[caption id="attachment_8136" align="aligncenter" width="1140"]
Foto - Arnis Rītups[/caption]
14. maijā
Rīgā, Tērbatas ielā, filozofa Ludviga Vitgenšteina 114. dzimšanas dienas agrā rītā, Latvijas valsts policists, atbildot uz jautājumu: “Vai jūs apzināties, ko darāt?” ar kāju iespēra Arnim R. pa kājstarpi — pēdējais savā ziņā ir eifēmisms, lai neteiktu “pa pautiem”. Nav jau tā, ka policists nebūtu pratis runāt, jautājums “Vai es apzinos, ko es daru,” ikvienu spēj sakaitināt. Spēriens ar kāju varēja būt atbilde, arī Kurts Vonneguts, šī numura RL varonis, kādam žurnālistam uz jautājumu: “Cik cigaretes dienā jūs izsmēķējat?” atbildēja: “Non of your fucking business.” [1. Aptuveni "Tā nav jūsu sasodītā darīšana!" (angļu val.)] Varēja būt, ja vien policists nebūtu spārdījies kā ēzelis.
Māra Gaiļa papagailis Robinsons, kad būrim aizliek priekšā aizkaru, kliedz: “Ko mēs tagad darīsim?”[2. Pēc citām ziņām, Robinsons saka: "Ko vēl tu gribi?"] Nevienam nav ne jausmas, kā papagailis, to kliegdams, jūtas, taču Robinsona situāciju nav grūti attiecināt pavisam uz citu dzīvi, teiksim, savējo, un skaidrs, kas tad sekos — būris, aizkars, neziņa. Nakts, lampa, aptieka. “Jums nav ne jausmas, kā jūtas sabraukts suns,” kliedza Vitgenšteins uz savu krievu valodas skolotāju, kad tā atļāvās pažēloties par nogurumu, salīdzinot sevi ar sabrauktu suni. Godīgi sakot, man vienalga, kā jutās Fanija Paskāla, bet Vitgenšteins vienmēr pamanījās iepīt savu filozofiju tur, kur neviens to neprasa. Ar ko tad lai sevi salīdzina? Pašam ar sevi? Ja divi vārdi ir salikti kopā, kas tad piešķirs tiem jēgu — dziļdomīga intonācija, plātīšanās ar rokām vai vicināšanās ar kājām? Naumanis recenzijā par Ņekrošus Otello izrakstās tā, it kā visam būtu viskautkas jānozīmē un priecājas, ka saprot, ko tā vai cita darbība uz skatuves nozīmē. Bet tas būtu tāpat, kā priecāties par to, ka tu zini vārda nozīmi. Un, ja nezini, tad vari paskatīties vārdnīcā, kā pieblistu Vitgenšteins. Nu, un? Robinsons arī prot izrunāt “ko mēs tagad darīsim”, un, lai gan visdrīzāk viņš nezina vārdu nozīmi, viņš to nedara bezjēdzīgi. No šī viedokļa varētu uzvest lugu, kas sastāvētu tikai no nezināmas valodas vārdiem vai nesaprotamiem kultūras žestiem vai situācijām, un, nesaprotot ne vārda, vienalga uztaisīt jēdzīgu izrādi. Pirmo reizi es Otello skatījos lietuviski, un mani uzjautrināja pati vārdu forma, ko aktieri izrunāja kaut kādās aizkustinošās situācijās. “Skatīties lietuviski”, bet nevis — dzirdēt lietuviski. “Pirms teiktu, ka slīcināšos kādas tur pērļu vistas dēļ, es savu cilvēcisko izskatu apmainītu ar paviānu,” kā saka brīnišķīgais Jago, ko NN nosauc vienkārši par “militāro nelieti”. Skorsēze Ņujorkas bandās arī cilvēcisku izskatu nomainījis ar nolaizītu paviānu (smalks apaļģīmja di Kaprio salīdzinājums ar šīs mērkaķu sugas pakaļvaigiem), bet pats ir gatavs slīcināties Ņujorkas dēļ, pat ne Ņujorkas dēļ, bet vārdu dēļ, un apraudāties, nesaņemot par savu garlaicīgo ziepju operu nevienu pašu, pat vismazītiņāko Oskaru.
Un ko mēs tagad darīsim? Liksim Ņekrošum trīs zvaigznītes kā vecākajam leitnantam, bet mazajam Skorsēzem — piecas? Man šķiet, ka nav tādas pakāpes. Būtu vareni, ja Robinsons iemācītos Vitgenšteina iemīļoto izteicienu: “Leave a bloody thing alone!”[3. Aptuveni "Liec viņu vienu pašu mierā!" (angļu val.) ]Tad čīliešu papagailis varētu jauki sarunāties ar latviešu policistu.