Lozungi un latvietība

Ko tad iesākt – sēdēt te patriotisma pēc… sak, esmu latvietis, svinēšu te Jāņus, iešu uz pašvaldību pēc pabalsta un… sēdēšu? Vai – kāpt vilcienā, braukt strādāt, gūt pieredzi, nomaksāt kredītus… Kas ir labāk?

Tālavs Jundzis, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2017.gada 15.decembrī

Montija Paitona lidojošajam cirkam savulaik bija tāds politiski nekorekts skečs, kurā citplanētieši pārvērta cilvēkus par skotiem. Šie pēdējie, tērpti kiltos un beretēs ar bumbuļiem, tūliņ pat devās uz Skotiju, tādēļ Skotiju drīz vien pārplūdināja skoti. Nomainot zīmes uz pretējām, mēs iegūstam traģiski ironisku skatījumu uz mūsdienu Latvijas reālijām, kuras šeit raksturo arī akadēmiķis Jundzis. Laiks, kad politikā arvien spēcīgāk sāk dominēt koncepcija par latviešiem kā Latvijas valsts pamatu (sk. 2014.gadā pieņemto Satversmes ievadu, Pilsonības likuma un Krimināllikuma grozījumus), ir tieši tas pats, kad latvieši masveidīgi pamet Latviju. Dienā, kad tu, cienījamo lasītāj, lasi šo Rīgas Laika numuru, Latviju pamet 40 cilvēki. Vairākums no tiem ir latvieši (lai gan cittautieši izbrauc proporcionāli vairāk), un vairākums no tiem nekad neatgriezīsies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi (lai gan pēdējā laikā atgriezušos skaitam ir tendence pieaugt). Tādēļ nenovērsīsim uzmanību no galvenā: latviešu valstsnācija pamazām pamet Latvijas valsti.

Lai ieraudzītu daudzmaz reālistiskus risinājumus šai situācijai, vispirms jāatsakās no domāšanas melodramatiskos lozungos. Šīs mantības mums šajā priekšvēlēšanu gadā jau tāpat būs daudz. Viens no šādiem lozungiem skan “daudzu tautību latvieši” un paredz integrēt latviešos citu tautību Latvijas iedzīvotājus. Var jau būt, kaut kas tāds arī būtu normatīvi vēlams. Tomēr latvietis pats sev vienmēr paliks tieši “etniskais”, proti, izcelsmē balstītais latvietis, kurš nemaz nevēlas, lai kāds nelatvietis integrētos latviešos. Būtu, protams, vēlams, lai krievi, ukraiņi un arābi integrētos politiski definētā Latvijas tautā un izrādītu kaut minimālu cieņu pret latviešu valodu un kultūru, taču neviens pilnā nopietnībā negaida, ka Aļona Ostapenko Bārtas tautastērpā lēks pār ugunskuru. Iespējams, sava loma te ir vēsturiskajai atmiņai. Latvieši, līdzīgi citām Eiropas mazajām nācijām, vēsturiski ir pārāk uztraukušies paši par savu asimilāciju vāciešos vai krievos, lai nopietni censtos asimilēt kādu citu. Pat it kā ļoti nacionālistiskais Ulmanis gan latviskoja jau esošu latviešu uzvārdus, taču negaidīja, ka ebreji vai vācieši pāries latvietībā. Arī pašreiz iecerētā skolu reforma drīzāk ir mēģinājums izspiest krievu valodu no valsts sektora nekā mēģinājums latviskot krievu jauniešus. Tādēļ nenoliegsim: no “īstenā latviskuma” perspektīvas Saeimas lēmums neļaut citu tautību pilsoņiem savās pasēs reģistrēties par latviešiem bija tikai pareizs un konsekvents. Ja krievi tiešām masveidā sagribētu pāriet latvietībā, daudziem latvietības sargiem tas būtu nepatīkams pārsteigums.

Otrs lozungs saistīts ar dzimstības veicināšanu kā risinājumu latviešu skaita sarukumam Latvijā. Protams, atbalsts bērnu radīšanai ir leģitīma valsts funkcija. Galu galā, lai uz “mūžīgiem laikiem” uzturētu tādu latviešu kultūru, kura patiešām būtu kultūras vārda cienīga, vajadzīgs, kā minimums, zināms daudzums latviski runājošu cilvēku. Un šādi cilvēki visdrīzāk piedzims Latvijā, nevis kur citur. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka jebkuras valsts rīcībā ir tikai ierobežots līdzekļu apjoms, kuru var izlietot vienai vajadzībai vai citai vajadzībai, bet ne visām vajadzībām uzreiz. Ja mēs politiski veicinām bērnu dzemdēšanu, pašreizējos apstākļos ir jārēķinās, ka ļoti daudzi no šiem bērniem dosies projām dzīvot un strādāt citur. Vai tas tiešām ir svarīgākais Latvijas valsts uzdevums – ražot darbaspēku citām, attīstītākām valstīm? Vai varbūt var izmantot šos pašus līdzekļus, lai sekmētu latviešu intereses kaut kā gudrāk un saprātīgāk?

Ir skaidrs, ka šādi jautājumi vien kādam liksies zaimojoši. Taču īstiem latviešu interešu aizstāvjiem nevajadzētu melot pašiem sev. Piemēram, nav noslēpums, ka viens no jaunatnes emigrācijas cēloņiem ir Latvijas augstākās izglītības sistēmas stāvoklis, tādēļ ievērojama daļa jaunās latviešu elites jau šobrīd dzīvo ārzemēs – un visdrīzāk tur arī paliks. Tie ir mūsu endzelīni, pauli stradiņi, purvīši un vītoli, ar kuriem latvieši potenciāli varētu lepoties kā savas valsts eliti. Taču tagad viņi visdrīzāk paliks savās stanfordās, heidelbergās, jeilās un oksfordās uz visiem laikiem tikai tāpēc, ka Latvijas valsts sistemātiski un konsekventi ņirgājas par akadēmisko un zinātnisko jomu. Taču kaut kā nav dzirdēts, ka mūsu latvietības sargus tas kaut nedaudz interesētu – tas, lai jau piedzimušie latvieši savā Latvijā varētu justies kā pirmajā, nevis trešajā pasaulē. Ja kādam no šiem latviešu interešu aizstāvjiem būtu kaut nedaudz šādas izpratnes, arī problēmas ar minoritātēm būtu risināmas daudz vieglāk. Tad visi šie “lojālie” un “nelojālie” redzētu, ka pie varas esošie latvieši tiešām ir spējīgi atbildēt par savu valsti – nevis tikai blefot un kurināt naidu, lai tā aizsegā bīdītu prastas, sīkmanīgas rebes.