17. jūnijs

Nerakstīt par Venēciju būtu gandrīz vai nepieklājīgi, taču rakstīt par to ir kauns gluži tāpat, kā braukt ar gondolu un klausīties O, sole mio — šajā ziņā japāņu un korejiešu tūristi ir vienkārši apbrīnojami: viņiem nemaz nav kauns, viņi pat priecīgi māj krastā stāvošajiem un smejas. Varbūt viņiem nav zemapziņas, kā teiktu Belševica? Rakstīt par Venēciju pēc Prusta, Pasternaka, Brodska — tāpat kā censties mīlēt pēc Romeo. (Šito banalitāti izdomāju tādēļ, ka biju taču Veronā, pie balkoniņa, tā paša, turpat blakus ir bronzas Džuljeta, un katrs pūtains pusaudzis uzskata par obligātu apgramstīt vienu metāla meitenes krūti; tiesa, pateicoties pieskārieniem, krūts tagad ir notrīta spoža. Varbūt tāpat ir arī ar citām lietām? Un man vēlamā atturība ir tikai nesapratne par to, kā lietas dzīvo?) Lai kā arī būtu, šoreiz braucu ar gondolu — nav nekādas psihopatoloģijas, vispār nav nekā sevišķa, iespējams, ka tādam braucienam būtu jābūt daudz lietišķākam, teiksim, versmainam slīdējumam pa zaļo ūdeni uz kādu pili pēc aizliegta skūpsta, vai kaut kā tā… Lielā baznīcā gar sienām kādreiz miruši marmora vīrieši, skaisti, es gribu teikt — viņi ir skulptūras un pie viena no viņiem pienāk kāda pilsētas vājprātīgā un cieši noskūpsta uz lūpām.

Venēcija nav tikai vislielākais pilsētas skaistuma blīvums: tā ir arī vislielākais psiholoģisko simulāciju blīvums. Pabarot baložus Marka laukumā, braukt ar gondolu kā Hemingvejam, iemīlēties un nomirt šajā pilsētā, aizbraukt uz Sanmikelas kapsētu, apsēsties pie Brodska kapa, dzert vīnu un balsī skandēt viņa dzejoļus… “Džons Donns ir aizmidzis. Aizmidzis ir apkārt viss. Guļ sienas, grīda, gulta, gleznas, guļ galds, paklāji, aizvērtņi, guļ garderobe, bufete, svece, aizkari. Viss aizmidzis. Pudele, glāze, bļodiņas, maize, maizes nazis, porcelāns, kristāls, trauki, naktslampa, veļa, skapji, stikli, pulkstenis, trepju pakāpieni, durvis. It visur nakts…”

Dodžu muzejā Venēcijā dažas Bosha bildes; Austrumvācijā izdotais Bosha albums piederēja pie padomju laika inteliģences atribūtiem; škiet, ka viena ungāru filma tā arī sākas — maina gaļu pret Boshu, bet varbūt arī nemaz tā nebija. Katrā ziņā uz vienas no gleznām ir šķīstītava vai kaut kas tāds: gleznas apakšā ir sarkans un mudžēt mudž no cilvēkiem, augšā ir tāds kā gaišs tunelis — bet tuneļa galā vairs ir vien pāris ēnas. Pēc Venēcijas sapnī redzu, ka nez kādēļ atbīdu nost vannu, un tur ir pilns ar gliemjiem vai gliemežiem bez vākiem. Gliemji ir lieli, glumi un balti. Viņi lien.

20. jūnijs

Atšķirībā no pagājušās reizes, kad Dalailamas vizīte Latvijā bija tikpat kā nepamanāma, šoreiz ir diezgan liels troksnis. Kāpēc? Toreiz vēl nebija paguvuši ievērot? Tad vēl nebija Nobela prēmijas? Tiesa, pa šo laiku Dalailama ir atkal un atkal braucis apkārt pa pasauli, un, šķiet, ne tik daudz budisms, kā Tibetas vārds ir tas, par ko atgādina šie mūka kruīzi. Tādēļ arī daudziem liekas, ka Dalailama dzīvo Tibetā un nevis Indijā, ka Tibeta ir tāda valsts blakus Ķīnai, nevis vienkārši okupēta teritorija. Tieši tāda pati bija Latvija pirms nedaudz gadiem. Smieklīgi, cik nopietni savu lojalitāti pret Ķīnu uzsver šejienes amatpersonas — protams, vispirms tās uztver nopietni pašas sevi, bet — atšķirībā no blēņošanās kādos iekšējos izdevīguma jautājumos — te nu par katru cenu jāuzsver sava politiskā stāja, it kā kādam tā interesētu — nebūtu jābrīnās, ka ķīnieši spētu šo stāju vienkārši nopirkt. Tas pats cilvēks, kurš būtu sašutis, ja kaut kur par Latviju teiktu — ā, Russia!  — ar āža nopietnību uzsver, ka atbalsta Ķīnas vienotas valsts politiku. Nu kas tev ko prasa!

Ir tā, it kā Tibeta būtu piesalusi man pie ādas tajās vājprātīgajās, aukstajās, tālajās ceļojuma naktīs, un roku vēl dedzina Dalailamas pieskāriens: “Tagad fotografē!” Tas gan būtu vareni, ja laimes daudzums no šī pieskāriena būtu kaut mazliet palielinājies.