Kas pasūta dzērienus?

Gerets Kuks: Vai ir kādi īpaši eksperimenti, kas, jūsuprāt, devuši svarīgas atziņas par brīvās gribas jautājumu?

Maikls Gazaniga: Visa neirozinātne tā vai citādi skaidro, kā strādā smadzenes. Tās ir neirozinātnes realitāte, un tā ir, ka zināšanas, pamazām uzkrājoties, liek mums domāt dziļāk. Viens variants, kā tikt šeit uz priekšu, būtu mēģināt atbildēt uz vienkāršu jautājumu. Brīva no kā? No kā gan kāds grib būt brīvs? Es noteikti negribu būt brīvs no dabas likumiem.

Maikls Gazaniga intervijā žurnālam Scientific American 2011. gada novembrī

Saka, ka alkoholiķiem ir stipra griba. Viņi grib un dzer. Kalifornijas universitātes Santabarbarā profesors Maikls Gazaniga ir slavens neirozinātnieks, kurš kļuva plašāk pazīstams ar populārzinātniskajiem rakstiem par to, kas pasūta dzērienus, – par prātu, apziņu, gribu. Arī intervija, no kuras ņemts citāts, visdrīzāk ir saistīta ar jaunāko Gazanigas grāmatu “Kas ir atbildīgs? Brīvā griba un zinātne par smadzenēm”, kas novembra vidū izdota Ņujorkā un par nepilniem desmit latiem nopērkama Amazon.com.

Tradicionāli par brīvu gribu uzskata spēju apzināti izvēlēties. Brīva griba vēl nenozīmē brīvu rīcību, bet tomēr tieši brīvajai gribai ierasts pateikties par spēju tiekties pēc panākumiem un mīlēt, par pašcieņu, galu galā – tā ir morālās un visas citas atbildības pamats. Bet kas gan ir tas, kurš mūsu prātā izlemj, kurp doties – uz bibliotēku vai diskotēku?

Kā tas bieži gadās reklāmās, arī Scientific American raksta nosaukums ir pietiekami divdomīgs: “Neirozinātne apšauba vecos uzskatus par brīvo gribu”. Kas ir tie vecie uzskati? Brīvā griba ir bijusi filozofu iemīļotā tēma jau senajiem grieķiem. Kopš tā laika ir pazīstami divi galēji varianti: 1) izvēle notiek pilnīgi neparedzami, spontāni; 2) izvēle ir viennozīmīgi nosacīta jau ilgi, iespējams, jau tūkstošiem gadu, pirms to izdara.

Kognitīvā neirozinātne meklē prāta darbības skaidrojumu smadzeņu šūnās notiekošajos procesos. Kopš tās izveidošanās laika 20. gadsimta 70. gadu beigās, aktīvi piedaloties arī Gazanigam, kognitīvā neirozinātne ir apšaubījusi brīvās gribas bioloģisko iespējamību. Nu nevar smadzenēs atrast to spokaino vīriņu, kurš pasūta dzērienus... Astoņdesmito gadu sākumā Bendžamins Libets (Benjamin Libet) uzņēma encefalogrammas cilvēkiem, kuriem bija jāizvēlas nospiest slēdzi ar labās vai kreisās rokas pirkstu, skatoties uz ekrāna pa apli slīdošā gaismas punktā. Viņiem bija jāpasaka, “uz cikiem pēc pulksteņa” atradās gaismas punkts, kad viņi apzinājās savu brīvo gribu nospiest vienu vai otru pogu. Un lūk, smadzeņu elektriskais potenciāls vienā vai otrā puslodē, kas ir atbildīga par labās vai kreisās rokas darbību, palielinājās jau pussekundi pirms tam, kad cilvēki apzinājās savu izvēli. Vēl vairāk, 2008. gadā, izmantojot funkcionālo magnētisko rezonansi, kas precīzi parāda, kurā smadzeņu kubikmilimetrā šūnas sāk darboties un patērēt skābekli, Dž. D. Heinss (John-Dylan Haynes) konstatēja, ka vielmaiņas aktivēšanās ļauj paredzēt “brīvās gribas” izpausmi turpat vai desmit sekundes iepriekš, pirms cilvēks to apzinās. Libeta un Heinsa eksperimenti vedina domāt, ka “brīvā griba” būtībā ir nekontrolēta neironu darbība. Pēc encefalogrammas vai rezonanses attēla iespējams paredzēt, kā cilvēks rīkosies, pirms viņš pats to apzinās. Elektriskos impulsus veido bioķīmiskie procesi, tos savukārt – aktīvie proteīni, kas sintezēti smadzeņu šūnu gēnu ekspresijas rezultātā. Bet mūsu genoms nu reiz ir tāds, kādu esam saņēmuši no mātes un tēva, bez jebkādas mūsu pašu gribas dalības. Tātad, sekojot redukcionisma loģikai, var secināt, ka Kanta “morāles princips” mūsos patiešām nav nekas cits kā DNS, un iespaidot “brīvo” izvēli mums ir tikpat maz iespēju kā zvaigžņotās debess kustību mums virs galvas.

