Kas vainas Briselei?

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus Eiropas Savienība ir regulāri iekūlusies vairākās ļoti smagās krīzēs. Piedevām liela daļa no šīm smagajām krīzēm ir bijušas iepriekš paredzamas un līdz ar to laikus novēršamas. ES birokrāti to nav spējuši. Arī sākoties krīzēm, Eiropas Savienība ik reizi ir rīkojusies neizlēmīgi, novēloti un gļēvi. Liekot ciest gan ES dalībvalstu pilsoņiem, gan kaimiņiem. [..] Protams, ka par katru krīzi var diskutēt ļoti ilgi. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Eiropas Savienības valstis nav spējušas un joprojām nespēj risināt ātri, efektīvi un pārliecinoši. Eiropa ir viena no pasaules vislielākajām, jaudīgākajām ekonomikām, tai ir ārkārtīgi spēcīgas, ļoti modernas armijas, milzīgas ekonomiskās jaudas. Tomēr par to atļaujas ņirgāties atpalikušie Putina un Asada režīmi, radikālu reliģisko fanātiķu grupējumi, cilvēktirgotāju mafijas. Eiropas robežas grauj un pa to klīst simti tūkstošu izsalkušu, dusmīgu bēgļu, Vidusjūra pārvērtusies par masu kapu slīkoņiem. Bet ko tikmēr ļoti dārgi apmaksātie Eiropas birokrāti? Izskatās, ka to pašu, ko vienmēr, – bezjēdzīgi silda gaisu ar frāžainām runām. ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības jautāt – kas te notiek? Rupjā atbilde ir – ES nav pautu. Gudrā atbilde ir cita – nespēja iepriekš paredzēt smagas problēmas, ātri un efektīvi rīkoties liecina par ļoti pamatīgām organizatoriskajām problēmām. [..] Šobrīd Eiropa klibo no vienas krīzes uz otru. Brisele ir kā ļoti dārgs ugunsdzēsēju depo ar nožēlojami vārgu ūdens strūklu.

Otto Ozols, delfi.lv, 7. oktobrī

Cilvēki bieži vaino kaut kādu “Briseli”, ar to saprotot Eiropas Savienības birokrātiju. Tas vēl vairāk pastiprina tradicionālās eiroskeptiķu bažas (satraukumu par formālas suverenitātes zaudēšanu, stulbiem lēmumiem, kurus pieņem vietējās problēmas nepārzinoši cilvēki, pārlieku sarežģītām procedūrām, naudas izšķiešanu dāsnās algās vai bezjēdzīgos projektos utt.). Sūdzēšanās par Eiropas birokrātiju pieaug virzienā no Rietumiem uz Austrumiem (ja neskaita būtisko Lielbritānijas izņēmumu). Tas ir diezgan paradoksāli, ja ņem vērā pagātnes un mūsdienu pieredzi ar birokrātiju atsevišķās valstīs: tajās valstīs, kuras piedzīvojušas garu demokrātijas vēsturi kontinentālajā Rietumeiropā, ir mazāk sūdzību par Eiropas birokrātiju nekā tajās, kuras pārcietušas patiesi smacīgu komunistiskas valsts (vai nu padomju, vai “neatkarīgas”) birokrātiju. Varētu izdarīt secinājumu, ka tiem, kuriem demokrātijā un dalībā demokrātisku valstu lēmumu pieņemšanas procesos uzkrāta ilgāka pieredze, ir vieglāk saprast šī argumenta plusus un mīnusus, turpretī tie, kas auguši komunistiskā valstī, labprāt pielieto citu vērtību skalu, dodot priekšroku izlēmīgumam un konsekvencei, nevis erudīcijai un kompromisam; status quo, nevis pārmaiņām; ātrumam, nevis lēmumu pieņemšanas procesu kvalitātei.

