Klusie kareivji

Cilvēku attiecības ar dzīvniekiem vienmēr balansējušas uz robežas starp nekritisku savu īpašību un spēju piedēvēšanu dzīvniekiem un tikpat aklu izlikšanos, ka dzīvniekos nav itin nekā kopīga ar cilvēkiem, tāpēc tos var uzskatīt tikai par līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai. Vieni tos mīl vairāk par cilvēkiem, citi - aukstasinīgi nogalina, bet kā vieni, tā otri izmanto apēdot. Dzīvnieks nonāk kādā no cilvēka pamatvajadzību piramīdas plauktiņiem - apmierinot cilvēka bioloģiskās un fizioloģiskās vajadzības, gādājot par cilvēka drošību, sniedzot mīlestības un piederības sajūtu, nodrošinot citu cilvēku cieņu un liecinot par personas statusu, un visbeidzot - varbūt arī kļūst par līdzekli, palīdzot saprast, ko īsti nozīmē būt cilvēkam. Tieši pēdējā plauktiņā varētu būt radusies doma, ka dzīvniekam varētu būt arī kaut kādas tiesības, bet, šķiet, vienīgais veids, kā tās tiek īstenotas, ir dāmu klēpja sunīša liktenis.

Londonā Bondstrītā bieži var sastapt dzīvnieku tiesību aizstāvjus, kas lamā smalko kažokādu veikalu apmeklētājus. Aktīvisti ir bruņojušies ar atbaidošām bildēm, kurās redzami dzīvnieki bez ādas un nošķeltām ekstremitātēm. Turpat netālu pie Oxford Circus metro stacijas regulāri ar līkumu apeju galdiņu, ap kuru entuziastu grupa aicina garāmgājējus parakstīt petīcijas pret dzīvnieku brutālu izmantošanu cilvēka vajadzībām. Bet pie Londonas Impērijas kara muzeja, kur līdzās izstādēm par spiegiem, holokaustu un sabiedroto izcelšanos Normandijā patlaban atvērta izstāde “Dzīvnieku karš”, šie cilvēki nav manīti. Nosaukums “Dzīvnieku karš” pirmajā brīdī vedina domāt, ka runa varētu būt par cilvēku nepamanītiem kariem dzīvnieku pasaulē; par kaut ko no televīzijas kanāla Animal Planet programmas, tomēr nē. Izstādītie audiovizuālie materiāli, fotogrāfijas, izbāzeņi un skulptūras dokumentē dzīvnieku gaitas cilvēku militārajos konfliktos laikā no Pirmā pasaules kara līdz mūsdienām. Ekspozīciju muzejs organizējis sadarbībā ar vēsturnieci Džuljetu Gārdineri, kuras grāmata The Animals’ War izdota tieši saistībā ar izstādi.

Pat neejot uz izstādi Londonas Impērijas kara muzejā, mēs zinām, ka cilvēki dzīvniekus (zirgus, kamieļus un ziloņus) kara vajadzībām izmantojuši jau pirms Kristus dzimšanas un izmanto joprojām. 2003. gadā 75 delfīni meklēja mīnas Irākas dienvidu ūdeņos, britu bruņotajos spēkos militāro dienestu turpina mūlis Alfijs, bet Šveices armija tikai 1995. gadā izformēja savu pasta baložu brigādi.

Taču dzīvnieku funkcijas militārajās operācijās kopš Pirmā pasaules kara ir būtiski mainījušās. Varētu teikt, ka iesākumā dzīvnieki aizvietoja mašīnas un tankus, bet laika gaitā aizstāja arī telefonu un pastu. Mūsdienās tie veic vēl smalkākus uzdevumus, kuri nav pa spēkam cilvēkam pašam, turklāt bieži vien dzīvnieki ir daudz lētāki par tehnoloģiju izmantošanu. Uz dzīvnieku rēķina ietaupīti daudzi tūkstoši cilvēku dzīvību. Dzīvnieki uz savas ādas izmēģina gāzes un ieročus, atmīnē laukus un, protams, joprojām tiek izmantoti militāristu medicīniskajiem eksperimentiem, taču šie fakti izstādē pieminēti tikai tā starp citu. Dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas People for the Ethical Treatment of Animals (PETA) pārstāvji apgalvo, ka ASV vien militāristu eksperimentos ik gadu iet bojā 320 tūkstoši dzīvnieku. Izstādē neatradu neko arī par Marokas pērtiķīšiem, kurus palaiž skraidīt pa mīnu laukiem, lai gan būtu interesanti uzzināt kāda pērtiķu veterāna (kāda, kurš izturējis ilgāk par 10 minūtēm) dzīvesstāstu.