Gazaniga solās atteikties no vecajiem uzskatiem par brīvo gribu. Protams, viņš netaisās reabilitēt spokus, kas rausta smadzeņu slēdžus. Tomēr arī vienkāršotie priekšstati par brīvo gribu kā elementāru smadzeņu bioķīmiju nestrādā. Ja nemateriālā brīvā griba ir senlatviešu dieviņš, kurš pelēkā mētelītī lavās gar aploku, tad gribas bioķīmijas absolutizēšana ir kā primitīva ateisma arguments, ka Dieva nav, jo kosmonauti, lidojot Visumā, viņu nav sastapuši. Gazaniga atmet nemateriālu brīvo gribu, tās vietā liekot dabas likumu vadītas, bet daudzslāņainas neironu un smadzeņu struktūras, kas kopā ar sociālo attiecību fonu veido “kopradīto” (emergent) prātu. Un atkal esam atpakaļ pie grieķiem, “vecie uzskati” neirozinātnē tiek noraidīti, izmantojot kopš Aristoteļa laikiem zināmo patiesību, ka veselajam (smadzenēm) ir īpašības (prāts, griba), kuras nevar paredzēt, pētot daļas (neironu bioķīmiju).

Jāvaicā, kur tad neirozinātnieki bija agrāk, vai tiešām piektdienas vakarā bārā nebija parunājuši ar kādu filozofu? Patiesību sakot, absolūta determinisma neirozinātnē nav bijis, spraugas savietojamībai ar izvēles iespējām vienmēr ir atstātas. Libets nemaz neuzstāja, ka visu lēmumu pieņemšana ir viennozīmīgi saistīta ar apsteidzošu elektrisko potenciālu noteiktos smadzeņu rajonos. Lēmumiem pārtraukt iecerēto darbību sagatavošanās potenciālu neizdevās reģistrēt. Libeta interpretācijā brīvā griba, lēmums bez sagatavošanas potenciāla, ir negatīvais regulators – kā desmit baušļi, kas ir izteikti aizliegumu, nevis ieteikumu formā.

Gazanigas “kopradītā prāta” īpašības ir viegli apjaušamas ikdienas pieredzē. Prāta darbība, protams, balstīta uz to pašu neironu bioķīmiju. Ja šajā līmenī kaut kas ir sabojāts, to labot nav iespējams, augstākos līmeņus uzbūvēt nevarēs. Kopradītā vērtība, prāts un griba, veidojas, saskaņoti mirgojot miljoniem sinapšu bioķīmiski veselīgu neironu tīklos, sazinoties smadzeņu rajoniem, saslēdzot jaunus neironu savienojumus kultūras tradīcijām atbilstošos vingrinājumos un nostiprinot tās ar motivācijas instrumentiem. Prāta darbību un izvēli var vadīt gan “no apakšas”, ar medikamentiem, gan “no augšas” – ar audzināšanu.

Turpinot Gazanigas spriedumu secību, varētu teikt, ka kultūras tradīcijas noteikta motivācija, kas audzināšanā izveidotā impulsu tīklā vada neirozinātnieku darbaholiķi vai teroristu pašnāvnieku, ir nosacījuma reflekss, kas ietver vairāk mijiedarbību, bet principiāli neatšķiras no kuņģa sulas izdalīšanās Pavlova sunim, reaģējot uz lampiņas iedegšanos. Tiesa gan, nekāda tradīcija un motivācija nespēj padarīt par zinātniekiem vai teroristiem absolūti visus sabiedrības locekļus. Tātad ir kādas tīri bioloģiskas smadzeņu īpašības, kas nepieciešamas, lai uzturētu vajadzīgo signālu rakstu. Einšteinam izņemto smadzeņu izpēte līdz šim nav devusi pārliecinošus datus par matemātisko spēju anatomiju. Tomēr var cerēt, ka neironu fizisko kontaktu tīkli pārredzamā nākotnē būs precīzi sazīmējami gan dzīvos, gan arī mirušos audos, bet receptoru gēnu ekspresijas, hormonu un neirotransmiteru koncentrācijas gradientu mērīšana darbīgās smadzenēs papildināsies ar elektrisko impulsu radīto lauku mijiedarbību kartēšanu un, pieslēdzot vispārēju genoma sekvenēšanas programmu, būs iespējams precīzi pateikt, vai liberālās tradīcijas vidē Pēterītim ir jākļūst par hokejistu vai par pianistu. Šķiet, ka kopradītā prāta telpā izvēles brīvība pārveidojas no viena indivīda lietas par visas sabiedrības apzinātu nepieciešamību. 

Brīvās gribas spoks pārtop par kultūras tradīcijas garu un nu vairs nepasūta dzērienus indivīda smadzenēs, bet uzsauc alu visam krogam. Tomēr, ja stingri paliekam dabas likumu varenības pozīcijās, grūti iedomāties, kādi ķiploki jāsaēdas, lai bezmiesīgo garu pārvērstu feromonā, kurš nejūtams, bet klātesošs liktu saskanīgi funkcionēt civilizācijas skudru pūznim.