[caption id="attachment_6485" align="alignnone" width="1140"] G.Mazurina zīmējums[/caption] Tā ir tikai gripa pavasarī. Atceros, reiz man vajadzēja gripas karstumos rakstīt Skolotāju Avīzei par filmu Vai viegli būt jaunam, jo biju redzējusi pieņemšanas izrādi, vai kā nu to toreiz sauca, un vajadzēja rakstīt tūlīt – ja nu filmu nolemtu tomēr aizliegt, kas vēl nebija droši zināms, tad būtu jau nopublicēts, un aizliegt kļūtu grūtāk. Turklāt galvenais redaktors bija vai nu atvaļinājumā vai arī saslimis ar to pašu gripu, un kultūras nodaļa gribēja drosmīgi izmantot situāciju. Es svīdu, cēlos sēdus un ik pēc pāris teikumiem burtiski kritu atpakaļ guļus, kamēr uzrakstīju kaut ko, par kā saturu man šobrīd nav ne jausmas. Par rakstiņu ziņoja Amerikas Balss vai Brīvā Eiropa un kāda no tolaik leģendārajām radiobalsīm draudzīgi teica: “Nebēdā, Inese, būs arī Rīgā pavasaris.” Es to nedzirdēju. “Tevi sveicināja no turienes,” tēvs man pusčukstus teica, un jūs varbūt tagad smiesities, jo pirmā doma, kas man ienāca prātā, pat nenojaušot, par ko viņš runā, bija: vai tiešām jau jāmirst? Šogad gripas murgos vispirms parādījās visādi leļļu puisēni. Pats pirmais – Buratino, kurš aizstiepj no mājas tēta Karlo pēdējo praķīti un pārdod to rakstniekam resnvēderam Aleksejam Tolstojam vai rakstniekam sārtvaidzim Sorokinam par devu balta pulverīša. Tad aizkustinoši gludenais un vingrais koka reklāmvīriņš, ko izliek aptiekās – bez sejas, ļoti uzticams, konfidenciāls. Tiktāl viss skaidrs, es pirms gulētiešanas iedzēru Thera Flu, ar miedziņu. Žvikstiņš, Mīkstiņš un Ačgārnītis, kurus redakcijā, izņemot Tīronu, neviens cits nav redzējis, – arī viņiem, guļot uz kušetītes, drīz vien sadzinu pēdas nesenajā vēsturē, lugās un televīzijas reportāžās: “Uz Maskavu, uz Maskavu!” Visi trīs šaudījās starp kājām kaut kādai nebeidzamai gājēju plūsmai, sieviešu kājas ar baltām kapzeķēm, kurās nepatīkami ieķeras koka atskabargas, Žvikstiņš ar atsperu kājiņām pie katra sauciena “Urra, tovarišči!” – “Urraaaaa!” palecas sešstāvu mājas augstumā, aizvien vairāk vīriešu kāju, kas uzņem ritmu un pāriet parādes solī, plastilīna Mīkstiņš ar plakanām pēdiņām pēdējiem spēkiem kūņājas starp stulmu zābakiem, uz asfalta paliek plāns samīta plastilīna rimbulis. Tad sākās dažādi anarhisti un nekrietneļi, Stjopka-Rastrjopka, Strūvelpēteris, pa miegam es viņu mēģināju pāraudzināt, griezu nagus ar dārznieka šķērēm, atutoju tajā pirtī, kura tagad ir jau nojaukta – Maskavas ielā, mazu gabaliņu aiz tirgus, divstāvu koka mājas pagalmā; tur vienreiz nedēļā bija zaldātu diena, bet jebkurā citā dienā varēja atvest utainus bērnus un sasmērēt viņiem galvu ar kodīgu šķidrumu. Bet viņš izrāva no kabatas roku, kurai neapgriezto pirkstu vietā ir šķēres, un es veltīgi mēģināju pierādīt, ka ir muļķīgi iedomāties sevi par Šķērroci, ja esi Pinku Mikus, Pinku Pēteris, Pinku Pičus, ak tu (pauze) tavu (pauze) matu ērkulīti (2x), piecas vārnas ligzdu taisa, sestai vieta atlikās – nē, nu smieklīgi, mana mamma ir dziedāšanas skolotāja, viņai ir visa metodiskā literatūra, es zinu Ēvalda Siliņa dziesmas un solmizācijas metodi; veļas pogas, kas apvilktas ar audeklu, mēs krāsojam koši dzeltenas vai melnas, cauri abiem caurumiņiem izveram makšķerauklu un piestiprinām pie kodināta finiera nošu tāfelītēm. Bet viņš vicina šķēres, lai visu sagrieztu, un es atceros – jā, jā, tā ir bērnības trauma, man bija sazīmētas papīra lelles un vienu vakaru es tās ar šķērēm nežēlīgi sagriezu sīkos gabaliņos. Tētis ir uzņēmis tādu bildīti – bērns ar apaļiem vaigiem, priekšautu un atlasa matubanti, rokā šķēres, apkārt sagraizīti papīrīši. Viņš nenojauta, ka nofotografē bērnā velnu, vēro uzvaram ļaunuma vilinājumu, tikai es redzu, ka Operas balkonā vīd sarkana, izspūrusi Pinku Pētera parūka, kas uzbāzta galvā Viesturam Jansonam, lai gan tekstā teikts, ka Pīteram Kvintam ir cieši pieglausti mati, bet viņa balss skan tā, ka nav atpakaļceļa: “Kas notiek tavos sapņos? Klusē! Es zinu atbildi arī uz šo jautājumu.” Par antisemītismu no masoniem izslēgtais Frankfurtes trakomājas direktors Heinrihs Hofmans raksta lugu, kas parodē Hēgeļa filozofiju, un pamācošu pasaciņu savam dēlam Kārlim, kam lemts mirt Peru no dzeltenā drudža. Zupas Kasparam lemts riebumā atgrūst šķīvi un piektajā dienā izdzist aiz bada, Mazajai Paulīnei, kas spēlējas ar sērkociņiem, sadeg rokas, acis, deguns un visas drēbes, pelnos paliek tikai mazas šarlaksarkanas kurpītes. Jūs domājat, tā ir zemapziņa? Nē, tā ir gripa, opera un bērnu literatūra.