Pārlasot kārtējo Rīgas Laiku pirms sūtīšanas uz tipogrāfiju, tā teikt, kopumā, es brīnos par divām lietām: no vienas puses, žurnālam intervētie cilvēki mēdz būt tik ļoti dažādi, ka nekur citur kā vienīgi žurnālā tie sastapties nespētu. “Es esmu labs cilvēks, es to zinu,” saka zviedru komponists Svens Dāvids Sandstrems intervijā Jānim Petraškevičam. (Cita starpā, es nespēju atcerēties nevienu cilvēku savā mūžā, kurš būtu atļāvies pateikt ko tamlīdzīgu – ja nu vienīgi pa jokam.) Šķiet, ka grūti iztēloties kaut ko pretējāku naivajam komponistam (tā viņš runā par sevi pats) nekā Maskavas postpanks Viktors Puzo ar viņa demonstratīvajām “man viss pie vienas vietas” deklarācijām: “Mana dzīve ir tāds pats sausa sūda gabals kā visas pārējās šīs cilvēces dzīves. Vienīgais, ko esmu iemācījies, ir daudzmaz pareizi uzlāpīties.” Taču šo dažādību es ieraugu uzreiz, un tai varbūt arī nevajadzētu pārsteigt. Pārsteidzošāka ir tā otra lieta: dažādu un nošķirtu cilvēku rakstītajā un teiktajā, kad tas nonāk žurnāla numurā, vienmēr var saskatīt pēkšņas sakritības un paralēles – it kā visus šos cilvēkus, stāstus un vēstures būtu vadījis kāds viens nodoms. Tomēr, pārzinot, kā tiek veidots žurnāls, varu apzvērēt, ka šāda nodoma nav, vismaz es to nesaskatu. Man pašam nav arī nevienas interesantas idejas, kā šo jocīgo apstākli izskaidrot, tādēļ labprāt piemēroju tam diezgan nejauši izlasīto filozofa Vladimira Bibihina pārspriedumu (pārstāstu saviem vārdiem): cilvēks nevis zina, ka pasaule sastāv no daudzām dažādām lietām, bet tieši otrādi – pasauli uzreiz pieredz kā veselumu, saskaņotību, vienkāršu kopumu, kas jau pēc tam ļauj zināt par daudzām atsevišķām lietām. Domājot šādi, arī žurnālā viss nostājas savās vietās, tajā “neredzamajā, bet it kā nojaušamajā lietu kārtībā” (citāts no Daniela Mendelsona raksta par Kenediju dzimtas uzkrītošajām nelaimēm), kuru arī var saukt par veselumu. Tad vairs nav jābrīnās, kā Nasīma Tāliba rakstītais par tā saucamajām “mācībām caur sāpēm”, kas nav pazīstamas biznesa vai militārajiem stratēģiem (jo viņi neriskē paši ar savu ādu), tūlīt pat sasaucas ar Roberta F. Kenedija citēto Aishila “Orestiju” Lutera Kinga slepkavības sakarā:
Kad miegā dvēseli spiež atmiņas
Par pārciestajām sāpēm, tad
Pret paša gribu cilvēks dzīvi izprast sāk.
Šādā tiešā veseluma pasaulē viss notiek nevis pakāpeniski un neparedzami, bet “zibens ātrumā” un “nekavējoties”, kā par to runā tēvs Mihails Mejersons intervijā, stāstot, kā Jēzus ienāk pie Pētera (“vārds “nekavējoties” tur parādās trīs reizes”) vai Salome “nekavējoties skrien pie Hēroda Antipas un pieprasa: “Dod man Jāņa Kristītāja galvu.” Un tas nekavējoties sūta bendi, kurš viņai atnes nevainīgā Jāņa Kristītāja galvu”.
No tiesas, tā vien izskatās, ka “izšķiroša nav stratēģija, bet pieticīgā izdošanās, kāda piemīt vienam žestam uz apmulsuma un izmisuma robežas”.
