Vakars.  Es pazīstu divus cilvēkus. Viens no viņiem pašlaik, rīkodamies ar zāģi un ēveli, savā šķūnī, kur ierīkota galdnieka darbnīca, taisa zārku. Otrs savās mājās mirst. Man vajadzētu kārtīgi domāt par to, kā tas notiek, bet es spēju domāt tikai, kāpēc. Kāpēc, kāpēc? Arī šī doma ir tikai kā īss sitiens pa pirkstiem ar elektrību, kā bļāviens apmākušās nakts pelēcībā. Vai tā vispār ir doma? Tā virzās apmēram tā: priekšstats par istabu, neskaidri priekšmeti, tāda kā taustīšanās: kur viņa ir? vai es spēju viņu saredzēt? vai es drīkstu uz viņu skatīties? – spēcīga vēlēšanās, kaut viņa, kuras zārks tūlīt būs pabeigts un novietos šķūņa stūrī, spētu par to nedomāt – tad iespindzas tāds kā trauksmes zvans: nodevība, nodevība! – un pašpārmetums, kāpēc gan es savu baiļu dēļ gribu liegt viņai pašu svarīgāko – un visbeidzot viss norimst slapjā padevībā, gals pazūd ūdenī vai miglā – domāšu par to rīt. Vispār domāšu rīt. Ja būšu dzīva, domāšu. Bet viņa ir dzīva. Piemineklis viņai ir uzcelts jau dzīvai esot, tas ir neaizmirstamais sviesta vucens, kuru es nekad neesmu redzējusi; stāsts par sviesta vucenu, kura taisīšanai der tikai labs mājās kults sviests, jo no veikala sviesta neturas sprodziņas; liekas, tādam vucenam ir jābūt diezgan lielam, to liek uz kāzu galda, mutē mirtes zariņš. Un pagasta slavenākais toršu cepējs kuļas šurp pa dubļainu ceļu, konjaka pudele kabatā: iemāci man arī! Droši vien es miegā smaidu kā šķīsta jumprava. Rīts. Piecos no rīta tumsā ierunājas putniņš: celies augšā, jūs abas esat dzīvas. Nu tak abas mirstat, tu lēnāk, viņa ātrāk. Es paklausīgi ceļos, man šodien gara diena un tālu jābrauc. Mēs ar P. un J. vedam Broņislavai Martuževai uz Lubānu Spīdolas balvu, bet muti es no rīta mazgāju pa trīs lāgiem un pa ceļam aiz bailēm trīs reizes klusībā skaitu “Esi sveicināta, Marija” – viņa redzēs man cauri, es nevaru nest līdzi vecās dzejnieces mājā savas bailes. Diena. Viņa redz cauri – ne tikai man, es viņai neesmu šķērslis – un uzbur ainu, kas iedveš lielu drosmi: kolhozu laiks, vasara, nomaļas vakaros petrolejas lampu apgaismotas lauku mājas pagalmā kokasu ratos sēž Maija Silmale un klabina rakstāmmašīnas taustiņus – tulko Kamī Mēri. Broņislavas māsa – stipri gados un slimību vārdzināta, jau desmit gadus uz gultas; neizskatās, ka viņai būtu viegli sekot sarunai – pēkšņi ironiski iebilst: nepārspīlē par tiem ratiem, nebija jau vairs kokasu. Dzejniece neko neiebilst, netaisnojas, tikai pamet apkārt skatienu, kas neļauj noplicināt stāsta krāšņumu. Viņa melodiskā, skanīgā balsī nodzied divas trīs ukraiņu dziesmas, deklamē Tarasu Ševčenko, slavē ukrainietes, kas prot no galvas viņa cildenos pantus, pat ja neprot rakstīt, kas lēģerī izšuj rakstainus kreklus un spēlē Bībeles ainas ar eņģeļiem, kas ir tik skaistas, un Kijevā uz laukuma stāv par demokrātiju. Es biju kopā ar daudziem ukraiņiem, tie gan bija maitas, piezīmē gulošā māsa. “Tie bija no prastiem ļaudīm!” atcērt Broņislava, “mums zemākā kasta bija skolotāji.” Uz tikko iznākuša diska vāka dzejniece stāv baltā lepnā tautastērpā, tepat istabā viņa ceļ liķiera glāzīti un slavē Raimondu Paulu: kad es pārnācu mājās un dzīvoju pa sanatorijām, mēs nevarējām padziedāt, vecās dziesmas nedrīkstēja, tautasdziesmas mums toreiz nepatika, bet, kad Pauls sāka sacerēt dziesmas, viņš atkal atdarīja latviešiem muti. Es sažmiedzu savu pliekanību, burzu, stumju kabatā. Ja cilvēks ir stiprs, šāda vai tāda dziesma viņu ne pārtaisa, ne pazemo, viņš tās visas pakļauj sev un padara vienlīdz labas – tā, kā Dievs dara ar cilvēkiem. Ne dziesmas, ne cilvēki paši nekad neuzzina, vai ir labi.