gada pirmajos divos mēnešos.
Viena no iecienītākajām bekpekeru sastapšanās vietām pilsētā ir restorāns Mona Lisa. Ēdiens ir lēts un ļoti garšīgs, vienīgais trūkums ir apkalpotāju, kuri visi ir iebraucēji no Nepālas, ārkārtīgais, pat svinīgais gausums. Es vakariņoju kopā ar Berlīnē dzīvojušu austrieti Valteru, ar kuru šodien iepazinos Gangas krastmalā. Gandrīz visi galdiņi ir aizņemti - korejieši, japāņi, krievu pāris, daži vācieši un angļi. Kāda meitene tur klēpī nelielu sunīti vārdā Rani, kas hindi valodā nozīmē “princese”. Pie sienas piesprausti sludinājumi: “Missing I Pod”, “Missing Man - French Tourist in Mumbai”. Es izstāstu Valteram no rīta redzēto ainu.
“Tas ir heroīns. Bet šos cilvēkus uz ielas jūs nemaz neredzēsiet. Tā ir dažu Indijas braucēju fināla stadija, viņi vienkārši klusi izdzisīs kādā lēta hoteļa istabelē.”
Ēstuves durvīs parādās klasisks bekpekera tips - mugursoma, pār plecu pārmesta tarba, platas indiešu “šalvar” stila bikses un rasta frizūra. “Namastē!” Hindi valodā tas nozīmē formālu “labdien”.
“Namastē, namastē, namastē!” no visām pusēm atbild sajūsmināts koris.
Kāda meitene ilgi pēta stikla vitrīnā izliktās maizītes, kas atnestas no netālās German Bakery ceptuves. Blakus nostājies puika pacietīgi gaida viņas lēmumu.
“Vai kūkās ir olas?”
“Jā, kundze.”
“Esmu pilnīga veģetāriete! Bet vai jums ir pankūkas?”
“Jā, kundze.”
“Vai pankūkās ir olas?”
“Nē, kundze.”
“Nu tad tēju un pankūkas ar banāniem, lūdzu.” Meitene triumfējoši paraugās apkārt un sastop atzinīgus skatienus. Eksāmens izturēts. Man rokās sastingst apgrauzta cāļa kāja.
Nupat redzētā izrāde Valteru ir aizkaitinājusi: “Kā es neieredzu šo māžošanos ar to “namastē”!
Viņiem varētu taisīt uz galvas, bet viņi turpinātu skaitīt savu mantru - “namastē, namastē”. Paši indieši ar to “namastē” nemaz tā nemētājas. Un gaļu arī viņi ēstu, ja vien būtu nauda. Izņemot bramīnus, protams. Redzat meiteni ar suni? To viņa pirms kāda mēneša savāca no ielas. Es jau zinu, kas sekos tālāk. Kad pienāks laiks aizbraukt, viņa uzticēs šo suni kādam indiešu draugam. Saimniece vēl nebūs iekāpusi vilcienā, kad izlutinātā “princese” jau būs izmesta uz ielas. Tur viņai neklāsies viegli. Iespējams, citi klaiņojošie suņi to pat saplosīs un apēdīs.”
“Jūs esat ļoti skeptisks...”
“Varbūt. Un tomēr nevar noliegt, ka ienirt Indijā - tas ir viens no nedaudzajiem piedzīvojumiem, kas vēl atlikuši uz šīs planētas. Kad esmu šeit, ilgojos pēc Kūrfirsta dambja un veikalu vitrīnām. Kad esmu Berlīnē - pēc Varanasi govīm un sūdiem. Indija mūs pakļauj, pat kaut kādā veidā garīgi izvaro.”
Vakaros daudzi bekpekeri tusējas pie Vishnu Guesthouse kāpnēm Gangas krastā. Šeit var sastapt ceļotājus no visas pasaules. Trīsdesmitgadīgs norvēģis Tomass mani mēģina uzcienāt ar “bhang lassi”. Šo ar marihuānu atšķaidīto jogurta dzērienu viņš iepildījis tukšā Coca-Cola pudelē: “Tas ir daudz veselīgāk nekā smēķēt un tikai nedaudz dārgāk! Sešos mēnešos es šeit parasti iztērēju divus tūkstošus eiro. Tas ir vidējais bekpekera budžets, pat ja viņš katru dienu uzsmēķē marihuānu. Norvēģijā piepelnos ar gadījuma darbiem, kaut ko iedod vecāki, kaut ko salasu no pabalstiem. Un dīvainākais ir tas, ka dzīves kvalitāte man ir augstāka nekā daudziem paziņām, kuri no rīta līdz vakaram tup savos birojos. Indija burtiski salauzusi manu gribu, ir zudusi interese meklēt kādu pastāvīgu darbu.