Viena no pirmajām eiroskeptiķu sūdzībām par “Briseli” bija tās “izšķērdīgums”. Mēs dzirdam par Eiropas birokrātu lielajām algām un garantijām, nevajadzīgi lielo komisāru skaitu, izniekotām investīcijām (piemēram, stāstus par skaistiem Dienviditālijas lielceļiem, kas ved no nekurienes uz nekurieni), lauku subsīdijām, kas uztur neefektīvu lauksaimniecību Francijā, un, pāri visam, regulāro Eiropas Parlamenta svētceļojumu no Briseles uz Strasbūru, un tā tālāk. Patiesībā, lai samaksātu par visiem “Eiropas birokrātu” tēriņiem, katras valsts ieguldījums sasniedz aptuveni 1% no nacionālā IKP. Tas pārliecinoši padara ES par visu laiku lētāko valdību. Lai gan visdārgākās budžeta sadaļas ir un paliek atsevišķu valstu atbildība, tas tomēr parāda, cik neadekvāta ir šī sūdzība. Tāpat ir svarīgi saprast, ka nauda projektiem lielākoties tiek tērēta saskaņā ar plāniem, kurus sagatavojušas dalībvalstis, tāpēc, ja tā tiek izniekota, lielākais vaininieks ir nacionālā, nevis Eiropas birokrātija. Pēdējā laikā ar stingrāku pārbaužu palīdzību ir panākti būtiski uzlabojumi. Un parlamenta stulbā pārcelšanās no Briseles uz Strasbūru ir kompromiss ar frančiem, no kā Francija – nacionāla valsts un tās tauta, nevis Eiropa vai tās birokrātija – nemūžam neatteiksies.

Vēl kāds klasisks piemērs ir produktu standarti kopīgajā tirgū, piemēram, noteikumi par pieļaujamo banānu formas izliekumu (šis reiz bija ļoti populārs piemērs manas valsts eiroskeptiķu vidū, kuri piesauca to kā acīmredzamu absurdu). Šis konkrētais regulējums vairs nav spēkā, bet sajūta, ka “Brisele” regulē pārāk daudz, turpina pastāvēt. Patiesībā bez kopīgi regulētiem mēriem un standartiem nekāds kopīgais tirgus nevar pastāvēt. Kaut arī pārejas periodā tas var būt kaitinoši, Eiropas Komisijai ir ļoti labi izdevies kopīgos standartus ieviest un nostiprināt visā tās plašajā teritorijā. Milzīgais labklājības pieaugums, ko pēdējos gados panācis funkcionējošs kopīgais tirgus, pilnībā atsver jebkādas īslaicīgas neērtības.

Visās dalībvalstīs par normu ir kļuvis tas, ka ikviens, kurš grasās ierosināt vai atbalstīt vajadzīgu, taču nepopulāru likumdošanas aktu, nevis uzstāj uz tā vērtību, bet piesaka to kā “Briseles” prasību. Tas rada aplamu priekšstatu, ka prasība nāk no neievēlētas Komisijas, kuras priekšā jāklanās ievēlētiem tās vai citas valsts pārstāvjiem. Velns slēpjas termina “Brisele” neprecīzā lietojumā. Jebkuru regulējumu, kam jākļūst par Eiropas likuma daļu, sagatavo Eiropas Komisija un pēc tam pieņem Eiropas Parlaments un Eiropas Padome. Nemaz nerunājot par parlamentu, kas, protams, ir ievēlēts, tas jāapstiprina arī Padomei, proti, dalībvalstu ministriem. Kopš Lisabonas līguma ratifikācijas Padomes lēmumi noteiktos apstākļos var tikt pieņemti ar vairākuma balsojumu, bet reāli vienīgā reize, kad tas noticis, bija nesenais balsojums par bēgļu kvotām. Visos citos gadījumos likumi tikuši pieņemti ar visu 28 valstu vienbalsīgu piekrišanu. Līdz ar to apstrīdamo “Briseles” lēmumu vienmēr ir atbalstījuši paša kritiķa valsts ievēlētie pārstāvji. Kad politiķi šādos gadījumos piedalās “Briseles” vainošanā, viņi liekulīgi maldina savus cilvēkus.

