Harismas radīšana

Harismātiska līdera spēks vairāk sakņojas spējā uzvarēt pretiniekus sāncensībā nekā zināšanās vai mantotās tiesībās uz varu; harismātisks līderis vienmēr ir lietpratējs cīņā. Tomēr viņa kā uzvarētāja statuss vienmēr ir apšaubāms.

Īlajs Zareckis, “Trampa harisma”, LRB blog, 27. jūnijā

Politiskajā vidē mēdz (it kā pats no sevis) uzrasties kāds Repše, Vīķe-Freiberga, Šķēle, Kaimiņš vai Ušakovs, Tramps vai Mandela. Bet kas var būt kopīgs, piemēram, Vīķei-Freibergai ar Kaimiņu? Vai Trampam ar Mandelu? Kad tagad rakstu vārdu “harisma”, es saprotu, ka nevaru to pat īsti definēt. Godīga pētnieka atbilde būtu: nevaru pateikt, kas tā tāda, vismaz saturiski nezinu. Tas ir, mēs nevaram runāt par kādām harismu definējošām pazīmēm, konkrētām uzvedības formām, taču varam saprast procesu – to, kādās situācijās cilvēki cits citam piedēvē harismu. Turklāt tā nav kaut kas nemainīgs. Atcerieties Repši kā Latvijas Bankas vadītāju, kurš vēlējās mainīt darbavietu, un Repši, kurš jaunajā darbavietā kādu brīdi jau bija pastrādājis. Harisma kļuva blāvāka. Tas pats, arī runājot par Kaimiņu.

Un tomēr – kas ir harisma? Te būtu vieta vēsturiskai atkāpei, arī klasiskajiem Henrija Tajfela eksperimentiem Bristoles Universitātē, pazīstamiem kā minimālās grupas eksperimenti. Dalībniekus pēc kādas nebūtiskas pazīmes – piemēram, vai viņiem labāk patīk Klē vai Kandinskis – vai arī ar pilnīgi nejaušu paņēmienu, kā monētas mešana, sadalīja divās grupās, un katrs zināja, kurā grupā viņš ir. Pēc tam katram vajadzēja kaut ko dalīt ar pārējiem citu grupu dalībniekiem (visbiežāk – neko neizsakošus punktus), turklāt bija zināms, ka neviens nekad neuzzinās, kurš bija paša, bet kurš – otrā grupā, dalībniekiem nebija ne kopīgas pagātnes, ne ideoloģijas, ne iespējas satikties dzīvē kaut kad nākotnē. Rezultātā punkti tika iedalīti tā, lai “manējiem” būtu vairāk nekā “viņiem”: iemesls bija vienkāršs – katrs gribēja piederēt pie labākās grupas. Šādu eksperimentu attiecinot uz dzīvi, izrādās, ka ir svarīgi piederēt pie sabiedrības grupas, kura šķiet labāka par kādu citu – visticamāk, būtiski atšķirīgi domājošu un citus mērķus sasniegt gribošu grupu. Piemēram, mēs esam par cilvēktiesībām, viņi – par tautas tiesībām, mēs – par nodokļu taisnīgumu, viņi – par saviem makiem. Mēs esam stipri, mēs esam vareni, kā to reiz pauda VVF. Taču to pateikt vēl nenozīmē kļūt par harismātisku līderi. Kāpēc? – Vajadzīga nākamā teorētiskā atkāpe.

Iepriekš minētajos Tajfela eksperimentos cilvēkiem īsti nebija izvēles, pie kuras grupas piederēt, – to varēja noteikt monētas metiens. Tāpat arī dzīvē mūsu identitāte lielā mērā ir nejaušības veidota: par monētu kalpo mūsu vecāki (gēni), satiktie cilvēki, izlasītās grāmatas, lielā mērā – nejaušība. Gandrīz vienmēr ir iespējama vairāk nekā viena atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”. Mums ir nojausma, šaubas, viedokļi, pārliecība, ideoloģija, kas bieži ir pretrunīga, nekonsekventa un mainīga. Tomēr kaut kā mēs tomēr spējam orientēties dzīvē, pieņemt labākus vai sliktākus lēmumus. Kur šādā izpratnē ir vieta citu harismai? Īsa atbilde: kāda cita cilvēka harisma palīdz mums precīzāk definēt sevi, mazāk šaubīties, iegūt patīkamāku paštēlu. Un tieši šādā secībā: cilvēks (politiķis, līderis) rīkojas tādā veidā, ka mums kļūst skaidrāk saprotams “mēs-viņi” dalījums, pretrunas mūsu viedokļos tiek noapaļotas, vieni fakti aizmirstas, bet sākam ticēt tam, kas nekad nav noticis, mūsu šaubas mazinās, un mēs iegūstam skaidru, ētiski pareizu, šķietami droši sasniedzamu nākotnes ainu.

Harismātiķus, kas mums palīdz šādā veidā, mēdz dēvēt par prototipiskiem līderiem, ar prototipu saprotot to īpašību kopumu, kas ļauj klasificēt cilvēkus savējos un pārējos (reizēm svešajos). Ja kāds cilvēks politikā sāk rīkoties atbilstošā veidā, viņu var nodēvēt par “harismātisku”. Tieši “dēvēt par”, jo tas nenozīmē, ka viņš tāds arī ir. Harisma ir piedēvēta, kontekstuāla īpašība.

Vai tas nozīmē arī to, ka ikviens no mums var kļūt par harismātisku līderi (politiķi)? Jā, mana atbilde ir, ka teorētiski var. Gan ne ar lielu varbūtību, taču var. Ja būs tāda ļaužu grupa, kura tieksies pēc sev komplementāras identitātes un to vislabāk iemiesosit jūs, lai arī būtu šķietami neharismātisks cilvēks, tad viņi vienalga teiks, ka tik harismātisks cilvēks sen nav redzēts un ka sen jau esam tādu pelnījuši.

Vai tagad es varu teikt, ka zinu, kas ir “harisma”? – 0. Nav obligātu vai vispārēju harismātiskas personības īpašību. 1. Mums ir grūti dzīvot bez apziņas, ka ir vismaz vēl daži mums līdzīgi cilvēki un ka piederība pie šīs mūsu grupas (identitāte) ir kaut kas labs. 2. Ir jābūt skaidrām robežām starp mums un citiem. 3. Mums patīk (lai gan neesam gatavi to atzīt), ja kāds no ārpuses mums piedāvā “mēs–viņi” konstrukciju. 4. Jo labāks būs šis “piedāvātājs”, jo vairāk harismas mēs viņam piedēvēsim. 5. Harisma nav uz mūžiem: situācija mainās, un mainās arī labākais veids, kā būvēt sev gaišāku nākotni. 6. Mēs gaidām jaunu prototipisku līderi, kurš spertu soli uz priekšu un kļūtu pamanāms. 7. Varbūt mēs gribētu viņu radīt.