Ingrīda, sapnis, murgs

Viļņu šļaksti apslāpē priežu skuju krakstus zem zolēm. Jūra ir tikai nepilna akmens sviediena attālumā. Starp līkajiem, červelīgajiem kociņiem un Baltijas jūru – akmeņaina pludmale. Atturīga, skarba ainava, cik tālu sniedz acs. Piepeši redzes laukā uzrodas kāds siluets, kas aizlīkumo starp priedēm. Vīrietis ar mugursomu plecos nozūd tikpat klusi, cik parādījies. Tas pats cilvēks, ko mazliet agrāk, rīta pusē, uz velosipēda varēja manīt aizminamies pa zemes ceļu.

Ģērbies košā, atstarojošā vējjakā, viņš neizskatās pēc salas iedzīvotāja. Droši vien kāds noklīdis tūrists. Ja vien nav runa par kādu no Ingmara Bergmana kaislīgajiem cienītājiem. Īpašums, kurā režisors dzīvoja pirms nāves, tikai pirms četriem gadiem, sākas aiz tumša akmens mūrīša, kas veido taisnu leņķi ar pludmali. Tikai kā gan svešinieks, kurš nu jau nozudis mežā, to būtu varējis zināt? Nekas nevēsta garāmgājējiem, ka tuvojamies svētvietai, režisora valstībai, kurā viņš baudīja vientulību un no ziņķārīgajiem vairījās kā no mēra.

Vējš ir pierimis, mākoņi aizslīd uz austrumiem, uz Kurzemes pusi. Ja mazliet paveiksies, uz Zviedrijas salas Forē, Gotlandes ziemeļos, pēcpusdienā nelīs. Laiks doties apraudzīt Hamaršu, slaveno Bergmana māju, ko viņš lika uzcelt pie jūras 1967. gadā, un tās tagadējos iemītniekus. Jo māja, lai arī apmeklētājiem slēgta, tagad pieejama zviedru vai ārzemju māksliniekiem. Lai pieteiktos uz rezidenci, nebūt nav jābūt kino vai teātra cilvēkam, nedz kaislīgam Bergmana daiļrades cienītājam.

Anikena Amundsena, norvēģiete, kas atver durvis, veido smalkus, miniatūrus mākslas darbus no zvejas tīkliem. Kopā ar dzīvesbiedru Dagu un abiem bērniem, vēl gaišmatainākiem par Bibi Andersoni, viņa ir pirmā, kas Hamaršā uzturas ilgāku periodu (trīs mēnešus). Pa dienu viņi, cik vien vēlas, var uzkavēties mājā, ko, sākot ar 2003. gadu, Bergmans izraudzījās par savu pastāvīgo patvērumu, vietu, kur pavadīt mūža nogali ar atmiņām, filmām, mūziku. Bet vakarā rezidenti dodas nakšņot uz tradicionālu balti kaļķotu māju, kas uzcelta turpat netālu priežu ielokā.

Par to, ka varētu desakralizēt bijušā saimnieka puskrēslā slīgstošo guļamistabu, nevar būt ne runas. Lielā gulta apsegta ar baltu, ažūru pārsegu, kas mazliet atgādina līķautu. Uz naktsgaldiņa, arī balta, var salasīt vārdus, veselu vārdu mežu zviedriski, ko uz koka virsmas kricelīgā rokrakstā pierakstījis Bergmans. Iztēlojos viņu sēžam uz gultas malas ar zīmuli rokā, ļaujam vaļu iztēlei naktslampiņas klusinātajā gaismā. Viss nav salasāms. Raibajā vārdu gūzmā var atšifrēt vārdu INGRID. Cituviet lasāms DRÖM – sapnis – un MARDRÖM – murgs. Starp dažām skicēm un zīmējumiem ir kaut kas līdzīgs vāverei, kā taisnā ceļā izlekušai no Volta Disneja multfilmas.

“Pirmajās dienās pēc ierašanās Hamaršā mājas atmosfēra un tās bijušā iemītnieka aura mūs ļoti mulsināja,” atzīst Anikena. “Vēlāk gan apradām. Tomēr vieta joprojām iedveš lielu respektu.” Kā gan citādi, ja mazajā mūzikas salonā stundām ilgi iespējams klausīties “Burvju flautu” un citas vecās plates, sēžot saimnieka ādas zvilnī zem tās pašas lampas, kas redzama filmā “Laulības dzīves ainas”? Pret sienu atbalstīta 2006. gadā saņemtā balva (for outstanding contribution to the world of theatre), ko Bergmanam piešķīris Maskavas Starptautiskais Staņislavska fonds.