Pielietojumu var atrast teju vai jebkuram dzīvniekam. Zinātnieki nemitīgi pētī primātu, zīdītāju, putnu, insektu un citu radījumu uzvedību, lai noskaidrotu, kā to dabiskās spējas var izmantot militāriem nolūkiem. ASV militāristi esot pat atraduši veidu, kā sprāgstvielu atrašanai trenēt bites.

Pat ja dzīvnieki nav iesaistīti aktīvā karadarbībā, karalaukā tos var sastapt vai nu kā talismanus, vai vienkārši nejaušu lielgabalgaļu; tiesa, kara laikā reizēm cilvēkus tomēr nodarbinājis jautājums, ko iesākt ar saviem mīluļiem - piemēram, Otrā pasaules kara pirmajās dienās Londonā cilvēki iemidzinājuši un noslīcinājuši nepilnu pusmiljonu mājdzīvnieku aiz bailēm, ka tie var neizturēt kara izraisītos pārdzīvojumus un nemitīgo došanos uz bumbu patvertnēm. (Es gan nesaprotu, kā par šiem pārdzīvojumiem skaidrība tika iegūta jau kara pirmajās dienās.) Kopā ar citiem pilsētniekiem dzīvnieki gāja bojā zoodārzos bombardēšanās Berlīnē, Hamburgā un citur. Vēl pavisam nesenā pagātnē Bagdādes bombardēšanas laikā bojā gāja Sadama Huseina dēla tīģeris, kurš bija atstāts zoodārzā. Viņu gan nesaplosīja kāds nejaušs lādiņš - viņš vienkārši nomira aiz bada, jo pēc koalīcijas spēku uzbrukuma sākuma nevienam neatlika laika viņu pabarot. Savukārt vistas Irākā gājušas bojā, veicot pavisam vienkāršu uzdevumu: vistu būri tika novietoti kravas transporta mašīnu augšdaļā un ar savu nāvi brīdināja šoferus par indīgu gāzu izplūdi; karotāji uzvilka gāzmaskas un neskarti varēja turpināt ceļu.

Lielu daļu izstādes ekspozīcijas veido stāsti par zirgiem, mūļiem un kamieļiem, kas kalpojuši cilvēku, munīcijas un pārtikas transportēšanai. Šķiet, dzīvnieku tiesību aizstāvji par tiem ir pavisam aizmirsuši, zirgu sūrā kalpošana cilvēka labā tiek uztverta kā pašsaprotama. Pirmajā pasaules karā vien gāja bojā astoņi miljoni zirgu, ēzeļu un mūļu. Laikam ritot, kara darbībā bojā gājušo dzīvnieku skaits būtiski samazinājies - paldies Dievam -, jo mūsdienās dzīvnieka priekšrocības vairs nav spēks un ātrums, bet gan intelekts. Piemēram, Sandjego, ASV jau kopš 60. gadiem tiek attīstīta Jūras spēku zīdītāju programma, kuras uzdevums ir apmācīt delfīnus un jūras lauvas kuģu un ostu apsargāšanai, mīnu un nozaudēta ekipējuma atrašanai.