Tie, kas te pašlaik tup uz šīm kāpnēm, iztiek no Rietumu bagātā galda pabirām, no druskām. Un reizē mēs paši esam savas sabiedrības pabiras. Protams, raugoties no “normāla” cilvēka viedokļa. To var saukt par infantilismu, par bēgšana no atbildības. Bet es esmu tikai sava laika un sabiedrības produkts. Šoreiz gan es šeit it kā strādāju. Naudu šim ceļojumam man uzdāvināja bijušais klasesbiedrs. Viņš ir interjera dizainers, nu jau diezgan bagāts cilvēks. Man ir pienākums ceļojuma laikā fotografēt viņu interesējošās lietas - ornamentus, visādus neparastus krāsu salikumus.” Netālu atskan krievu valoda. Pēc akcenta nojaušams, ka viens no sarunas dalībniekiem ir polis vai čehs. Arī viņi runā par naudu. Vispirms abi sīki izprašņā mani par cenām Kovalamā un tad dalās paši savā pieredzē.
Marina no Maskavas stāsta: “Savu dzīvokli pilsētas centrā esmu izīrējusi par 1500 dolāriem. Indijā es tērēju ap 500 dolāriem mēnesī. Viegli sarēķināt, ka, šeit dzīvojot un pilnīgi neko nedarot, es pelnu 1000 dolārus mēnesī. Pusgadu (tik ilgi derīga Indijas vīza - J.L.) pavadu Indijā, tad dodos uz Nepālu pēc jaunas Indijas vīzas. Tā kopā šeit var nodzīvot mazliet vairāk par gadu. Pāris mēneši
Maskavā, un atkal atpakaļ. Šis man ir jau trešais riņķis. Un es pat nezinu, kā no tā visa izrauties.” Bijušais “Solidaritātes” aktīvists Andrejs no Ščecinas: “Es bieži domāju, kāpēc Indijā dzīve ir tik lēta salīdzinājumā ar Eiropu. Man šķiet, viens no iemesliem slēpjas apstāklī, ka mēs maksājam par pārspīlētu un nevajadzīgu drošību. Pie mums to vien dzird - cīņa ar terorismu, cīņa ar smēķēšanu, ar nodokļu nemaksātājiem, sociālā drošība, satiksmes drošība, sanitārā drošība... Visos stūros saliktas novērošanas kameras, pastāv totāla noklausīšanās. Pēc Polijas standartiem visas Varanasi ēstuves vajadzētu slēgt. Privātie pensiju fondi pie mums sāk medīt jau divdesmitgadīgus cilvēkus! Tā vietā lai viņi interesētos par ballītēm un meitenēm, jauniešus aicina domāt par pensiju un baida ar vecumdienām. Vai tad tā nav nāves apdvesta sabiedrība?
Foto: autors
Indijā esmu sapratis, ka cilvēkam doto brīvību summa visos laikmetos un visās zemēs paliek nemainīga. Es nekad neesmu juties tik brīvs kā “Solidaritātes” laikos un pat pēc tam jau karastāvokļa laikā. Es tāpat biju izlasījis visas aizliegtās grāmatas un noskatījies filmas. Tagad tas viss ir atļauts, bet nevienu vairs neinteresē, cilvēki atrodas masu mediju hipnozē. Iespējams, mēs esam pēdējā paaudze, kas smaida un raud, nedomājot, kādi mēs šai brīdī izskatāmies. Bet pavisam noteikti mēs esam pēdējie, kam vēl dota privilēģija ceļot.”
Gandrīz visi bekpekeri ģērbjas savdabīgās “uniformās”. Indijā radusies vesela industrija, kas gatavo drēbes tieši viņiem - platas bikses, batikotus kokvilnas kreklus, audekla vestes, tarbas pseidoindiskā stilā. Pašlaik modē ir arī smagas, masīvas gumijas galošas. Dažiem drēbes ir netīras un nepatīkami ož. Varbūt tas ir viens no lielākajiem kontrastiem Varanasi - uz kāpnēm sēdošie bekpekeri un indiešu pilnā Gangas krastmala. Daži vietējie mazgājas upē pat trīs reizes dienā. Bižainas meitenes rozā blūzītēs, frizēti zēni nevainojami tīros, baltos kreklos un kaklasaitēs rītos iet uz skolu.
Keralā bekpekeri platajās “šalvar” biksēs, kādās ģērbjas Ziemeļindijā un Pakistānā, vietējo acīs kļūst līdzīgi klauniem. Vēl dīvaināk ir redzēt rietumnieku nēsājam čundi - bramīnu kastas vīrieša zīmi, mazu pakausī izaudzētu bizīti. Tā nav tā pati matu šķipsna, ko hinduisti atstāj pēc rituālas skūšanās svētceļojuma laikā. Patiesībā šodien čundi nēsāt uzdrošinās tikai retais. Modernajā Indijā kastu privilēģijas oficiāli ir atceltas, un lielpilsētās, kā Deli vai Bombeja, čundi nēsātājiem uz ielas nereti jāsaduras ar izsmieklu, pat agresiju. Kā raksta indiešu rakstnieks V S. Naipols, viens no lielākajiem pārdzīvojumiem laukos uzauguša bramīnu zēna dzīvē ir čundi nogriešana pirms došanās darba meklējumos uz pilsētu.
