“Mīlēt dzīvi vairāk nekā tās jēgu”
Varbūt tā nav laba doma, atklāt rakstu tapšanas vēsturi (lai gan savā ziņā tas ir arī stāsts par šajā žurnāla numurā publicēto interviju ar mūsdienu mākslas kuratoru no Ermitāžas Dmitriju Ozerkovu), bet jau labu laiku gribu uzrakstīt par Dostojevska muzeju, tas ir, savā ziņā – par Dostojevski. Un šajā sakarībā kādā decembra dienā es ierados muzejā Sanktpēterburgā, pie Vladimira baznīcas un – atbilstoši – pie metro stacijas Vladimirskaja. Muzejā bija izstāde “Fjodors Dostojevskis un Ļevs Tolstojs”, un es ilgi stāvēju pie vitrīnas, kur bija novietotas Dostojevska un Tolstoja cepures – Dostojevskim melna, vācu, drīzāk tāda uz cilindra pusi, bet Tolstojam – brūna, apaļa, atgādināja taisnmalu bļodā ieliktu maizes klaipu. Ilgāku laiku es uzkavējos arī memoriālajā dzīvoklī, pie Dostojevska kabineta – viss kārtīgs un sterils (stāsta, epileptiķi ļoti mīlot, lai visas lietas būtu savās vietās), uz galda elektriskās sveces, bet uz pulksteņa-kalendāra atvērts rakstnieka nāves laiks, 1881. gada 28. janvāris, 20. 36. Man ļoti dārgas liekas šīs cepures un rakstāmgalds, uz kura Dostojevskis gulēja, kad no viņa atvadījās. (Tas nav tas pats galds, bet līdzīgs.) Ārā stipri sniga, un es iegāju tuvākajā ieskrietuvē, bufetē, kas atradās pie tirgus, kuru arī atbilstoši sauc par Vladimirskij. Vitrīnā starp dzeramajiem bija izlikts vīns “Kritušās grēksūdze”, un man likās, ka atrasties šajā traktierī ir savā ziņā “dostojevskiskāk” nekā netālajā muzejā. Telpā ar dažām kolonām un jēli zaļu sienu ik pa brīdim nāca iekšā vīrieši – pa vienam un grupās, piesēdās pie galdiņiem un, apzinoties mirkļa skaistumu, dzēra šņabi, uzkožot sviestmaizes. Kompānijā aiz muguras runāja par dabu un makšķerēšanu, bet kāds vīrs ar ūsām nobeidza sarunu telefonā: “Skūpstu tevi, atā. Protams, iedzersim.” Dzērāju solidaritātes atmosfēra atgādināja publisko pirti, pirts – Tolstoja pasvītrotās rindas tepat aiz muguras tapušajos “Brāļos Karamazovos”: “Tēvi un mācītāji, domāju: “Kas ir elle?” Spriežu: “Ciešanas no tā, ka vairs nevar mīlēt.”” Tāpēc arī vajadzēja ienākt šajā piesmēķētajā dzertuvē pie muzeja un tirgus, lai sajustu aizkustinošo kārtību, kādā novietoti cilvēki un priekšmeti. Pārbraucis mājās, es uz labu laimi kā Evaņģēliju atkal atvēru “Karamazovus” un izlasīju:
– Puse tavas lietas ir izdarīta, Ivan, un iegūta: tu dzīvot mīli. Tagad tev vajag pacensties attiecībā uz tavu otru pusi, un tu esi glābts.
– Tu jau steidz glābt, bet varbūt es nemaz vēl neesmu pazudis! Un kas tad tā ir, tava otrā puse?
– Tā, ka vajag augšāmcelt tavus miroņus, kuri, iespējams, nekad arī nav miruši.