Dziļāk izstādē apmeklētāji tiek iepazīstināti ar baložiem. Tos pēc uzdevumu nopietnības un balvu skaita varētu pielīdzināt kurjeriem, kuru pienākums ir komunikācijas nodrošināšana starp frontes priekšējām līnijām un štābu. 1943. gadā Marija Dikina, kura vadīja Tautas klīniku slimiem dzīvniekiem (mūsdienās tā ir lielākā veterinārklīnika Lielbritānijā), iedibināja Dikinas medaļu, lai godinātu dzīvnieku drošsirdību. Puse no Dikinas medaļas saņēmējiem ir tieši baloži. Bronzas medaļa, uz kuras rakstīts “Par drošsirdību” un “Mēs arī kalpojam”, Lielbritānijā piešķirta 60 dzīvniekiem. Izstādē skatāma četrdesmito gadu kinohronika, kurā iemūžināta divu baložu apbalvošanas ceremonija. Marija, satvērusi putnu ar abām rokām, bučo tā knābīti, bet solīds vīrs tam apliek ap krūtīm medaļu - diemžēl nav informācijas, vai putni tās medaļas nēsā arī pēc to piešķiršanas, teiksim, apliek svētku reizēs. Viens no pirmajiem trim baložiem, kas saņēma Dikinas medaļu, bija pasta balodis Vinkijs. Viņš atradās Karalisko gaisa spēku bumbvedējā, kas devās uz fronti, taču tehnisku sarežģījumu dēļ lidaparāts bija spiests nolaisties uz ūdens. Negadījuma brīdī Vinkijs, meklējot glābiņu, izkļuva brīvībā un aizlidoja atpakaļ uz militāro bāzi Skotijā. Izpētot netīrumus un eļļas pēdas uz baloža spārniem un zinot pēdējo lidmašīnas atrašānās vietu, biedri spēja ātri reaģēt un steigties palīgā lidmašīnas apkalpei. Bet Vinkijs sava izdzīvošanas instinkta dēļ kļuva par kara varoni. Savukārt baložmāte Marija no Ekseteras ir viena no brašākajām Otrā pasaules kara dalībniecēm. Dodoties pensijā, Marijai bija 22 šuves. Viņa bija cietusi no lodēm un vanagu uzbrukumiem, un viņas kakla muskuļi bija tik ļoti traumēti, ka tai vajadzēja valkāt apkakli galvas noturēšanai.

Jāšaubās, vai baložiem par apbalvojumiem bija jelkāds prieks un vai tie samanīja atšķirību starp kaklā pakārtu medaļu un kārtējo ziņojumu no frontes. Komisko apbalvošanas ceremoniju jēga varētu būt mēģinājums publiski izpirkt cilvēku vainu dzīvnieku priekšā. Balodis - vai kāds cits dzīvnieks - saņem medaļu, un mēs, cilvēki, vairs nejūtamies viņam tik ļoti parādā, lai gan nojaušam, ka īsti pareizi tas nav. Kaut vai tāpēc, ka arī tāda baloža civilā dzīve, kur to apdraud zēni ar kaķenēm, vilcieni, mašīnas un plēsēji, ir nebeidzama cīņa.

Audioierakstus ar baložu dūdošanu nomaina suņu rejas. Suņi veikuši dažādus uzdevumus, sākot ar patrulēšanu un uzbrukšanu ienaidniekiem, beidzot ar lādiņu un mīnu meklēšanu. Cūkām ir tikpat laba oža kā suņiem, bet žurkām tā ir vēl labāka un to apmācība izmaksā piecreiz mazāk, nekā tiek iztērēts viena suņa trenēšanai (viens tūkstotis britu mārciņu par žurku, pieci par suni). Žurkas un cūkas tiek izmantotas mīnu un citu sprāgstvielu meklēšanai Serbijā, Afganistānā un Irākā. Taču par spīti tam, suni atmaksājas trenēt, jo atšķirībā no žurkām un cūkām, tam ir daudzpusīgāks pielietojums - patiešām, cūkas un žurkas diez vai tiek izmantotas tiešiem uzbrukumiem cilvēkiem, lai gan miera apstākļos par tādiem gadījumiem ir dzirdēts. Suņa paklausība un līdz ar to spēja pieķerties un “atbildēt” uz cilvēka jūtām - padarījusi to par cilvēka labāko draugu.

Pirmajā pasaules karā piedalījās 100 tūkstoši suņu, no kuriem trešā daļa dienēja vācu karaspēkā. Pēc kara Vācijas valdība izveidoja speciālu organizāciju suņu apmācīšanai un Otrā pasaules kara sākumā Vācijas armijas rīcībā bija jau 200 tūkstoši suņu. ASV iesaistīja suņus militārajā dienestā tikai pēc uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gadā - man gan nav zināms, kāpēc tieši pēc šī dramatiskā uzbrukuma amerikāņu militārā pavēlniecība pieņēma arī šādu lēmumu. Arī mūsdienās suņi veic tos pašus uzdevumus un, šķiet, skaita ziņā tā ir vismilitārākā dzīvnieku suga.

Izstādē redzams video no suņu mācībām dažādos laika posmos, kā arī kāda fotogrāfija - suns aizsargtērpā ar gāzmasku, kurā iebūvēts radio, lai tas varētu sadzirdēt saimnieka komandas. Citas fotogrāfijas iepazīstina ar vairākiem suņu varoņdarbiem. Krievu militāristu suns Zuča Otrā pasaules kara laikā 18 dienās atrada divus tūkstošus mīnu. Savukārt kollijs Šeila 1944. gada decembrī palīdzējis izglābt notriektas ASV lidmašīnas apkalpi - suns un tās saimnieks sniega vētras laikā devušies palīgā, palīdzot atrast lidotājus. Šeila kļuva par pirmo civilistu suni, kas saņēmis Dikinas medaļu.

