Jaunā melanholija

Franču rakstnieks akadēmiķis Žans Ditūrs 1966. gadā publicēja eseju par 1789.–1815. gada Eiropas vēsturi. Tas ir politisks pamflets, kas vienlaikus apraksta vēsturi vēlējuma izteiksmē. Teksts uzrakstīts it kā no rūdīta monarhista personas (precīzāk, skatpunkta vai pat sakonstruētas pozīcijas), kurš nepieņem Revolūciju, Bonapartu un neko, neko, neko no tā, kas noticis pēc 1789. gada 14. jūlija. Esejas virsraksts (ar nelielu vārdu spēli) ir: “Le Feld-maréchal von Bonaparte” (aptuveni: “Feldmaršals fon Bonaparts”); tās galvenais varonis – Napoleons ģenerālis, Napoleons pirmais konsuls, Napoleons imperators, Napoleons kā Eiropas ideja. Ditūrs – romāna “Cēzara komplekss” autors, karavīrs un Otrā pasaules kara Vācijas gūsteknis, Sorbonnas Filozofijas fakultātes absolvents – sāk ar pirmsrevolūcijas Eiropas aprakstu. Mūsu priekšā iezīmējas visai liela teritorija, kurā valda stabilas, ciešām ģimenes saitēm saistītas dinastijas; šajā teritorijā raksturīga ierobežoti pragmatiska (vai ierobežoti simboliska) politika un kari, kurus uzsāk diezgan sīku un lokālu, galvenokārt teritoriālu konfliktu dēļ. Šajā Eiropā militāri konflikti nav totāla katastrofa, bet abstraktas idejas nekad netiek celtas pāri visam – par spīti dažādu zinātņu, mākslu un amatniecības uzplaukumam, apgaismības filozofijai, Voltēram, Ruso, Didro un viņa “Enciklopēdijai”. Nav ne nacionālisma, ne vienlīdzības ideju. Bet pēc 1789. gada 14. jūlija viss sabrūk; Ditūrs pat netieši pārmet Bastīlijas garnizona invalīdiem, ka tie pāris reižu kārtīgi neizšāva pa dumpiniekiem. Ja tie būtu izrādījuši stingrību, karaļa Ludviķa XVI krietnie pavalstnieki – darbarūķi un lāga jautruļi – nepārvērstos par “mežoņu nāciju”. Sabrukums, tikumu zvēriskošanās, “lielo ideju” uzvara rada ideālus apstākļus, lai izvirzītos zināmais Korsikas iznirelis, kurš, kā ikviens diktators, apmāts ar varu, ambīcijām, paša ģeniālumu (kāds, starp citu, tam nešaubīgi piemita), godkāri un iedomību, kā arī absolūtu bezjūtīgumu. Tas ir ideālais kandidāts, lai kļūtu par uzurpatoru, un viņš patiešām par tādu arī kļūst – vispirms Francijā, pēc tam jau lielākajā daļā Eiropas. Kas no tā iznāca, ir zināms: asins plūdi (turklāt arī aiz Eiropas robežām, ja atceramies Ēģipti), kontinentālās blokādes spaidi un vispārēja universālo principu – militāro, ekonomisko, juridisko, politisko un, protams, ideoloģisko – kundzība.

Līdz šai vietai 1966. gadā sarakstītajā esejā viss ir paredzami; arī bez Ditūra līdzīgus tekstus rakstījuši daudzi. Bet tālāk nāk interesants pavērsiens. Žans Ditūrs pārmet Bonapartam vēl vienu, iepriekš nedzirdētu grēku. No Bonaparta sagrautās Eiropas drupām augšāmceļas jaunā Vācija (precīzāk, pagaidām vēl tikai jaunās Vācijas ideja), kas absolūti nelīdzinās tai nevainīgajai, mīlīgajai, sentimentālajai, filozofējošajai nomalei, kādas bija vācu zemes (protams, izņemot Prūsiju) pat vēl 18. gadsimta beigās. 1871. gadā Vācijas ideja pārvēršas par Vācijas impēriju, pēc tam – par Trešo reihu ar zināmajām katastrofiskajām sekām visai pasaulei. Revolūcija radīja Bonapartu, Bonaparts radīja (kā reakciju uz viņa iekarojumiem un vāciešu pazemošanu) Vācijas ideju, tā savukārt radīja reihu, vispirms vienu, pēc tam otru – to, kurš 1940. gadā saņēma gūstā kareivi Žanu Ditūru un okupēja to pašu Franciju, kur bija noticis 1789. gada 14. jūlijs. Aplis noslēdzies.