[caption id="attachment_6493" align="alignnone" width="1140"] (Rūdolfa Vētras glezna Viņa Ignorē tūristus)[/caption] Latviešu salons, 4. jūnijs. Vasaras vakars verandā nebija pārāk silts, bet sākumā viesi uzēda un saruna turējās līdzsvarā, varētu teikt – žiroskopiski. Tika aizvien no jauna izgudrots velosipēds, tas paklausīgi ripoja, un mūsu pārsteigums bija skaists ne jau ar to, ka tas būtu pārsteidzošs. Kā pēkšņas galvassāpes sarunā iejaucās vīrietis, kura uzbudinātās jaunības spriedumi par politiku un morāli man atgādina Dalī spriedumus par mākslu. Vermēra gleznā ir simtiem neredzamu degunradžu ragu, katrā jaunā cilvēkā simtiem mazu Dalī, kas par godu Dievam gatavi nāvīgi apvainot jebkuru no realitātēm, lai gan viņiem nav ne jausmas, kāpēc. Puškina vārdiem runājot, valdība zog, armijas ģenerāļi ir īsti lopi, smalkās aprindas vajag pakārt. Bušs ir idiots. Tikai zemnieki ir goda vīri – bet kurš mūsdienās tam vairs tic? Šai vietā klātesošie sasparojās, glāzes tika vairākkārt saskandinātas, sveču liesmiņas plivināja vējš. Lauki! Kas vajadzīgs dzejniekam, kas ir vajadzīgs dramatiskam rakstniekam? Lauki, filosofija, bezkaislīgums, valstiska mēroga domas, apķērība, dzīva iztēle un nekādu aizspriedumu. Medības viņam nav vajadzīgas. Nē, sauca citi, ir vajadzīgas. Muiža! Varbūt kāda mēslu talka, ironiski piebilda kolēģis, mērķējot uz manām etnogrāfiskajām ekskursijām Ziemeļlatgalē. Kāds uzstāja, ka vēl ir jāzina, kas ir tas, kas apkārt kustas, un kā to visu nosaukt, un baidīja ar Īzaku Bābelu: kas tas par koku? kas aug šajā krūmā? kuram putniņam pieder šī balss? Vai rasa mēdz būt vakaros vai rītos? Un pērkondimdošā balsī: tu nezini?! Vienīgais, ko tu esi dzirdējis no saviem vecākiem, kam interesē tikai vekseļi – ka tās, kas pie jums Odesā aug gar ielu malām, esot akācijas, un ja krūmā zied kaut kas violets, tad tiem ir jābūt ceriņiem? Tev nav dabas izjūtas, tu nedzīvo tajā – kā gan tu uzdrīksties rakstīt! Pendereckis (zinu, ka komponists, nepārtrauc mani!), piemēram, ir pārliecināts, ka viņa rokraksts atkarīgs no gadalaiku mijas, pavasaros viņa mūzika ir citāda, nekā tā, kas rakstīta lapkritī vai ziemā, viņš ceļas četros rītā, jo grib klausīties putnu dziesmās. Bet tev govis ir kā automašīnas – brūnas, raibas vai blāvi pelēkas, nav svarīgi, ka tikai brauc, tas ir, slauc! (Te, tiesa, viņš jau brīvi sapludināja ebreju literatūras piemērus ar preses intervijām, bet neapstājās arī pie tām.) Vai jūs kādreiz esat lasījuši govju ciltsgrāmatas? Ticiet man, tā ir literatūra. Daudz interesantākas par prinču un firstu dzimtas kokiem, kuros neviens neraksta, vai firstienei bija līkas kājas un firstam garš deguns. No atvilktnes parādījās kādā Kupravas pagasta lauku mazmājiņā no kolhozu laika ciltsrakstu grāmatas izplēsta 623. lappuse un ceļoja no rokas rokā: LB 25652  12. MĒTRA dz. 24.2. 36.g.Dz. un ier. v.: Alūksnes rajonā.Br., asāku muguras līniju, nevienādiem tesmeņa ceturkšņiem, vid. spēc.. Tēvs Amors-Ciltvairis LB 3216. Māte 16.Malda LB 6214. LB 25653  10.MĒTRA. Dz. 28.3. 34.g. Dz. un ier.v.: Alūksnes rajonā. T.br., dziļu jostas vietu, pasmalka. Tēvs Delfs-Merķelis, br., dz. 13.2 31.g. Sk.gr. LB 25642. Māte 19. Modere KB-III-47854. LB 25658 10. GINA. Dz. 10.2.38.g. Dz. un ier. v.: Gulbenes rajonā. Br. Zemām gūžām, šauru pakaļkāju stāvotni, slaida, dziļa, spēcīga. Tēvs Griša-Majors LB 621-s. Māte 9.Mundra LB 14550... Nu, protams, katrai gotiņai ir sava pieeja vajadzīga. Kā saka, ir jāmāk to pirmo pienu noslaukt! Pirmajam noslaukt, piebilda kolēģis un pastiepa savu glāzi. Sarunas svārsts, aizgājis līdz galam, pagriezās atpakaļ no zemniecības uz pilsētas pusi – inflācija, strādnieku algas, zviedru arodbiedrības – un klātesošie nolēma vienbalsīgi atbalstīt 1905. gada 13. decembrī Ģertrūdes ielas 115. nama dzīvokļu īrnieku sapulcē izvirzītās prasības: 1) ja īrnieks laikā nenomaksā īri, nevajag pret to uzsākt represijas, 2) nemaksāt pilsētas valdei nekādus nodokļus; 4) īres mājas vārtus aizslēgt līdz plkst. 22.00 un nekādā gadījumā mājā neielaist ne policiju, ne arī žandarmus. Vasara vēl tikko sākās...