Izstādē atrodamas arī vairākas kopā saspraustas kara laika propagandas pastkaršu kavas. Viena no tām adresēta Londonas lepnā rajona Kensingtonas garspalvaino suņu īpašniekiem, piesaistot ar uzrunu, ko it kā izteikuši suņi paši: “Comb us out!" (Izķemmē mūs!) Tobrīd Lielbritānijas Suņu vilnas asociācija aicināja cilvēkus nemest ārā suņu spalvu, bet nodot to asociācijai. Čaklu sieviešu rokas no tās vērpa dziju un pēc tam adīja cimdus, zeķes un citus nelielus apģērba gabalus, kas tika sūtīti frontē esošajiem britu karavīriem. īpaši silti esot bijuši pūdeļu vilnas adījumi.

Dzīvnieki bijuši ne vien ierindnieki, bet arī kareivju mīlulīši un talismani. Izstādē tiem veltīti vairāki stendi - gan britu suņiem, gan krievu lāčiem un vācu cūkām. Cūka Deniss bija starp tiem, kas tika izglābti no grimstošā vācu kuģa Tirpitz. Vācu kuģi 1915. gadā nogremdēja britu kuģi Glasgow un Kent, bet slīkstošo cūku izglāba britu jūrnieki, tā tika pārdēvēta kuģa vārdā par Tirpicu, izrotāta ar vācu Dzelzs krustu, un vairākus gadus bija Glasgow talismans. Vēlāk Deniss jeb Tirpics nonāca kādas britu pamatskolas rīcībā, taču viņa skolas gaitas vairs nebija ilgas, jo 1919. gadā cūka tika nodota gaļas izsolē, nopelnot 1785 britu mārciņas Sarkanajam krustam. Starp citu Amerikas Savienotajās Valstīs cūka joprojām ir populārs talismans skolās, un, iespējams, arī ēdienkartē. Tātad, dzīvnieks savas dzīves laikā pavisam viegli mūsu pamatvajadzību skalā var piedzīvot karjeras rotāciju, cūkas gadījumā - regresu.

Runājot par cūkām, Pirmajā pasaules karā Hitleram ierakumos esot bijis līdzi klēpjsunītis Foksla, kuru gan par nelaimi kāds esot nozadzis. Hitlers vēlāk izteicies, ka “tas cūka, kas man nozaga suni, neaptvēra, ko viņš man ir nodarījis.” Savukārt britu maršalam Montgomerijam Normandijas kampaņas laikā bijuši divi terjeri - Hitlers un Rommels. Suns Džudija ir vienīgais oficiāli zināmais dzīvnieks - kara gūsteknis. Džudija bija britu kuģa talismans Klusajā okeānā. 1942. gadā kuģa apkalpe krita japāņu gūstā. Džudiju ievietoja cietumā Medanā, Malajā, kur viņa kļuva par karagūstekņu talismanu un vienmēr sacēla trauksmi (šķiet - rēja), kad tuvojās kādi citi bīstami dzīvnieki. Kad cietumniekus izglāba un ar kuģi transportēja uz drošāku vietu, arī kuce tika slepus izvesta no nometnes rīsu maisā. Diemžēl, arī šo kuģi torpedēja un Džudija vēlreiz nokļuva gūstā - šoreiz Sumatrā. Japāņu komandieris esot piespriedis Džudijai nāvessodu un pavēlējis cietumniekiem viņu pēc tam apēst. Taču kucītei izdevās paslēpties, un vēlāk Džudija slepus atgriezās Londonā kopā ar karavīriem.

Slaveno suni - kinozvaigzni Rintintinu Pirmā pasaules kara nogalē starp gruvešiem Lotringas provincē Francijā atradis kāds amerikāņu karavīrs. Suns tika paņemts līdzi uz kareivja mājām Losandželosā, kur tas iemācījās dažādus trikus, piemēram, uzlēkt četru metru augstumā, bet kādā suņu izstādē suni noskatīja Holivudas producents Derils Zanuks no Warner Brothers un padarīja viņu par kino varoni.

