Ko sarauj?

Pirms kāda mēneša laikraksta Diena slejā Andra Neiburga atzinās, ka ir zaudējusi interesi par notiekošo politikā. Agrāk (mītiskajos Atmodas laikos) šāda interese ir bijusi milzīga, vēl pavisam nesen bijusi, bet tagad tās vairs nav. “Man vairs nav komandas, kurai just līdz,” viņa raksta. Dīvaini, bet tieši tādus pašus vārdus es lasīju Viktora Jerofejeva jaunākajā grāmatā Krievu dvēseles enciklopēdija — pie šķirkļa Tautas ienaidnieks. Un dīvaini nav vis tas, ka viņš, būdams krievs, saka to pašu, ko Andra Neiburga, būdama latviete. Viņš to saka pilnīgi citā garīgā situācijā. “No rīta kā no grūdiena es pamodos ar skaidru apziņu — esmu tautas ienaidnieks. Lampa aizdomīgi šūpojās pie griestiem. Es nodomāju: tomēr būšu pārdzēris. No uzbudinājuma, tiekoties ar varu. Mēs visi tikai izliekamies, ka vara mūs nesatrauc.” (Es tikai norādīšu uz atšķirību — Andru Neiburgu biedē tas, ka vara viņu vairs neuztrauc, Viktoru Jerofejevu uztrauc šāda izlikšanās. Varbūt, pat neuztrauc. Vienkārši ļoti nepatīk.) Šis fragments beidzas ar vārdiem: “Sākumā es biju samulsis un dāsni izjutu vainas apziņu. Tās pašas tautas priekšā. Taču, sajaukuši pašpārvaldi ar patvaldību, krievi pārvērtās salipušā pikā, kas ripo, kūleņo, nespēdama apstāties, lejup pa slīpu virsmu, izspļaudama lāstus, himnas, častuškas, nopūtas un pārējo nacionālo patosu. Pamodies, es apzinājos tautu kopējā soļankā, ar kopīgu noskaņojumu, ko tā pati sevī skābē. Nīkuļi, inteliģence, fatālistiskie centieni — viss izlīdzinājies. Es izslēdzu televizoru. Es pārstāju just līdzi komandai.”

Latvijas situācijā tikai viens cilvēks ir atļāvies sevi dēvēt par tautas nodevēju. Protams, arī Andrieva Niedras problēma bija specifiska, taču zīmīgi, ka viņa attieksmi, gluži tāpat kā Jerofejeva, iezīmē inteliģentas ironijas absolūtisms.

Nav šaubu, ka krievu tauta ir tipoloģiski pavisam kas cits nekā latviešu tauta. Un būt par lielās un varenās krievu tautas ienaidnieku ir cita veida stāvoklis, nekā būt par mazās un daudz cietušās latviešu tautiņas ienaidnieciņu. Gan politiķu ļaundarībām tur pavisam cits mērogs, gan inteliģences sirdsapziņai pavisam cita vēsture.

Taču Viktors Jerofejevs uzskata par nepieciešamu deklarēt savu nepārprotami aktīvo pozīciju

tieši šādiem vārdiem “esmu tautas ienaidnieks”,

tā teikt — “Sitiet mani!”, “Mērcējiet mani tualetes podā!”, “Es zinu, ka vislielākās nelietības cilvēces vēsturē ir pastrādātas “tautas vārdā”, es atsakos piedalīties šajā pirmās personas daudzskaitļa vietniekvārdā!”

Kāda ir inteliģences (vienalga, kādu sociālu nozīmi ieliekam šajā konsekventi tukšajā jēdzienā) funkcija sabiedrībā? Es nezinu, es tagad mēģināšu izdomāt. Inteliģence (kā īpašība nevis kā šķira) ir atsevišķu individuālu cilvēku spēja paskatīties uz sevi un uz citiem kā uz sabiedrību, tas ir — paskatīties it kā no malas. Tā ir diezgan reta spēja, reizēm skaista un interesanta kā nodarbošanās. Tā parasti ir saistīta ar kādām īpašām zināšanām, ar domāšanas kultūru un dažkārt no mazotnes tiek ieaudzināta “inteliģentā” ģimenē. Šai spējai mēdz būt rezultāts — tiešs vai pastarpināts, ko saucam par radošu darbību, lai gan pēc būtības tā ir tikai sagadīšanās, ka rakstnieki, režisori, mūziķi vai zinātnieki veido sabiedrības kreisāko daļu. Tam, ka cilvēks iestājas radošā savienībā vai uzglezno kaut ko tikpat skaistu kā van Goga saulespuķes, nav tieša sakara ar to, ka viņš nosoda valdību, aicina uz barikādēm, ir sašutis par pensiju lielumu vai neatbalsta bibliotēkas nodokli. Pēdējais piemērs varbūt ir visinteresantākais — tam, ka cilvēks kā rakstnieks atbalsta bibliotēku, nav nekāda tieša sakara ar to, ka viņš kā inteliģences pārstāvis nosoda valdības izstrādāto projektu šīs bibliotēkas uzcelšanai. Taču gan vienam, gan otram ir kopīgs cēlonis — spēja paskatīties uz sevi no malas, tas ir, ārpus sevis kā politiska dzīvnieka (tāda, šķiet, bija Aristoteļa dotā cilvēka definīcija). Spēja, kas pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta. Tieši otrādi — es jau teicu, ka šīs spējas izpausmes parasti ir skaistas. Taču pārpratums rodas tad, kad mēs mēģinām vienā stāvoklī (ārpus sevis) pieļaujamos paņēmienus piemērot citam stāvoklim (sevī jeb “iekš tautas”).