Pēdējā laikā Eiropu ir skārušas jaunas, būtiskas krīzes, kuras skaidri parāda vajadzību pēc kopīgas rīcības. Tās sākās ar finanšu un parādu krīzi, ar Grieķiju kā visnepatīkamāko piemēru, turpinājās ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un lielo bēgļu krīzi. Visos šajos gadījumos ES tiek kritizēta par nespēju adekvāti un ātri reaģēt uz nemitīgi mainīgo notikumu kārtību. Paradoksāli, ka tie paši kritiķi, kas apsūdzēja “Briseli” par iejaukšanos dalībvalstu suverēnajā varā, tagad kritizē ES nevēlēšanos vai vilcināšanos to darīt. Pēkšņi tie, kuri pieprasīja “mazāk, nevis vairāk Eiropas”, brīnās, kāpēc ES nav izmantojusi savu varu jomās, kas ir tīra nacionālu valstu atbildība (kā banku regulējumi, statistika, robežkontrole, starpvalstu attiecības, pat militārās akcijas).

Šī “trīskāršā krīze” ir parādījusi, ko Eiropas Savienības darbībā patiešām vajadzētu kritizēt un, cerams, labot. Tas nav Komisijas darbs vai ES birokrātija. Komisijas darbinieki ir augsti kvalificēti, labi organizēti un lielākoties strādīgi – katrā ziņā strādīgāki nekā vairums mūsu nacionālo birokrātu. Tai ir augsti ētikas standarti, ko nevar teikt par visiem nacionālajiem valsts sektora pakalpojumiem. Tā lielākoties ir veikusi labu darbu, ja ņem vērā nospiedošos ierobežojumus, kādos tai jāstrādā saskaņā ar pašreizējo varas sadalījumu. Piemēram, nav tiesa, ka tā nepamanīja simptomus, kuri pārauga Grieķijas krīzē: Eurostat, kas ir Komisijas daļa, vairākas reizes brīdināja – vispirms Grieķijas valdību un tad Eiropas Padomi –, ka Grieķijas dati ir nesaskanīgi, pieļaujot, ka notikusi datu viltošana. Tas bija viss, ko Komisija tobrīd varēja darīt, jo Padome (dalībvalstu pārstāvji) uzstāja, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu statistika ir nacionālā, nevis Savienības atbildība. Tad uzliesmoja Grieķijas krīze, un tikai pēc tam Eurostat ieguva zināmu varu vismaz pārbaudīt dalībvalstu statistikas sistēmas. Tik un tā šī vara paliek diezgan ierobežota. Līdzīgi dalībvalstis atļāvās ielaisties sarunās par kopīgu banku pārvaldi vai dalībvalstu fiskālo uzvedību tikai pēc tam, kad – lielākoties tikai eirozonā – jau bija notikusi katastrofa.

Līdzīgā veidā imigrācijas politika ir bijusi rūpīgi sargāta dalībvalstu suverēnās varas joma. Tika pieņemti daži vispārīgi noteikumi (Dublinas līgums un Frontex), kas acīmredzami nebija adekvāti draudošajai problēmai. Līdz pat katastrofas brīdim nacionālās valstis rauca pieri pret jebkādu kopīgu rīcību. Komisija nekavējoties izstrādāja plānu, bet valstis turpināja par to strīdēties līdz brīdim, kad bija jau gandrīz par vēlu. Tikai tad, kad faktu spēks kļuva nospiedošs, valstis izrādīja vēlmi rīkoties. Līdzīgu kārtību var novērot attiecībā uz “Ukrainas krīzi”: ārlietas un aizsardzības politika ir greizsirdīgi sargāta suverēnā vara.

No minētā izriet, ka varas sadalījumā starp dalībvalstīm un Savienību pastāv sistēmiska problēma. Saskaņā ar Eiropas subsidiaritātes principu problēmas, kuras var atrisināt tikai Savienības līmenī, šajā līmenī arī būtu jārisina, nevis jāuzveļ nācijām. Tomēr pašreizējā kārtība tam neļauj notikt, un kopīga rīcība notiek tikai galējās situācijās (un bieži vien – pārkāpjot iepriekš pieņemtus likumus). Par laimi, šādos gadījumos pareizais kopīgais kurss tiek atrasts, bet tikai pēc tam, kad ticis izniekots daudz enerģijas.

