Jūrnieka sapņu zeme

Es dzīvoju un strādāju Prāgā, un pavadīt vasaru Lielbritānijā man nebija nekādas vēlēšanās. Tā kā esmu dzimis un audzis spļāviena attālumā no Atlantijas okeāna un man vienmēr bijušas pieejamas laivas, es jutu lielu vēlēšanos nokļūt pie jūras — alkas, kādas sapratīs vienīgi tie, kuriem nācies dzīvot gan jūras tuvumā, gan bez tās. Reiz, kad kāda latviešu tautības paziņa mani sagadīšanās pēc aizveda mājās ar mašīnu, pa ceļam mums aizsākās saruna par ilgām pēc jūras. Neparasti, bet šoreiz man neradās sajūta, it kā es runātu nesaprotamā valodā. Sarunas gaitā man izdevās panākt, ka mani ielūdz ciemos. Tā nu kauliņi bija mesti.

Par Baltijas jūru biju dzirdējis, ka tās ūdens esot “pārāk sāļš dzeršanai un nepietiekami sāļš, lai tur dzīvotu kādas puslīdz jēdzīgas zivis.” Piekraste savukārt esot “līdzena un vējaina”. Pa ceļam uz viesībām Rīgas ziemeļaustrumu piekrastē es nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad pats varēšu izdarīt kādus secinājumus. Tikko bijām klāt, es izlavījos starp priedēm un nostājos kāpas galotnē. “Nu, kā?” apjautājās saimnieks. Kamēr meklēju īstos vārdus, man atausa, ka lēmums atbraukt uz Latviju bijis visnotaļ pareizs. “Es zināju, ir kāds iemesls, kāpēc man jābrauc šurp,” es atbildēju. Tobrīd es nepratu izstāstīt, ka par tādu jūrmalu, kādā mēs atradāmies, kārtīgs britu jūrnieks var tikai sapņot. Liedags, klāts viļņojošiem smilšu pauguriem, kas mijas ar akmeņiem, bezgalīgi garš, ar koku audzēm fonā, turklāt bez nevienas cilvēka atstātas zīmes — ja neskaita tālīnu boju vai ūdens malā pamestu vecu laivu. Tādam, kurš dzīvojis ļaužu pārblīvētajā Lielbritānijā, pietiktu ar to vien — ar brīvības sajūtu, kādu sniedz cilvēku trūkums, bet šī jūrmala mani pilnīgi satrieca, man likās, ka ko tādu var tikai nosapņot.

Kad nu sākotnējā nepieciešamība pēc jūras bija apmierināta, prātā sāka nākt arī citas domas. Latvijas piekraste, no jahtas vadītāja viedokļa, varētu likties arī pārlieku askētiska un nedraudzīga — tikpat kā nav dabisku patvērumu un iezīmīgu orientieru. Tomēr šo pašu iemeslu dēļ navigācija varētu izvērsties aizraujošā piedzīvojumā. Rīgas jahtklubs, kur, kā man šķita, vajadzētu būt gatavām atbildēm uz visiem jautājumiem un kur biju cerējis aplūkot vietējās jahtas, sagādāja vilšanos. Nevienas jahtas tur nebija. Izmantoju izdevību pastaigāt pa Balasta dambi un papriecāties par Ķīpsalas vecajām mājām.

“Mājas un laivas vajag būvēt tikai no koka,” deviņus mēnešus vēlāk man teica Kārlis, kurš ar laivu būvēšanu nodarbojas jau kopš 20. gadiem. Mēs iepazināmies Lielupes jahtklubā, kur viņš mani labu laiciņu izklaidēja ar stāstiem no Latvijas jahtu vēstures. Lielupē biju jau otro reizi. Atšķirībā no Rīgas, te bija īsts jahtklubs ar dažādu izmēru un formu laivām un rosīgiem vīriem, kuri līkņājās ap saviem braucamajiem, allaž atrazdami ko uzlabojamu. Viss te bija kā nākas — skaidu un līmes smarža, darbarīku troksnis, cilvēki. Taču šai pirmajā reizē apziņa, ka esmu nokļuvis īstajā vietā, man nepalīdzēja tikt garām sargam, kurš no mana dedzīgā skaidrojuma nesaprata neviena vārda. Nolēmu paieties gar upi un mēģināt nokļūt pie tās ietekas jūrā, taču neveiksmīgi, jo, izgājis cauri mežam, piepeši nokļuvu padomju stila daudzdzīvokļu ēku mudžeklī. Dažus soļus tālāk atdūros pret kravas termināla vārtiem un nu jau sajutos miljoniem jūdžu no meža un jūras. Nonācis strupceļā un noprazdams, ka neesmu gaidīts ciemiņš, mēģināju uzminēt, kur palikusi jūra. Izgājis cauri lielu savrup­māju rajonam, beidzot sasniedzu jūras krastu, kurš šajā vietā izrādījās nomācoši pazīstams — svītraini saulessargi un zem tiem — neskaitāmi, ar iedeguma krēmu saziedušies, spīdīgi ķermeņi.

Kad ierados Latvijā otro reizi, 2000. gada aprīlī, biju brīdināts, ka laika apstākļi te nebūs īpaši mīlīgāki kā stindzinošajos Arktikas līdzenumos. Biezajās ziemas drēbēs netīkami sasvīdis, es atkal kūlos uz Lielupi, pa ceļam vēl pagūdams pabrīnīties par rosīgo tirdzniecību vilcienā, kur, šķiet, pārdeva visu — no avīzēm līdz elektroierīcēm. Šoreiz jahtklubā ierados daudz labāk sagatavojies, turklāt manam apmeklējumam bija skaidrs mērķis — atrast laivu, ar ko es vasarā varētu izbraukt jūrā. Drīz vien tiku iepazīstināts ar jahtas Arguss kapteini Uldi, pieredzējušu jūrnieku un laivu būvētāju, vīru, kādus var satikt jebkurā pasaules ostā. Vai angļu jahtinieks negribētu aplūkot laivas? Nu, protams, ka viņš to gribētu! Ievēroju kādu slaidu, graciozu skaistuli. “Ā, šitā laiva būvēta Zviedrijā trīsdesmitajos gados,” teica Uldis. Viņš zināja sīki pastāstīt par jebkuru no laivām. Viena no tām izcēlās īpaši — patiesībā tas bija neliels kuģis, kuram, šķiet, būtu pa spēkam pievarēt vai visas pasaules jūras. “Viņa ir taisīta no tīra ozola — ļoti stipra, bet mazliet par smagu,” Uldis paskaidroja. “Būvēta tepat uz vietas — Kārļa darbs.”

Protams, Kārlis atradās turpat netālu. Sarunas gaitā apjautājos par iespējām vasarā noīrēt jahtu. “Viss ir iespējams,” skanēja atbilde. “Atbrauc vasarā un gan jau mēs atradīsim tev kādu laivu.”

Un tā nu vasarā es atkal būšu klāt — apbruņojies navigācijas kartēm un plāniem šoreiz apciemot draugus no jūras puses.