Lielajā istabā, kas kalpo par bibliotēku, uz apmeklētājiem noraugās vēl viens ūsainis. Aizbildnieciska figūra, Augusts Strindbergs, stāv nomodā pār tūkstošiem sējumu, kas aizņem visas istabas sienas. No šīs telpas līdz pat “meditāciju zālei” vienstāva ēkas otrā galā 56 metru garumā cita aiz citas virknējas istabas, bet vidū iekārtota plaša dzīvojamā telpa ar ērtām, nepretenciozām skandināvu mēbelēm un milzīgu kamīnu. Anikenai un viņas ģimenei māja ir mazliet par lielu. Neiespējami sadzirdēties no viena gala līdz otram. “Bet neiesim jau kliegt, ne šeit...” pasmaida māksliniece.

Dažkārt gan tas atgadās negribot. “Pirmīt,” nočukst Anikena, “es patiešām izbijos, paceļot galvu no darba galda: tieši man pretī aiz loga stāvēja vīrietis, skatījās uz mani caur stiklu!” Savs iemesls nebalsī iekliegties, jo vairāk tāpēc, ka visai apkārtējai ainavai piemīt kaut kas biedējoši satraucošs. Iespējams, nelāgus jokus izspēlē Bergmana filmu reminiscences. Kāda sadista nogalinātie dzīvnieki filmā “Kaislība”, kas uzņemta Forē, vai arī nāves personifikācija “Septītajā zīmogā”.

“Svešinieks gribēja parunāties,” turpina norvēģiete. “Ko tik visu viņš nepastāstīja. Jau gadiem viņš te braucot no Vācijas, zinot visas Bergmana filmas no galvas, bet neilgi pēc viņa nāves ieradies atkal, lai noliktu ziedus pie viņa kapa, tad saticis vienu no viņa bērniem, meitu Linnu Ulmani, tepat šajā mājā. Ļoti savāds tips...”

Vai viņš gadījumā nebija ģērbies košā vējjakā? “Jā, ar brillītēm un mugursomu.” Var saprast, kāpēc meistars novērtēja, ka salinieki viņu sargā no ziņkārīgajiem. Cilvēkiem, kas jautāja, kur atrodas Bergmana māja, viņi atbildēja ar klusumu, ja vien nenosūtīja pretējā virzienā... Pats režisors to uzsvēris kādā sarunā ar Gotlandē dzimušo folkdziedātāju Tobiasu Frobergu: “Es neesmu antisociāls attiecībā pret saliniekiem. Mēs izjūtam savstarpēju respektu. Man ļoti patīk viņu mentalitāte, viņu apņēmība un pieķeršanās Forē par spīti grūtajiem apstākļiem. Ja viņiem izdodas tikt galā bez citu palīdzības, tad, domājams, tāpēc, ka viņiem ir vajadzīgie gēni.”

To dzirdot, rodas sajūta, ka arī Bergmanam kas ticis no šī ģenētiskā mantojuma. Pirmoreiz nonākot uz šīs mazās salas 1960. gada aprīlī, 41 gada vecumā, viņš piedzīvoja kaut ko līdzīgu atklāsmei. “Lūk, tava ainava. Tā pilnībā atbilst priekšstatam, kādu dziļi sevī tu lolo par formām, proporcijām, krāsām, apvārsni, skaņām, klusumu, gaismu un atspulgiem,” viņš vēlāk rakstīja savā autobiogrāfiskajā darbā “Laterna magica”.

Tomēr kāpjot uz prāmja, kas savienoja – un joprojām savieno – Gotlandi ar Forē, Bergmanam, kurš tobrīd jau bija guvis starptautisku atzinību, tostarp Berlīnē saņēmis Zelta lāci par “Zemeņu lauku”, nekādu pozitīvu emociju attiecībā uz salu nebija. Savu nākamo pilnmetrāžas filmu “Mīklaini, kā spogulī” viņš vēlējās filmēt Orkneju salās, Skotijas ziemeļos. Zviedrijas kinostudijai SF šī iecere likās pārāk dārga, un Bergmanam tika lūgts atrast piemērotas dekorācijas tuvāk Stokholmai. Viņš nolēma aizbraukt līdz Forē tāpat vien, formas pēc, tā arī neatteikdamies no domas par Skotiju.