Ir pienācis laiks pārdalīt varu Eiropas Savienībā. Līdz šim dižās Eiropas nācijas ir lepojušās ar sava Eiropas eksperimenta unikalitāti, ko paveikušas “ačgārni” – sākot ar ekonomiku un tikai tad pārejot pie “augstākām sfērām”. Tas darbojās, kamēr no ES netika gaidīta nozīmīga globāla spēlētāja lomas izpilde. Trīs lielās krīzes ir skaidri parādījušas, ka šībrīža ES struktūra kavē efektīvu pārvaldi. Visprātīgākais risinājums būtu atmest ES pretenzijas, ka tā ir kaut kas unikāls, un sekot ceļam, ko labi ieminušas visas veiksmīgās demokrātiskās savienības: būvēt federāciju, kur federālā vara pārzinātu kopīgās atbildības jomu, kurā ietilptu, piemēram, ārlietas, aizsardzība, robežkontrole, imigrācijas un nodokļu (lai segtu federālos izdevumus) politika. Ja šāda federācija būtu demokrātiska, tai būtu jāļauj parlamentam balsot par nodokļiem un kontrolēt izpildvaru, kas savukārt izmantotu valsts sektora profesionāļu pakalpojumus. Tas nozīmētu padarīt Komisiju par izpildvaras orgānu, Padomi – par Parlamenta augšpalātu un aizvietot Lisabonas līgumu ar pilnīgu konstitūciju, kas detalizēti noteiktu varas sadalījumu.

Šajā brīdī vajadzētu uzsvērt, ka šis mazliet juceklīgais Savienības darbības portrets nav pilnīgs realitātes attēlojums, un pie tā katrā ziņā nav vainojami nedz Padomes, nedz Parlamenta politiķi un vismazāk jau Komisijas locekļi un personāls: katrs no viņiem spēlē sev iedalīto lomu un konkrētās situācijās cenšas atrast risinājumu problēmai. Diemžēl skaidrs ir arī tas, ka Savienības pārvēršana federācijā tik drīz nenotiks. Tāpēc – kādai būtu jābūt mazu un vidēju nāciju lomai?

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka, lai arī Savienība katrā ziņā dod tās locekļiem milzu priekšrocības kā ekonomiskā, tā politiskā ziņā, tieši mazās un vidējās nācijas iegūst visvairāk. Formāli ņemot, visas balsošanas procedūras ir veidotas par labu mazākajiem locekļiem. Taču svarīgāka ir to piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos. Ja ne Savienība, visus lēmumus Eiropā pieņemtu “lielvaras”, kā tas notika 19. un 20. gadsimtā. Dabiski, lielāko nāciju balss allaž būs stiprāka, bet Eiropas Savienībā visas nācijas vismaz piedalās un var ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. Līdz ar to īsā periodā mazu nāciju nacionālajās interesēs ietilpst, cik vien iespējams, atbalstīt Savienības kopīgo darbību. Otrkārt, vidējā periodā mums vajadzētu pilnībā atbalstīt tālāku Savienības federalizāciju un jo sevišķi – pēc iespējas lielāku varas pārvirzi uz centru. Tas mazinās briesmas, ka lielākās valstis varētu veikt pašas savus darījumus ar ārpasauli.

Treškārt, ilgā periodā mums vajadzētu atbalstīt pilnīgu federalizāciju, kas ietvertu arī jau minēto ES institūciju pārkārtošanu.

Un, visbeidzot, mums katrā ziņā vajadzētu beigt ampelēties un traucēt aktuālu problēmu risināšanu, uzbrūkot ES un tās institūcijām. Savienības iekšienē tas nepalīdz nevienam.

Prāgā 2015. gada 18. oktobrī