Kadrs ar principu

Cilvēki

Drīz būs 20 gadi, kopš aizsākusies Gvido Kajona “cilvēku kolekcija”. Drauga portrets ir viens no senākajiem šajā sērijā, tas nāk vēl no astoņdesmito gadu sākuma, kad pastāvēja fotogrāfu grupa ar 11 dalībniekiem un radās cita, iespējams, vispazīstamākā Kajona sērija — Tēma 011. Draugs, tolaik laborants Medicīnas vēstures muzejā, bija ģērbies baltās biksēs un ar tām tika iedzīts miskastē. Taču lielākoties visi šie portreti radušies kā pasūtījuma darbi kādam izdevumam — žurnālam Liesma un laikrakstam Literatūra un Māksla, kuri vairs neiznāk, žurnālam Senatne un Māksla, kas tā arī nekad neiznāca, žurnāliem Karogs un Santa, kas aizvien vēl iznāk. “Bieži vien labākais ir palicis man, jo bieži labākos kadrus uzskata par nederīgiem — vai nu tehniski liekas, ka tur ir pārāk daudz pustoņu un tos nevarēs nodrukāt, kaut kas pazudīs, vai nu vienkārši tie saturiski liekas pārāk drosmīgi, vienmēr un visos laikos atrodas sīkumi, kas man likušies nebūtiski, bet kurus pēkšņi izceļ ārā kā kaut ko ļoti sliktu un kaitīgu. Bet ir arī tādi portreti, kas taisīti tikai manam priekam. Var piekrist, ka es galvenokārt bildēju cilvēkus tad, ja man to kāds pasūta. Man vienkārši neērti uzmākties viņiem ar to aparātu. Tas taču ir šausmīgi intrūdējoši — nevis no vārda trūdēt, bet no angļu valodas vārda. Iedomājies, ka es tagad uzreiz izvilkšu aparātu un sākšu tevi fotografēt — tad tu mulsīsi, domāsi, ka es nepieklājīgs esmu... Tomēr ir bijuši daži precedenti, gluži tik strikti nevar to līniju novilkt. Es nekad necenšos cilvēku cūkāt, man tā kā drusku neērti.”

Kadri

Viņa darbos ir vērojams zināms “tīšums” — kaut kas ir darīts tīšām, varbūt pat deklaratīvi. Ļaujoties klasificēšanas instinktam, es pūlos saprast, vai Kajons ir “uzstā­dītājs” vai “vērotājs-ķērējs”. “Man patīk uzstādīt un ķert. Pats uzstāda — un to noķer. Es nekad necenšos iepriekš izdomāt, kā un ko es darīšu — aizeju un tikai tad sāku kustināt smadzenes. Dzīve piedāvā daudz labākas lietas, nekā tu mēģini izdomāt, un, ja tu mēģini īstenot iepriekš izdomātas lietas, tās ir mokas un muļļāšanās pa tukšo. Un vēl man ir princips iegūt visu tajā procesā, kas nāk caur objektīvu, nemanipulēt neko pēc tam. Neko nekadrēt. Simt procentu kadrs — kadrēts ir uzņemot. Nodrāztais Bresona princips... Man tas šausmīgi patīk. Tagad ir tāda metode — nobildē neskatoties un pēc tam izkadrē to, ko vajag. Te ir taisni otrādi. Man kadrs var likties nederīgs tikai tāpēc, ka tajā ir ienācis ne tas, ko es gribu, es varētu to nogriezt nost, bet es to nedaru, es viņu vienkārši izmetu. Sava veida pūrisms. Ja kāds saka, ka viņam nav principu — tas arī ir princips, tas ir tikai definīcijas jautājums. Vienīgi par krāsaino fotogrāfiju var teikt, ka tā ir drīzāk ekonomiska nekā koncepcijas lieta — krāsainais tagad ir lētāks, un no krāsu negatīviem var kopēt arī melnbaltos. Priekš sevis. Un tādā nozīmē arī tas atkal jau ir princips.”

Gadi

Kā cilvēks nolemj kļūt par fotogrāfu? — “Tā ir fenomenāla dabas parādība. Šī vēlē­ša­nās, izrādās, ir bijusi iekšā, nez kāpēc bez kāda ārēja pamu­dinā­juma es pēkšņi gribu to darīt un man tas liekas šausmīgi interesanti, bez tā nevar vairs dzīvot. Es to sajutu kādā sestajā klasē — nepārvaramu vēlmi nodarboties ar šo procesu. Atvilktnē atradās fotoaparāts, ko vecaistēvs bija atradis uz ielas trīsdesmitajos gados — pie logiem kādreiz bija dzelzs caurules, lai dzērāji neizsit skatlogus, un tur tas bija uzkārts un aizmirsts. Dīvainākais, ka man šis fotoaparāts bija acu priekšā visu bērnību, jo atvilktne tika taisīta ciet un vaļā, un tas tur stāvēja, bet tikai vienā brīdī man pēkšņi likās, ka bez tā es vairs nevaru iztikt. Neviens man nelika to rokās, neviens nemācīja fotografēt — vienkārši tas sākās. Neizskaidrojami.” Mācoties par daudzkanālu elektrosakaru inženieri, Kajons jau pieder arī pie VEF fotostudijas. “Pirmais periods bija ainava — nekādu cilvēku”. Pēc tam — jau pieminētā Tēma 011, ironiska sociālisma vides poēma. Taču man vislabāk patīk tas, kā Kajona identitāti marķē viņa mēģinājumi nosaukt portretu tapšanas gadus: “Varbūt, ka tas ir astoņdesmitais gads — tad es sāku lietot vienu attīstītāju, es zinu, ka tas ir tīstīts ar paštaisītu smalku attīstītāju...” “Deviņdesmit kurā tur gadā es nopirku profesionālu kameru — man vajadzēja kādus 200 tūkstošus repšiku samainīt pret dolāriem, lai nopirktu aparāta korpusu — un šī ir pirmā filma ar jauno aparātu, un šis ir Riks Veikmens ar Klāsu Vāveri.” “Daudzas bildes, es zinu, ir taisītas tajā gadā, kad B. B. Kings bija Rīgā — bet kad viņš bija, es neatceros.” Kādi vēl ir svarīgi pagrieziena punkti Latvijas vēsturē? “Man šie ir ļoti būtiski”.