9. jūnijs. Atcerējos latviešu valodas eksāmenu 1976. gadā, toreiz sacerējuma brīvā tēma bija par kādu latviešu autoru pēc paša izvēles. Es rakstīju par Montu Kromu, bet latviešu valodas skolotāja apvainojās – vai tiešām tāpēc jālasa Kroma, lai izlabotu vienu sacerējumu. Es nesapratu, man likās, ka Monta Kroma – tas ir kaut kas mūsdienīgs, dzeja, ko sajūsmā lasa visi; neviens jau arī nepaskaidroja, ka viss atkarīgs no tās mazās spraudziņas, kurā iekrīt dzīve – pa visu skolas laiku netrāpījās izlasīt “Nāc sava pioniera acīs skaties,/ nekad vairs melus neteikšu tev, māt,” un “Tādus kviešus spēs izaudzēt Ausma,/ (..)Tādus kviešus, kas komunismu var pasaulei atnest”, trāpījās tikai Lūpas.Tu.Lūpas.Es un Skaņas nospiedums: “Es ziemā eju gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem”. Tagad es ar kolēģa Draguna draudzīgi ironisko balsi, kad viņš autobusā lasa man priekšā gabaliņus no sava bakalaura darba par Montas dzīvi, un ar atmiņām par “savu Montu” dzēšu visu to gruzdošo purvu, visu 20. gadsimtu. Runājiet, lūdzu, par to mierīgi.

13. jūnijs. Neilgi pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas (es lieliski iegaumēju ciparus, ja tos izkārto kā pantiņā: četri-divi-viensviensviens) saņēmu no Ornitoloģijas biedrības bildīti, kurā bija tikpat ritmiski izkārtoti Itālijā nomedīti putni: četri-viens-unviens (4 vālodzes, 1 bišu dzenis un 1 pupuķis). Vālodzes zeltaini dzeltenas, pupuķa dzeltenums ir tumšāks, kā lauku olai, bišu dzenis vairāk zaļš, bet arī ar savu dzeltenumiņu. Visi, saprotams, beigti. Itālijas putnu aizsardzības biedrība vāc parakstus pret ierosinātajiem grozījumiem medību likumā – tur paredzēts palielināt medījamo sugu skaitu, arī apdraudētas sugas, atļaut medīt migrācijas un ligzdošanas laikā, darīt to nacionālajos parkos. Nu, šī tad lai ir mana pirmā Eiropas Savienības iedzīvotāja gribas izpausme – ja viņiem izdosies līdz medību sezonas sākumam savākt zem savas petīcijas 100 000 parakstus un iesniegt to Itālijas prezidentam, premjerministram, lauksaimniecības un mežu ministram, tad tur apakšā būs mans elektroniskais paraksts. Pie viena sveiciens arī mūsējiem – Sandrai Kalnietei, pupuķa vārdā. “Mīļajam Guntaram Krastam. Jūsu Vālodzīte.” “Stojat ņe šelohņas i dub i berjoza,/ ļiš sņeg pod nogami skripit ot moroza,/ ļiš vremenno voron, vsporhnuv, prošumit,/ i djatel dupļistuju ivu dolbit./”Kuda ti zavjol nas?”- ļah starij vskričal./ “Tuda, kuda nužno!” – Susaņin skazal.”  [1. Stāv nesašūpodamies ozols un bērzs,/tikai sniegs zem kājām čirkst aukstumā,/tikai laiku pa laikam krauklis uzspurgdams trokšņo/un dzenis kaļ caurā vītolā./”Kur tu esi mūs ievedis?” – iekliedzās vecais ļahs./ “Tur, kur vajag!”– teica Susaņins.” (krievu val., burtisks tulkojums no Konstantina Riļejeva poēmas)] Tas nav dzejolis par eiroskepticismu, bet par mežu. Ja uzskata, ka paaudzes dalās pēc tā, kurš ir redzējis zaļo vārnu un kurš nav, tad es esmu caur un cauri vecā paaudze. Man pat nebija jāiet uz kādu biezokni, lai viņu ieraudzītu, tas notika turpat pie mājām, strauta malā, tikai ļoti sen, laikam sešdesmitajos gados, kad jau lidoja ne tikai putni, bet arī Gagarins. Arī pupuķis mierīgi sēdēja mežābelē, ar visu tumšo dzeltenumu un melnbalto raibumu, ar visu kroni galvā, tagad es varu paziņām rādīt to vietu: redziet, te pirms trīsdesmit astoņiem gadiem sēdēja pupuķis. Vienā latviešu pasakā kokā sēdēja kuņģis, nu, ne gluži kokā, kārklu krūmā. Bet pasakas ne vienmēr ir tik pamācošas, kā vajadzētu. Kuņģis bija uz gadu izņemts kādam švakam puisim, kurš nespēja sev nopelnīt vēdera tiesu; pa gadu puisis neēzdams sapelnīja kaudzi naudas, bet kuņģis tikmēr bija noēdis kārklu krūmam beidzamo lapiņu. Nesaprotu es to pamācību.