Skarbā un mežonīgā Zviedrijas salas daba viņu tūdaļ pat apbūra. Atlika kopā ar operatoru Svenu Nīkvistu doties izbraucienā līdz salas galējam dienvidu punktam, lai nodomātu: te es gribu dzīvot. “Nekad iepriekš to nebiju izjutis. Tas bija maģiski.” Četrus gadus vēlāk, uz šīs pašas salas uzņemot filmu “Persona”, viņš nolēma te daļēji apmesties uz dzīvi. Tā tapa Hamarša par spīti kāda vietējā administrācijā strādājoša piekasīga arhitekta, Ingvara Bergmara, iebildumiem...

Aiz balsinātās baznīcas plešas kapsēta. Tās zvanu tornis no visiem Forē nostūriem nav saredzams, jo sala ir lielāka, nekā sākumā varētu likties. Vispirms jāpagrūž čīkstoši dzelzs vārtiņi, no kreisās puses jāapmet loks ap 14. gadsimta ēku un jādodas līdz galam pa grantētu aleju. Ap kapavietu aug zāle, izņemot akmeņainu celiņu, kas ved pie vienkārša, ieapaļas formas kapakmens. Uz tā lasāmi divi, viens virs otra iegravēti vārdi:

Ingrid Bergman 1930–1995

Ingmar Bergman 1918–2007

Tuvojas kāds tūristu pāris. “Vai tad Ingrīda Bergmane ar viņu bija precējusies?” zviedriski jautā sieviete. “Tu domā tā aktrise? Laikam gan... Es arī nezināju,” raukdams uzacis, atbild vīrietis. Šajā vasaras dienā par režisora dzīvi vairāk vai mazāk informēto apmeklētāju pieplūdumu – nē, tā nav “Kasablankas” aktrise, kas te apglabāta, bet Bergmana piektā un pēdējā dzīvesbiedre, dzimusi Ingrīda Karlebū – nosaka prāmja Nina ierašanās, kas savieno salu ar Gotlandi. Kapsēta, dažus kilometrus no pieticīgās piestātnes, ir pirmais obligātais pieturpunkts laiskajiem atpūtniekiem. Vairumam – parasta atrakcija, kas ne ar ko neatšķiras no citām. 

Uz koka informācijas stenda pie autosstāvietas, uz plastificētas papīra lapas norādītas filmas, kas patlaban tiek demonstrētas vietējā kinoteātrī Roy. Programma nemitīgi mainās, un katra filma tiek rādīta tikai vienreiz. Komēdiju un asa sižeta filmu cienītājus izklaidēs divas zviedru un četras Holivudas filmas. Līdzās bāli zils buklets informē par diviem “Bergmana safari”, kas notiek reizi divās nedēļās...

Autobuss atiet no Forē bijušās skolas ēkas. Tajā gide, kas šo darbu veic brīvprātīgi, stāsta par īpašajām attiecībām, kādas slavenākajam salas iemītniekam veidojās ar pārējiem, aptuveni 450 cilvēkiem, kas te dzīvo cauru gadu. Pa dažbrīd bedrainu ceļu pasažieri tiek aizvesti līdz filmēšanas vietām, kur uzņemtas četras šeit tapušās Bergmana filmas. Pateicoties ekrānam, kas piestiprināts autobusa salona priekšgalā, Bergmana filmētos dabas skatus var salīdzināt ar oriģināliem, kas slīd garām vienā vai otrā pusē. Pagātne, tagadne. Obligāts pieturpunkts ir pludmale, kur uzņemti kadri no filmas “Kauns”, tā pati pludmale, no kuras abi galvenie varoņi Jans un Eva cenšas aizbēgt no kara un līķiem. Suģestējošu formu kaļķakmens sargkareivji, raukari (raukar), joprojām apstāj piekrasti kā biedējoši personāži.

