Nedusmojies uz Artusu
“Es saprotu no vakarvakara, ka jūlija RL būs par latviešu dzīvesziņu un biedreni Čepāni, kura man juristos mācīja kolhozu tiesības.”
No RL lasītāja vēstules
Tekstā izpaužas tā patiesums vai nepatiesums – pat tad, ja melus cenšas pasniegt kā patiesību. Esmu tik daudz par to runājis, līdz noticējis, ka tas ir kaut kas acīmredzams, par ko vairs nav vērts runāt. Pēdējā laika notikumi pierāda, ka tā nav. Krievijas palaistā melu mašīna Ukrainas sakarā, citu ieinteresēto pušu angažētu viedokļu un nepārbaudītu ziņu jūklis izraisa vispārēju neuzticēšanos jebkuram informācijas kanālam, nerunājot nemaz par baumām. Taču izrādās, ka vārdu nepatiesums nepavisam nav kaut kas acīmredzams – turklāt pat tiem, kuri dzīvojuši padomju principiālās nepatiesības apstākļos. (Bet varbūt tiem, kas bija pielāgojušies dzīvei divkosīgajā padomju valstī, tieši ir ērti dzīvot tajā ideoloģiskajā miglā, kurā meli no patiesības neatšķiras.)
Latvijas Satversmes preambula ir vēl viens teksts, kurš atklājas kā nepatiesība, kas pārģērbusies par patiesību.
Vitgenšteina pārdomas par izteikuma dabu, kuras var aprakstīt kā neizpratni “kam šis izteikums ir sacīts?”, pilnā mērā attiecas arī uz mūsu bēdīgi slaveno preambulu. Savā komentārā šajā žurnāla numurā “labais krievs” Olga Procevska skaidri pasaka, ka preambula domāta “tautai, kas nesaprot”. Ņemot vērā, ka preambulas kājas aug no mēģinājuma aizliegt iespēju runāt par krievu valodu kā otru valsts valodu, noprotams, ka tā cenšas “nepieļaut” un “pārmācīt” – laikam jau galvenokārt krievus: nepieļaut, ka tie piedalās valsts dzīvē, un parādīt tiem vietu.
Ideoloģiskā netīrība, bailes, nodomu slēpšana, maskēšanās aiz dažiem valststiesību garā izteiktiem apgalvojumiem un, galu galā, muļķība radījusi dokumentu, kas, kā jau man nācās publiski teikt, ir izcils nedomāšanas piemineklis. Protams, ka preambulu diktējusi nacionālā ideoloģija, kas pēc definīcijas neparedz domāšanu. Putrošanās ar “latviešu nācijas”, “visas tautas”, “Latvijas tautas” un “ikviena cilvēka” jēdzieniem nenozīmē neko citu kā vien to, ka latviešiem pienākas valsts vara. Lai izvairītos no nejēdzības, ka jau pati piedzimšana par latvieti ir vērtība, tiek uzrādītas vērtības, kuras it kā piemīt latviešu “visai tautai” kopš “senlaikiem”: rūpes par sevi (sic!), rūpes par tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, atbildība pret citiem cilvēkiem, nākamajām paaudzēm utt. (Padzīvojušāki cilvēki preambulā uzreiz pazina t.s. “komunisma cēlāju morāles kodeksa” stilu un izteikumus.) Smieklīgais “Latvijas identitātes” jēdziens savukārt sevī iekļauj ko tādu kā latviešu “dzīvesziņa”, kas, protams, ir spožākais dievturu pienesums valsts ideoloģijas virumā un kopumā ir kaut kas tāds kā “balta nāca tautu meita”. Egils Levits, cenšoties pamatot, ka “Latvija nav vis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes – latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības” (ja vien to ir teicis viņš, nevis čaklie projekta papildinātāji), nepieļauj, ka arī “mērķtiecīgi radīta valsts” var būt “vēstures blakusprodukts”, bet, ieviešot “latviešu identitātes” jēdzienu kā attaisnojumu nacionālas valsts nepieciešamībai, ir izlaidis nevaldāmos nacionālos ideologus no pudeles, kuri tagad visiem un “cauri gadsimtiem” pastāstīs, kādi ir īsti latvieši un kādas ir vērtības (latviešu dzīvesziņā sakņotas), kuru saglabāšanai vajadzīga latviešu valsts.
Preambula, bez šaubām, ir rakstīta bailēs no Krievijas un sevis izzušanas, taču domāt baidoties nav iespējams. Tiesa, arī mans emocionālais stāvoklis, ko izraisījis šis likumdevēju savārstījums, traucē domāt. Atceros, ka “Suņu būdā” vienbrīd es Arnim klusi teicu: “Nedusmojies uz Artusu.” Un Arnis tāpat klusu atbildēja: “Labi.”