Izstādē visiem vietas nav pieticis, taču Londonas Haidparka stūrī kopš 2004. gada atrodas memoriāls visiem dzīvniekiem, kas piedalījušies karos. Tā autori centušies neaizmirst nevienu. Memoriālu veido divi mantām apkrauti lieli bronzas ēzeļi, kuri ar grūtībām kāpj pa kāpnēm, kāpnes un siena, uz kuras iegravēti dzīvnieku attēli; sienas vidū ir caurums, no kura domīgi lūkojas zirgs un suns. Sienā var atrast pat jāņtārpiņu, kura izstarotā gaisma esot palīdzējusi kareivjiem ierakumos saskatīt kartes. Es tā arī nekur nespēju rast atbildi uz jautājumu, vai katram kareivim izdalīja pa vienam jāņtārpiņam, piemēram, līdz ar ciankālija tableti, vai arī starp kareivjiem bija kāds izredzētais, varbūt rangā augstāka persona, kam tika iedalīta kastīte vai pat sauja ar jāņtārpiņiem, tāpat kā mani nodarbina jautājums, vai tie bija kaut kā īpaši trenēti jāņtārpiņi, kas spīdēja saskaņā ar kareivju vajadzību, jo esmu lasījis, ka spīdot tikai jāņtārpiņu mātītes, pie tam tikai pārošanās laikā.

Izstādē nav atbildes arī uz jautājumu, vai izmantot dzīvniekus cilvēku kara vajadzībām, piemēram, pasta pakalpojumiem un mīnu atrašanai, ir tomēr nevainīgāk, nekā tos nogalināt apēšanai un kažoku, rokassomiņu un kurpju izgatavošanai. Presē publicētās atsauksmes lielākoties ir tieši par šī jautājuma ētisko pusi: “Ja dzīvnieki ir gana jūtīgi, lai būtu drosmīgi, vai tiem arī ir nojauta, ka tos ekspluatē?” prāto žurnālists Džons O’Konells no Time Out. Bet PETA aktīviste Ingrīda Ņūkirka izstādes katalogā raksta, ka “uz viņiem [dzīvniekiem] neattiecas Ženēvas konvencija vai miera līgumi” un viņu dzīves ir atkarīgas tikai no mūsu žēlastības.

Tomēr dzīvnieku aizstāvju aktivitātes ir visai tendenciozas. Dzīvnieki, kuri apmierina tikai vienu no cilvēka pamatvajadzībām, neizpelnās neko vairāk par vienkāršu līdzjūtību, jo to pamatuzdevums - tikt apēstam vai nošautam karā - cilvēkiem šķiet pašsaprotams kā viņu izdzīvošanas nosacījums. Turpretim brīdī, kad dzīvnieks nonāk kādā no raksta sākumā iezīmētās piramīdas augstākajiem plauktiņiem, piemēram, kļūst par dekoratīvu elementu, apliecinot cilvēka sociālo statusu, dzīvnieku aizstāvji ielās sāk dalīt lapiņas. Kādam ir tas gods iet bojā kā varonim, cits tiek samalts desās, taču pagalam beigās ir kā viens, tā otrs. Dzīvniekiem nav īpašas izvēles, taču tās nav bijis arī karavīriem - gan cilvēki, gan baloži, zirgi un suņi karā ir vien ierindnieki. Tomēr nevar noliegt aizkustinājumu, kāds pārņem, lasot par dzīvnieku drosmi un padevību, pie tam ne tikai karā un ne tikai cilvēku trenēti dzīvnieki. Kenijā kāds noklīdis suns izglāba pamestu divas nedēļas vecu meitenīti. Viņš bija šķērsojis lielceļus un līdis cauri dzeloņstiepļu žogiem, lai nomalē pamesto bērnu netīrajās drānās nogādātu cilvēku redzeslokā. ASV kādam vīram garāžā uzgāzās automašīna un viņu iesprostoja. Pateicoties viņa četriem kaķiem, kas sacēluši traci kaimiņu mājās, vīra dzīvība tika glābta. Savukārt kucīte Rozella palīdzējusi savam saimniekam izkļūt no 78. stāva Pasaules tirdzniecības centrā, pirms tas sabrucis. Pat ievainoti vai nāves briesmu klātbūtnē šie dzīvnieki veikuši varoņdarbus bez ierunām, ilgas domāšanas vai vaimanāšanas. Grūti aizmirst arī tulkotājas Gunas Eglītes trīs kaķus, kas ar saviem augumiem sildīja nevis kādu pamestu cilvēka bērnu, bet viņas smagi sasirgušo sunīti, un pēc sunīša izveseļošanās vairs neatkāpjas no viņa ne soli.