Kāpēc ne pie Nacionālā teātra?

Šajā vietā valda īpaša aura. Dzirdēju, ka te kādreiz bijusi slimnīca, kurā ārstēja tādas lipīgas slimības kā lepra. Kā Smiļģis stāstīja, vēl te savā laikā bijis karātavu kalniņš un meitu māja. Līdz ar to šī negatīvā enerģija ir saglabājusies. Līdzīgi ir ar Saeimas namu. Tajā vietā kādreiz atradusies kapsēta, kurā glabāja ārpus likuma esošos. Lai Saeimā likvidētu nelabvēlīgo auru, jānojauc ēka un jānoārda melnzemes slānis. Negatīvā enerģija jūtama arī teātrī. Šo ēku nav iespējams apdvēseļot. Aktieri to izjūt sevišķi spilgti. Darbs šeit prasa milzīgu spēku. Zīmīgi, ka Dailes teātri cēla tieši 13 gadus.

Vispār ar teātri un tās apkārtni saistītas dīvainas lietas. Pirmkārt, jāatceras, kāda bija ienākšana teātrī. Celtnieki saņēma prēmijas, bet par ko? Placēns Gunārs noķēra vienu šodien pazīstamu arhitektu, kuru nesaukšu vārdā, un teica: “Parādi, lūdzu, kā es ar saviem apmēriem, iegājis mazmājiņā, varu aizvērt durvis!” Tā tiešām ir realitāte. Jo lielāks vēders, jo grūtāk aizvērt durvis.

Arī tā teātra apkārtne. Mani šī bomžu problēma šausmīgi uztrauc. Vakar pat nācu uz teātri un skatījos, guļ ne tikai uz soliņiem, guļ arī zālē! Tie ir ļaudis, kas dzīvo uz ielas. Teātra apkārtni viņi ir iemīļojuši jo sevišķi. Varbūt tāpēc, ka blakus pilsētas pirmā slimnīca, kur ir lielas miskastes? Tieši pie tām viņu ir visvairāk. Noliktavu un dekorāciju cehu pusē viņi ir uzlauzuši sētā dēlīšus, lai savienotu pagalmus. Nakšņo viņi iekšpagalmā pie kafejnīcas, no rīta turpat ēd brokastis. Viņiem šeit ir savas zināmās točkas. Pa starpu vēl arī dzer, kaujas un mīlējas. Tas ir viņu kvartāls. Nekas nebeidzas arī ziemā. Tie ir briesmīgi skati.

Man jau kā aktrisei ir interesanti. Tur es varu redzēt tipāžus, kādus tēloju uz skatuves. Bet, iedomājieties, ka vakarā tur jāiet cauri skatītājiem! Bet lepni skatītāji nāk. Viņi jau arī redz visu notiekošo.

Nesaprotu, kādēļ viņi izvēlējušies tieši šo vietu. Saprastu, ja vēl pie Nacionālā teātra, kur ir kanāls. Bet te? Viņi ir īpašas padibenes — apdauzīti, zilumiem, pūstošām kājām. Tā jau saka — dzīvs un miris kopā der. Es viņus uzskatu par cilvēku atliekām. Tad tā arī iznāk: cilvēku atliekas, limuzīns un aktieris pa vidu.

Bez tam tie suņi, tie suņi! Dzīvās radībiņas, pret kurām man tiešām nav nekādu iebildumu, bet tā ir acīmredzama zīme cilvēku nežēlībai, arī pārmērībai. Ja viņš nevar savākt sava suņa atkritumus. Nekādi nesaprotu, ka cilvēki var vest pie teātra kakināt savu suni! It sevišķi ziemā, kur inteliģence ar kurpīti iekāpj.

Es to ļoti pārdzīvoju, līdz sāpēm! Sevišķi traki ir ziemā, kad baltais sniegs tiek nokrauts ar tām suņu čupām, un kur nu vēl pavasarī, kad viss sāk kust. Man taču pa tiem ir jābrien, un tādā brīdī es domāju: “Par kādiem grēkiem?”

Es šos suņus pazīstu jau pēc vārdiem. Piemēram, ir tāda kuce Spīdola. Viņa ir milzīga, ausis velkas pa zemi. Saimniece teica, ka esot kaprīza. Es jau ar viņiem aprunājos. Cilvēki mani pazīst. Esmu tautas aktrise.

Arī bomži mani uzrunā, bez šaubām. Prasa naudu, maizīti, bulciņu. Aktieri pazīst visi. Viņš ir savējais. Atšķiras vienīgi attieksme. Cits tuvojas ar lielu pietāti, cits kliedz — māksliniek, kāds cits — nolamā. Kad vēl darbojos politikā, mani nosauca par politisko prostitūtu. Arī Pāvula jubilejā viens pienāca. Viņi jau zina, ka mums mīkstas sirdis, un ja ķešā būs — iedosim.

Un kur nu vēl tas jaukais runcis. Es par viņu tā pārdzīvoju, pat nevar izstāstīt! Viņš bija tik skaists. Īsts tīģeris — zilām acīm, kupliem vaigiem, lielu spalvu. Viņš jau trīs gadus dzīvo pie viena un tā paša stabiņa. Arī runcis kļuvis par bomzi...