Ar miesu pret dabu

Ķermenis – tas ir dabiski, tas ir visiem, vienmēr, ne tikai seksa laikā vai kādā saistībā ar to.

Meduza.io, 2020. gada 27. jūnijā

Dievu no ikdienas vienādojumiem izslēgt ir diezgan viegli. Mazliet grūtāk to izdabūt ārā no ikdienas valodas. Tas stingri iemājojis visos tajos kultūrvēsturisko izcelsmes mītu radītajos runas štampos, piemēram, neglītajā ciešamajā kārtā, kas nedomājot bieži vien pasprūk pat cienījamiem antiteistiem un zinātniski orientētiem cilvēkiem. Kaut kas ir “radīts”, likteņa “lemts”, “paredzēts”, pat “zvaigznēs ierakstīts”, “dots” un “šūpulī ielikts”, runātājam nostādot sevi, apspriežamo lietu vai parādību hierarhiskās attiecībās ar kādu ārēju, aktīvu, no savām pasīva objekta īpašībām, gribas vai atbildības neatkarīgu spēku. Paradoksālā kārtā tāds pats noklusēts “pārdabiskums” piemīt arī visam, ko mēdz saukt par “dabisku”, tāpēc tas vienlīdz apšaubāmi izklausās gan kreacionistu un t.s. tradicionālistu, gan dažādu pozitīvistu un t.s. progresīvo argumentos.

Jā, pasaulē ir fizikālie (jeb tā saucamie dabas) likumi, kas ir neapejami un kas nosaka pastāvīgu visu lietu un parādību mijiedarbību un mainību, bet nav nekādas “dabiskās lietu kārtības”, ko tie spētu konstituēt, nedz arī kādā “dabiskuma” koncepcijā balstīta, nofiksējama status quo, ko varētu vai vajadzētu aizsargāt no “mākslīgas” iejaukšanās vai pie kā varētu atgriezties, piemēram, cīnoties pret visu “nedabisko”. Savā ziņā vienīgā dabiskā īpašība, kas piemīt visām pasaules entitātēm, ir to mainīgums un atvērtība, bet vienīgās “radītās” un tāpēc mākslīgās ir slēgtās sistēmas – viss viens, vai tās būtu matemātiskas spekulācijas, zinātniska eksperimenta, mākslinieciska akta vai kādas ideoloģiskas vēlmju domāšanas produkts. Savukārt no visām bioloģiskajām būtnēm “visnedabiskākais”, iespējams, ir tieši cilvēka ķermenis, ar kura nozīmīgumu mēs gan sava sabiedriskuma, gan antropocentriskās vīzdegunības, gan varbūt duālistiskā pasaulskata dēļ esam bijuši apsēsti visvairāk, tāpēc arī vispamatīgāk esam to apkrāvuši grūti caursitamiem pieņēmumiem un aizspriedumiem. 

Tāpēc tik absurdi izklausās, piemēram, mūsdienu “antidženderistu” uzbrukumi dzimtes teorētiķiem, kuri kopš kāda laika nākuši talkā, lai šos “mākslīgos” uzslāņojumus dekonstruētu, runādami par ķermeni kā sociālu konstruktu jeb par dažādajiem vēsturiski mainīgajiem naratīviem, kas noteikuši priekšstatus par “dabisko”, “normālo” un “pareizo” ķermeni visos laikos un kultūrās, strikti regulējuši un kodificējuši ķermeņa izpausmes sociālajā telpā, tā dehumanizējot, diskriminējot vai pat nolemjot iznīcībai ķermeņus, kuri kādā kontekstā nav atbilduši normai. Tagad šī visādā ziņā leģitīmā un savlaicīgā vēsturisko sociālo konstruktu kritika tās oponentu skatījumā pati ir sociāls konstrukts, kas turklāt noliedz bioloģisko īstenību un “dabisko likumu”. Nē, nenoliedz vis. Taču tā apšauba, ka bioloģiskā īstenība būtu liktenis (tātad pārdabisks spēks), kuru ietekmēt vai mainīt nebūtu iespējams, un ka tiekšanās to labākas (“dzīvojamākas”, saka Džūdita Batlere) dzīves vārdā pārvarēt ir pretdabiska.

Pirmkārt, bioloģijas teorijas, tās, ar kurām cenšas aprakstīt, piemēram, dzimumu atšķirības, novilkt sugu robežas, veidot dzīvo būtņu klasifikāciju, kārtot tās hierarhiskās kategorijās un tā tālāk, pašas izriet no konstruētiem priekšstatiem par dažādu organismu vietu un lomu pasaulē. Tāpēc tās pašas pastāvīgi nonāk pretrunā cita ar citu, labākajos gadījumos turpinādamas cildeno zinātniskā strīda tradīciju, bet sliktākajos – nākdamas klajā ar apgalvojumiem par to, kam kurš ķermenis vai tā daļa “ir paredzēta”, un tamlīdzīgām teleoloģiskām muļķībām. (Gandrīz visu, ko iespējams izdarīt ar ķermeni, kāds jau reiz ir izmēģinājis.) Otrkārt, ar sava “bioloģiskā likteņa” pārvarēšanu tādā vai citādā veidā nodarbojas ikviens. Nostājieties kails pie spoguļa un pajautājiet sev, vai esat “kā no mātes miesām nācis”. Un tad atcerieties savas gastronomiskās un skaistumkopšanas izvēles, sportošanu un nesportošanu, ļaušanos un neļaušanos medicīniskām manipulācijām jeb visu to, ko jums nodarījuši citi ķermeņi un ko viņu dēļ esat darījuši ar savu. Un tur, spoguļa priekšā, droši vien ikviens ir jutis savu neatbilstību kādai no “dabiskuma” normām un tā vai citādi pēc tam centies ietekmēt savu bioloģisko likteni.

Tātad faktiski nav iespējams ieraudzīt ķermeni kā autonomu empīrisku vienību savā “dabiskajā stāvoklī”, izslēdzot visus tos priekšstatus, kas ietekmē skatīšanos uz to. Kādam kūleni vēderā izraisa cita ādas krāsa, citam – homoseksuāla pāra jūtu demonstrācija publiskā telpā vai pat kaut kas tik triviāls kā apskaužams vai žēlojams cita ķermeņa izskats. Tie visi ir nepieciešamie triecieni pa “dabiskuma” ilūziju, bet reakcija uz tiem – būtībā sava ķermeņa “normālības” kritika. 

Robežas gan pastāv – “nenāc par tuvu, negrābsties, nepūt dūmus virsū” –, taču mēs tās visu laiku pārskatām. Par kādu gan prāta un miesas duālismu var būt runa attiecībās ar citiem ķermeņiem, un par kādu gan “dabiskumu” – kad tajās iesaistās prāts.