Kā vēlāk atzīst Janike Ēlunda, kura vada biedrību, kas organizē šo “safari”, apzīmējums nav īsti bergmanisks. “Mēs mazliet pārspīlējām, nevar noliegt, bet tikai tādēļ, lai piesaistītu cilvēkus, kas citādi diez vai iedomātos doties šai nelielajā izbraucienā pa Bergmana pēdām,” viņa aizstāv savu izvēli uz zaļas terases vienā no retajām salas kafejnīcām. Nolūks nebūt nav komercializēt režisora tēlu. Bet, lai uzturētu dzīvu lielā vīra mantojumu, “ir vajadzīga nauda...” Un tās šī ambiciozā mērķa sasniegšanai trūkst.

Jo Zviedrijas valsts nav izrādījusi pietiekamu vēlmi sadarboties. Pēc režisora nāves 2007. gada 30. jūlijā, valdība, ko tobrīd vadīja konservatīvo spārna pārstāvis Frederiks Reinfelds, paziņoja, ka nepiešķirs nevienu kronu, lai palīdzētu biedrībai ar Forē Bergmana centra projektu. Tā jau esot pietiekami darījusi, līdzfinansējot režisora arhīvu uzturēšanu un digitalizāciju. Daudzās kastes, kurās režisors bija rūpīgi krājis savus pierakstus, zīmējumus, rēķinus, ir nozīmīgs informācijas avots, kas turpmāk glabājams un pieejams pētniekiem Zviedrijas Filmu institūta pagrabos Stokholmā.

2011. gada vasaras sākumā biedrības rīcībā esošie līdzekļi ir gaužām niecīgi. Eiropas fondu nauda nav piešķirta, jo trūkst vietējā līdzfinansējuma. Lai arī šo naudu bija paredzēts ieguldīt bijušās Forē skolas – vietējās pašvaldības dāvinājums – pārveidošanai par Bergmana centru, kur tiktu rīkotas izstādes, rādītas filmas, darbotos bibliotēka, kafejnīca. Projektu konkursā uzvarēja Stokholmas arhitektu birojs (Tham & Videgård), bet rekonstrukcijas darbi, kam bija jāsākas šogad, atlikti uz labākiem laikiem.

Situācija dara bažīgu, ar nožēlu pauž Janike Ēlunda, bijusī Gēteborgas Filmu festivāla direktore. Bez jaunām subsīdijām “Bergmana nedēļa”, kas 2011. gadā risinās no 27. jūnija līdz 3. jūlijam, varētu būt pēdējā. Šo festivālu, kas piesaista kino un teātra ļaudis no visas pasaules, biedrība organizē kopš 2004. gada, rīkojot tikšanās, filmu projekcijas, koncertus. “Bergmana nedēļā” jau redzēti Ariana Mnuškina, Vims Venderss, Kenets Branags. Šogad goda viesi ir Andrejs Zvjagincevs un Ištvans Sabo. “2006. gadā lielā daļā pasākumu piedalījās arī pats Bergmans – jau kā vecs, sentimentāls vīrs, kāds viņš bija kļuvis,” atceras direktore.

Šis projekts iemūžināt Eiropas izcilā kino un teātra režisora māksliniecisko mantojumu, ir trausls. Tomēr situācija nostabilizējusies, kopš atrisinājies Hamaršas un pārējo četru Bergmana īpašumu liktenis uz salas. Sākums šai lietai nešķita daudzsološs. Ļoti drīz pēc Bergmana nāves 89 gadu vecumā valdība paziņoja, ka nepārpirks viņa īpašumus. Bija jāmeklē citas iespējas. Savā 1955. gadā sastādītajā testamentā režisors bija brīdinājis, ka, lai izvairītos no jebkādiem ģimenes strīdiem, viņa mājas ar visu iedzīvi tiks pārdotas izsolē un iegūtā nauda sadalīta viņa astoņiem bērniem. Vai uzradīsies kāda lāga dvēsele, kas būs ar mieru iegādāties visu uzreiz un finansēt mākslinieciskās aktivitātes Hamaršā, vēlēšanās, ko Bergmans bija izteicis jau kādā 1973. gadā rakstītā vēstulē?