Šajā vietā es gribētu dalīties ar kādu bērnībā dzirdētu stāstu. Lubānā, kur es uzaugu, padomju laikos bija tikai viena frizētava, un tajā strādāja “resnā Lūcija”. Griežot matus, viņa man pastāstīja dīvainu, pat mistisku gadījumu no savas dzīves. Pie viņas reiz atvests puika, kuram mati pakausī paši no sevis saauguši ciešā bizītē. Zēna māte cieši piekodinājusi Lūcijai šo bizīti neaiztikt, jo tā esot “kaut kas līdzīgs dzīvai miesai”. “Es tomēr nenoturējos un to bizi tā bišķi paknābāju. Nākamajā rītā frizētavā raudādama ieskrēja zēna māte. Puikam naktī esot sācies drudzis, un uz pakauša atvēries kaut kas līdzīgs asiņojošai vātij. Man nekas cits neatlika kā atzīties nodarījumā. Vairāk šo zēnu es netiku redzējusi.”
Uz netālā Munshi Ghat kāpnēm es sastopu Valteru. Viņš dzer tēju un pļāpā ar kādu indieti. Arī es viņu pazīstu, jo Sunilam pieder veselas desmit tūristu pārvadāšanai paredzētas laivas.
“Paklau, Valter, kā Indijā ceļotāji ģērbās pirms gadiem trīsdesmit?”
“Nu ne jau lupatās! Mums bija džinsi, tēkrekli un sandales.”
“Ko meklē tie, kuri uzturas Varanasi, teiksim, trīs mēnešus?”
“Reliģiju, narkotikas vai attiecības. Marihuānu šeit var legāli nopirkt veikalā. Visa pilsēta ir burtiski iegremdēta reliģiskā substrātā. Padzīvojiet šeit mēnesi, un jūs noteikti atradīsiet sev vietējos draugus. Indieši saka, ka eiropieši šeit “taisa sev draugu” - “make a friend”. Starp citu, cik ilgi tu pats jau uzturies Indijā? Pārmaiņas cilvēkā šeit sākas apmēram pēc diviem mēnešiem.”
“Kādas pārmaiņas?”
“Kā nu kuram. Piemēram, man mainās domāšana. Valoda, tās vārdi un teikumi pamazām atkāpjas, un es aizvien vairāk spēju domāt tikai vizuālos tēlos.” Indijā esmu pavadījis jau vairāk nekā divus mēnešus. Domāt tikai vizuālos tēlos - tā ir viena no meditācijas tehnikām, ko Valters esot īpaši mācījies tepat Varanasi. Man tas dažkārt uz īsu brīdi izdevies vilcienā, vērojot garām slīdošo ainavu. Tomēr kaut kas ir noticis ar manu laika uztveri. Indijā laiks pamazām sāk strukturēties, diena veidojas no izdalāmiem, veseliem fragmentiem. Katra darbība iegūst kādu īpašu nozīmi - iešana uz tirgu, uz interneta kafejnīcu, zvans uz mājām, brokastis, pusdienas, vakariņas, pastaiga, grāmatas lasīšana.
Foto: autors
Doties uz dzelzceļa staciju pirkt biļeti, aizpildīt pieteikuma anketu, stāvēt rindā. Sagaidīt brīdi, kad pilsētā pazudīs elektrība un kad tā atkal atgriezīsies. Īpašs rīta rituāls ir avīzes pirkšana un tās lasīšana kādā kafejnīcā. Interesantāko rakstu izgriešana. Nedaudz padomājot, iespējams pilnīgi restaurēt vakardienas, aizvakardienas, pat nedēļu vecus notikumus. Nav televizora, radio, mobilā telefona, nepātraukti ieslēgtā datora, kas saskalda laiku sīkās vienībās - pārāk sīkās, lai sajustu tā plūdumu. Tā ir atgriešanās bērnības sajūtās, kuru dēļ vien ir vērts braukt uz Indiju.
Lietuviete Jurga Ivanauskaite savā grāmatā “Ceļojums uz Šambalu” saka: “Parasti mēs visi, kas šeit, Indijā, meklējam izeju, atšķetinājumu un atpestīšanu, tiekam pamesti likteņa varā vai, precīzāk un nežēlīgāk runājot - absolūtai vientulībai. Himalaju augstumos meditējošie mahātmas patiešām negaida mūs ar visām mūsu egomaniakālajām grēksūdzēm, neirozēm un depresijām.” Un mazliet tālāk: “Francijas vēstniecības Deli ārsts, uz kura pleciem gulstas smagā misija nogādāt mājās visus slimību un sliktās pārtikas novārdzinātos, narkotiku pieveiktos, bezcerīgi prātu zaudējušos vai mirušos, kādai žurnālistei atzinies, ka uz dzimteni vajadzētu gan sūtīt tikai pēdējos. Visi pārējie pārvedot un izsējot pašu bīstamāko infekciju - nepārvaramo un visspēcīgo tieksmi uz Austrumzemi.”
PS. Vietu, viesnīcu un restorānu nosaukumi, kā arī cilvēku vārdi šajā stāstā nav mainīti.