Interneta gals

Policija šodien pie Ministru kabineta ēkas aizturējusi kādu protestētāju pret pretrunīgi vērtēto Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (Anti-Counterfeiting Trade Agreement, ACTA). Aizturētais cilvēks bija Anonymous maskā.

nozare.lv, 13. februārī

Par ACTA pēdējā laikā rakstījis, iebildis un demonstrējis vai ikviens, un, kaut gan protestu skaits, iespējams, norāda, cik daudzi ir iecienījuši filmu, mūzikas, datoru programmu un dažādu citu lietu bezmaksas lejupielādi, tiem ir arī citi iemesli – bažas par kārtējo starptautisko korporāciju sazvērestību, kapitālistiem, kas grib saraust vairāk un vēl mazliet naudas, kā arī par to, ka kādu rītu visi attapsies, ka nokļuvuši totālas informācijas kontroles sabiedrībā, ja tā var dēvēt situāciju, kad neviens neko tāpat vien nevar lejupielādēt. Sliecos domāt, ka pagaidām – lai arī daudzi steigsies apgalvot pretējo – nekāda totāla kontrole nepastāv, jo datu vācēju ir daudz, bet analizētāju maz. Sarunās ar informācijas tehnoloģiju lietpratējiem izskanējis apgalvojums, ka, protams, neraugoties uz vispārzināmo faktu, ka internetā neviens nav anonīms un jebkurā laikā var noskaidrot, kurš kādas darbības veicis, ko aplūkojis un ko lejupielādējis, tam nav īpašas nozīmes, jo neviens nevienu nemēģina pieķert aiz rokas nedz zādzībā, nedz nelegāla vai nelicencēta satura aplūkošanā, izņemot gadījumus, kad minētās darbības ir saistītas ar kāda cita nozieguma izdarīšanu, piemēram, bērnu pornogrāfijas izplatīšanu vai privātu personas datu publiskošanu.

Ieskatoties ACTA virzītājvalstu kartē, kas publicēta Vikipēdijā, pārņem dīvainas izjūtas. Labi, it kā jau saprotams, kādēļ tur atrodas Ziemeļamerikas valstis, Eiropa un Japāna, – mūzikas un citu izklaižu industrija diktē savus noteikumus šo valstu politiķiem, bet kā tur piebiedrojusies Maroka?! ACTA valstu karte nemitīgi mainās, jo dažas valstis atsauc savu dalību (piemēram, Meksika). Daudzviet, arī Rīgā, notiek pret ACTA vērstas demonstrācijas un protesti, kas attēloti citā kartē. Vērojot kartes, manī dzimst atziņa, ka ACTA dokumentu, kas ietver dažādas intelektuālā īpašuma aizsardzības jomas, arī farmāciju, es pats nekad tā īsti neizpratīšu, un arī nevēlos veltīt šai izpratnei pārmērīgi daudz laika. Tiesa, es arī nevēlos aizsmakušā balsī aurot, ka esmu zadzis un vēlos to neapgrūtināti turpināt (esmu darījis), vai arī, ka man nozagts kāds attēls, teksts vai daļa no zinātniska darba (pa reizei notikusi katra no šīm darbībām). Tā vietā es vēlos pārdomāt trīs lietas.

Pirmkārt, likumi un to piemērošana ir divas dažādas lietas. Likuma kalpi un varas iestādes par mani var pasmaidīt, bet reiz, kad kādam paziņam no citas valsts stāstīju par aizliegumu sēdēt Rīgas zālājos, viņš izbrīnīts vaicāja, kā šis likums tiek piemērots – vai tiešām parkā zvilnošajiem nākot klāt policisti ar protokolu veidlapām, kas esot bezgala smieklīgi. Jā, viņi tiešām staigā ar protokoliem. Jā, tas ir smieklīgi. Bet, kad jūs zogat filmu vai attēlu, likumsargi parasti pie durvīm neklauvē, kaut gan visas iespējas ir un likums to neliedz. Principā, tehnoloģiskās iespējas jau šobrīd atļauj lielu daļu zagšanas vienkārši apturēt. Acīmredzot ir kāds iemesls, kādēļ tas nevienam nav īsti izdevīgi – nedz autoriem, kuru darbu zagšana reizēm vienkārši vairo pašu darbu popularitāti un legālās produkcijas noietu, nedz tīklu uzturētājiem, kuri smagi nopūlas, lai zagšanas infrastruktūru (tā mazliet pārspīlēti varētu saukt internetu) padarītu labāku un ātrāku, kur nu vēl likumsargiem, kuru ir tik maz, ka kaut kādam pieķeršanas uzdevumam viņu skaits ir salīdzināms ar adatu siena kaudzē, bet mūsu vārds ir leģions.

Otrkārt, sensenos laikos neko tādu kā intelektuālais īpašums nemaz nevarēja nozagt, jo autors visbiežāk izvēlējās būt anonīms vai arī parakstījās ar citu vārdu – nevis zagdams, bet piešķirdams savam darbam pievienotu vērtību, norādot, ka tas ieturēts vienā vai otrā tradīcijā. Ne tik sen kāds mans pasniedzējs mēdza uzsvērt, ka nedalīšanās ar intelektuālu īpašumu – un ar to viņš domāja domas, kas kaut kā izpaustas tek­stuāli vai vizuāli, – noved pie paša domātāja spēju panīkuma. Ka tam, kas nedalās, beigās arī nepaliek ar ko dalīties, savukārt ideju neslēpšana dāvā domātājam arvien jaunas un jaunas. Vienīgais zaudētājs ir ne jau autors, kā to savā nesenajā rakstā par ACTA uzsvēris arī Guntis Berelis, bet gan korporācijas, kas dzīvo un uzdzīvo uz autora rēķina. Un ar korporācijām ir jāuzmanās, jo tām ir vara un ietekme, ko tās nekautrējas pielietot savu mērķu (nav man zināms, kādu, un nevēlos fantazēt) sasniegšanai, lai arī tā būtu globāla kontrole, cilvēku masveida čipošana (tīri uzskaitei, ne jau kam sliktam) vai kas tamlīdzīgs.

Treškārt, atļausimies tomēr uz mirkli ļauties iztēles lidojumam un iedomāsimies, ka kaut kāda ACTA ir īstenota visšaušalīgākajā demonstrantu iedomu variantā un aizliegts ir pilnīgi viss. Mūziku un filmas var tikai nopirkt, fotogrāfijas publicēt, ja tam piekritis tajās attēlotais cilvēks vai priekšmeta īpašnieks, teksti ir lasāmi, bet ne izkopējami – lielākā daļa, izņemot sludinājumus, protams, par samaksu. Maku nākas atvērt par pilnīgi visu, sporta spēļu tiešraides vairs nepastāv, personīgie datori savienoti ar banku kontiem, no kuriem automātiski tiek atvilkta summa par internetā sadarīto, neglābjami palielinot tīmeklī savienotās pasaules iedzīvotāju kopējo parādu. Jā, es nepārspīlēju, par maksu ir pilnīgi viss, un, ja par kaut ko nav jāmaksā, tad tas ir tāds sūds, ko nevienam nevajag. Tāds arī ir interneta gals, ko tik daudzi meklējuši un apcerējuši. Beigas.