Amerikāņu žurnālā Variety tika publicēts sludinājums, lai mēģinātu iekārdināt kādu bagātu pircēju Holivudā. Bet Zviedrijas sala ir tālu, grūti pieejama un diezgan skarba. Bija jābūt Bergmanam, lai uz tās justos savā elementā. Bijušais Zviedrijas premjerministrs, sociāldemokrāts Ingvars Karlsons nospēlēja starpnieka lomu. “Pēc kādas bagātas, ārzemēs dzīvojošas zviedru ģimenes atteikuma es kļuvu ļoti pesimistisks,” stāsta šis Forē sastaptais nu jau septiņdesmit gadus vecais vīrs.

Liels bija pārsteigums, kad 2009. gada vasarā atklājās, ka Hanss Gude Gudesens, kāds norvēģis, kas ticis pie kapitāla ar jaunajām tehnoloģijām, iegādājies visus Bergmana īpašumus, kas pārdoti Christie’s rīkotajā izsolē Londonā. Aptuvenā vērtība: 40 miljoni zviedru kronu (3, 15 miljoni latu). Šim lielajam Bergmana cienītājam bija izdevies pārpirkt arī gandrīz visas viņa mēbeles un personīgās mantas (1, 42 miljoni latu).

Šerstina un Birjers Kalstrēmi šajā atrisinājumā saskata “kaut ko no sāgas”. “Tāpat kā daudziem citiem Forē pastāvīgajiem iedzīvotājiem man bija bail, ka pie tā visa varētu tikt kāda ārzemju slavenība, kas te ierastos uz dažiem vasaras mēnešiem, neizrādot nekādu interesi nedz par salu, nedz Bergmana darbu,” stāsta Šerstina Kalstrēma, cienājot mūs ar kafiju savā lauku saimniecībā, ko ieskauj pļavas, kurās ganās jēriņi. Ar Bergmanu šī pensionāre iepazinās 1979. gadā, kad viņš uzņēma savu otro dokumentālo filmu par Forē iedzīvotājiem. Tie novērtēja slaveno viesi, lai arī ne vienmēr saprata. Viņas vīrs, Birjers, bija mācījis Maksam fon Sīdovam makšķerēt, ko prasīja viņa loma filmā “Kaislība” (1969). Vēlāk palīdzēja atjaunot saimniecību, ko Bergmans pārvērta par savu privāto kinoteātri Dembas miestā. Dažkārt sastapa viņu pie mašīnas stūres, kad režisors devās noskatīties savas divas dienišķās filmas, vienu pēcpusdienā un vienu vakarā.

Jo sevišķi viņš bija pieķēries vecajām melnbaltajām filmām, viņam bija plaša kolekcija, ko viņš bija licis atgādāt no Stokholmas. Starp viņa mīļākajām filmām jāmin pirmais zviedru mēmā kino šedevrs, Viktora Šēstrema “Ingeborga Holma” (1913). Tieši šeit, šajā mazajā kino zālē ar 15 skatītāju vietām, viņš aicināja salas iedzīvotājus un citus, kas piedalījās “Laulības dzīves ainu” tapšanā, uz filmas pasaules pirmizrādi. Otrajā stāvā joprojām atrodas montāžas galds, pie kura strādāja Andrejs Tarkovskis, veidojot “Upurēšanu”, kas arī filmēta Forē.

Tas, ka šis zviedru mantojums pārgājis norvēģa īpašumā, dažos saliniekos raisīja pretestību. “Nevar noliegt, tas bija grūti norijams krupis, kas mazliet iedragāja mūsu lepnumu,” saka Šerstina Kalstrēma, “bet tāda droši vien bija cena.” Norvēģa iegādāto māju ansamblis tika nodots Bergmana Īpašumu fonda pārziņā, kuram uzticēts gādāt par māksliniecisko dzīvi šajās telpās. Tieši tas izraugās rezidentus, kas uzturēsies Hamaršā.

45 gadus vecā rakstniece Linna Ulmane, režisora meita, kuras māte ir viena no viņa iemīļotākājam aktrisēm – “Persona” filmēšanas laukumā savaldzinātā norvēģiete Līva Ulmane –, ieguldījusi daudz enerģijas, lai iekustinātu šo projektu. No Oslo, kur viņa vēlāk atgriezās, lai atkal pievērstos rakstniecībai, uz maniem jautājumiem viņa atbild pa e-pastu. “Forē mājas vienmēr bijušas saistītas ar mākslu un radošu darbību, es gribēju, lai tas turpinās.”

No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga