Manas sārtās līnijas

No visiem klišejiskajiem priekšstatiem par tā saucamo labo mākslu un tās virsuzdevumu paša praktiskajai lietošanai sarunās un tekstos un savas aizrautības pamatošanai reiz kaut kur patapināju mākslinieka robežpārkāpēja metaforu. No vienas puses, tā ir ērta gadījumos, kad mākslas pieredzējums ir tik jaudīgs, ka uzreiz nav ieliekams kaut kādos pašreizējās normas un vispārpieņemtā, žanra un tehnikas noteikumu vai citu vēsturisko kontekstu rāmjos. No otras, tā tikpat ērti paplašina mākslinieka kategoriju. Par mākslinieku tādā gadījumā var nosaukt ikvienu, kas devies pāri minēto rāmju robežām, lai atgriezdamies pavēstītu publikai, kur tās tagad ir iespējamas vai kas ir iespējams aiz tām. Tādos gadījumos definīcijas nekonkrētība mani nebiedē, jo to, kas visās jomās un kopienās instinktīvi sargā normas līniju, pat nespēdami un necenzdamies to formulēt, ir krietni vairāk par iespējamajiem robežpārkāpējiem.

Lūk, piemēram, formāli pieņemts, ka par arhitektūru es drīkstu publiski izteikties tāpēc, ka man ir attiecīgās disciplīnas diploms. Tādā ziņā publicitāte nav nekāda uzdrīkstēšanās pat situācijā, kad lielākā daļa manu kolēģu no tās izvairās, kamēr pats esmu bez akadēmiskiem nopelniem un pilnībā distancējies no praktiskās projektēšanas. Tik skopos apstākļos katrs teksts par tēmu ir visai profesionālajai korporācijai tik vajadzīgā popularizēšana, un tāpēc grožos mani joprojām tur arī amata solidaritāte. Obligātās klasifikācijas labad man laipni piedēvētais jomas kritiķa statuss izteiksmes brīvību diez ko nepaplašina. Un, jo ciešāk pie tā turas, jo vairāk nākas iestigt profesionālā žargona un standarta formulu blefā. Optiku tas, maigi sakot, neuzlabo un iztēli neveicina.

Tāpēc mans risks un uzdrīkstēšanās ir izvēle par labu vispārīgākai, izplūdušākai un līdz ar to arī daudz mazāk cienījamai publicista birkai un brīvībai rakstot padomāt par jebko, kas kādā brīdī kļūst interesants tieši ar savu nekonkrētību. “Brīvība gan nav vērtība pati par sevi,” saka Timotijs Snaiders kādā no nesenajām uzstāšanās reizēm Ukrainā, kļūdams arvien vispārīgāks. “Tā ir telpa, kas ļauj līdzsvarot attiecības starp vērtībām – piemēram, starp godprātību un lojalitāti.” Citāts nav precīzs, tomēr ilustrē to, ar ko vērtīga ir mana publicista brīvība: uzskatu, ka esmu godprātīgi interpretējis vēsturnieka domu, pie viena palikdams uzticīgs savai vislielākajai kaislībai – interesei par telpu. Arvien retāk rakstīdams par arhitektūru specifiskajā disciplīnas terminoloģijā, esmu atklājis iespēju par to domāt arī citu mākslu, kultūras un sociālo parādību kontekstā. Turēšanās pie telpas mani disciplinē. Arī autora abstraktā pozicionēšanās – “vieta, no kuras rakstu” vai “punkts, no kura skatos” – ir telpiskas kategorijas. Un, lai gan publicistiskā virspusība un estētiskā nepatika pret kategoriju kategoriskumu ļauj būt elastīgam attieksmē pret jēdzienu vispārpieņemtajām nozīmēm (un terminiem), izvairos lietot vārdus, kuru nozīmi nesaprotu, vai līst tēmās, par kurām mani nav aicinājuši izteikties. “Uz pasaules nav nevienas lietas, ko nevarētu izmantot ļaunprātīgi,” savā podkāstā par septiņiem nāves grēkiem saka Stīvens Frajs, un atbilstoši tam mani gan privāti, gan profesionāli nekad neatstāj arī pašcenzūra un kauna sajūta. Jo izteiktāk tās piemeklējušas tad, kad no malas tā mans teksts neizskatās.

Sarkanās līnijas parasti asociējas ar principiālu, draudīgu konkrētību, taču manējās patiešām ir tikai sārtas, izplūdušas un riņķveida – kā Venna diagrammā, kurā vienlīdz svarīgas ir gan daudzās datu kopas, gan dīvainā figūra, kas veidojas to centrā.