Pārpratums ir uzskatīt politiku par komandu spēli, kuru, vērojot no malas, mēs varam vērtēt kā labu vai sliktu, aizraujošu vai pretīgu. Politika, kurai “jūt līdzi” plašas tautas masas, tiešām ir pelnījusi vienīgi līdzjūtību. Šādā gadījumā tā kļūst par izpārdodamu populismu. Politika, kurai jūt līdzi inteliģence, ir pataloģisks augonis. Kaut kas līdzīgs citā dimensijā izaugušai trešajai kājai, kāds bija, piemēram, komunisms franču filozofam Sartram. Tas, ko Sartrs darīja savās imaginārajās barikādēs, bija gandrīz tikpat skaisti, kā tas, ko viņš darīja uz papīra, taču tās ir dažādas lietas, ko nevajag jaukt.

Filozofs Raitis Vilciņš kādā radio raidījumā tās pašas vispārējās inteliģentās vilšanās rezultātā aicina “nepiedalīties”, faktiski — nesadarboties ar pastāvošo iekārtu. Viņaprāt, tikai tā var saglabāt kaut ko līdzīgu tīrai sirdsapziņai. Var, protams, atgādināt likuma normas par sodu, kas pienākas par “neziņošanu” vai palīdzības nesniegšanu cietušajam, taču zīmīgāka šeit man šķiet kāda cita nianse — inteliģences nevēlēšanās kļūt par politiskiem dzīvniekiem, tas ir, par cilvēkiem. Protams, politiķus nevajag mīlēt, taču ne jau tāpēc, ka viņi ir zagļi un slepkavas, politiķus nevajag mīlēt tāpat, kā nevajag skūpstīt spoguli.

Dienā, kad demisionēja Andra Šķēles trešā valdība, Rīgā parādījās “amerikāņu inteliģences pārstāvja” Lū Rīda jaunais kompaktdisks Ecstasy. Savulaik, protestējot pret ASV kongresā apspriežamo likumu, kas tiecās ierobežot necenzētu vārdu lietošanu rokmūzikā, “rokenrola dzīvnieks” Rīds uzrakstīja dziesmu Motherfucker, kur vārds “kongress” tika lietots ar nozīmi “dzimumakts”. Tā teikt: “Sitiet mani, taču vārda brīvība man ir dārgāka!” Es domāju, ka tā ir politiska rīcība. Es gaidu katru jaunu dziesmu.

Savulaik es pārtraucu interesēties par latviešu rakst­niecību. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet tas notika apmēram tad, kad Andra Neiburga pārtrauca rakstīt, un mēs visi sākām “just līdzi” politikai. Es domāju, ka šobrīd situācija sāk normalizēties. Mēs sākam just līdzi mūsu hokejistiem un Renāram Kauperam. Mēs kliedzam: “Sarauj, Latvija!” un pēkšņi mīlam visus sev apkārt. Mani līdz asarām (pašam jāsmejas) aizkustina jauna izdevniecības Upe kompaktdiska iznākšana vai ziņa par Annas Vidulejas piedalīšanos Kannu festivālā. Es ceru, ka arī latviešu literatūra atkopsies. Ar laiku pāries patoloģiskā “interese” par politiku, kuras vistiešākais rezultāts ir patoloģiskā nesadarbošanās ar varu. Demokrātijas formula taču ir vienkārša līdz nelabu­mam: jo mazāks skaits cilvēku nodarbojas ar politiku, jo lielāks ir neliešu īpatsvars tajā. Un otrādi.