It kā ir Purvītis

Rakstā aplūkotā grāmata:

Vilhelms Purvītis. Ainavas gleznotas 1939.-1944. gadā.
Jūrmala : Guntis Bērziņš (Miervalda Ķemera fonds), 2007

Melnbaltā fotogrāfijā redzams vīrietis ar svītrainu kaklasaiti, gaišā kreklā, tumšās, tā laika modei atbilstoši augstu savilktās biksēs ar bikšturiem. Labajā rokā viņš tur otu un aplūko uz molberta novietotu gleznu. Pie sienām, gan piekārtas, gan tāpat vien pieslietas, ir vēl vairākas gleznas. Attēla parakstā teikts, ka tas ir Miervaldis Ķemers 1947. gadā Mākslas akadēmijas darbnīcā ar diviem sava diplomdarba variantiem (tās ir gleznas, kas atbalstītas pret sienu). “Nepatiess ir apgalvojums, ka M. Ķemers, absolvējot Mākslas akadēmiju, komisijai iesniedzis divas V. Purvīša 1940. gada gleznas “Skats no akadēmijas loga uz Valdemāra ielu un muzeju”. 1947. gada sākumā M. Ķemers bija izmantojis vienu no V. Purvīša gleznu motīviem - ar koku pie Jaņa Rozentāla pieminekļa. Komisijas vadītājs Aleksandrs Deineka M. Ķemera diplomdarbu novērtēja atzinīgi, un M. Ķemeram tika piešķirts gleznotāja mākslinieka grāds.” Kas ir nepatiesā un atspēkotā apgalvojuma autors, nav minēts, toties paskaidrots, ka glezna, kas fotogrāfijā atrodas uz molberta, ir Ķemera diplomdarbam līdzīgais Purvīša darbs. Šis “Purvīša darbs” reproducēts turpat līdzās - it kā tiešām ar purvītiski impresionistiskiem triepieniem gleznotas slīpu ziemas pēcpusdienas vai novakares saules staru apspīdētas namu fasādes un padebeši, ēnā slīgstoša mākslas muzeja ēka, Rozentāla piemineklis un soliņš, pāris koki, sniega klāta iela un ar dzeltenām smiltīm nokaisīta ietve, pa kuru iet pāris gājēji. Dažas lappuses tālāk jau pie cita attēla stāsts par šo gleznu turpinās. Pie “Purvīša gleznas” nofotografējusies kāda Magdalēna Langhammeres kundze no Vācijas (kopā ar uzņēmēju Aigaru Čumu-Zvirbuli), kas 1997. gadā viesojusies Miervalža Ķemera muzejā un “ierosināja Bavārijas Mākslas akadēmijas prezidentu Prof. Dr. Vīlandu Šmīdu iepazīties ar Mākslas muzeja gleznu ekspozīciju Rīgā, lai viņš ieteiktu iespējas un metodes, kas ļautu noteikt gleznu piederību V. Purvīša rokai”. Atbildes vēstulē Langhammeres kundzei 1999. gada 16. jūnijā Šmīda kungs raksta: “...šādu spriedumu var nodot latviešu mākslas labs pazinējs... Šeit Vācijā Jūs neatradīsiet Purvīša kopdarba patiesu pazinēju. ...vērsieties pie Mākslas akadēmijas Rīgā... un lūdziet nosaukt kādu mākslas vēsturnieku, kas varētu šai lietai nodoties un atbilstošās gleznas apskatīt.” Doma par Purvīša darbu eksperta meklēšanu Bavārijā ir nedaudz mulsinoša, taču vēl mulsinošāka, lai neteiktu - sensacionāla, ir šķietami pašpietiekama piebilde bez jebkādiem paskaidrojumiem, ka attēlā redzamā pamatīga izmēra “Purvīša glezna” “Ainava ar muzeju Rīgā” “2004. gadā restaurācijas laikā pazuda”. Miervalža Ķemera fonda dibinātāja un vadītāja, pensionētā celtniecības inženiera Gunta Bērziņa sastādītā, sarakstītā un par paša līdzekļiem izdotā grāmata “Vilhelms Purvītis. Ainavas gleznotas 1939.-1944. gadā” varētu būt saistošs literārs darbs - kāda no tām grāmatām, kas lasītājus mēdz aizraut ar tā dēvētā “neuzticamā vēstītāja” paustiem stāstiem par noslēpumainām intrigām un sižeta pamatā liktiem šķietami dokumentāliem faktiem. Ārēji Bērziņa grāmata atgādina nopietnu kāda mākslinieka vienam daiļrades posmam veltītu izdevumu - iesējums zaļos audekla vākos, tādas pašas krāsas kartona kārba, uz kārtīga krītpapīra tīri ciešami nodrukātas gleznu reprodukcijas, norāde, ka šis ir tikai kāda lielāka darba 1. sējums un bagātīgi ilustrēti priekšvārdi “Vilhelms Purvītis un Miervaldis Ķemers” angļu un latviešu valodā, kā arī pielikums - “tikai valsts bibliotēkām un mākslas institūcijām” paredzēts kompaktdisks ar gleznu reprodukcijām: “V. Purvītis. Vecā kokzāģētava un koku pludināšanas kanāls. Rīgā, Vējzaķu salā 1941.-1942. gadā. 30 attēli”. Ar grāmatas elektronisko versiju ikviens interesents var iepazīties internetā: www.purvitisart.lv/[mājaslapa nav aktīva - red.], turpat atrodama informācija par grāmatas otro daļu, kas šogad izdota “videoversijā”. Tomēr nopietnu mākslas vēsturei veltītu izdevumu grāmata tikai atgādina; mēģinot grāmatā rakstīto un aplūkojamo saprast, lasītājs drīz vien iekuļas saprašanas grūtībās - protams, ja vien nav gatavs pieņemt autora spēles noteikumus, un vēstures vietā neizvēlas ticēt acu priekšā uzburtai leģendai, par kuras galveno tēlu mērķtiecīgi kļuvis nevis Purvītis vai Ķemers, bet pats autors.