Mežs ir nemirstīgs

“Senāk upurēja zeltu mežam, tagad mežu upurē zeltam.”

Mežkopis Krišs Melderis, “Meža vakari”, 1932

Mežs mums dod tik daudz – no sirdsmiera līdz malkai, no iedvesmas līdz mellenēm, no identitātes līdz būvmateriāliem, no tīra gaisa līdz brieža gaļas desai. Tāpēc saprotami, ka Latvijas iedzīvotāju vidū ir ļoti dažādi viedokļi gan par to, kas mežs ir, gan par to, kā to vajadzētu apsaimniekot. Bet lēmēju un lielāko meža apsaimniekotāju skatījumā mežs pirmām kārtām ir koksnes audzēšanas un ieguves vieta, tāda ilgas aprites lauksaimniecības kultūra, tāpēc, lai gan Latvijas iedzīvotāju vairākums vecus mežus uzskata par vērtību,¹ meža nozares runasvīri nereti cenšas tos pasniegt kā nevērtīgas audzes, kas nelietderīgi aizņem vietu, kur varētu stādīt jaunus kokus. Lai iedzīvotāju acīs attaisnotu arvien augošās kailciršu platības, nereti tiek apgalvots, ka laikus nenocirsts mežs aiziet bojā. Sabiedrisko attiecību vārdā tiek pat “pielabota” latviešu valoda: tagad kailcirtes esot jāsauc par “atjaunošanas cirtēm”. Ne jau izcirst mežu mēs gribam, bet atjaunot!

Domai par meža mirstību ir viegli noticēt. Mēs taču zinām, ka visi dzīvi radījumi ir mirstīgi, tātad arī koki. Jā, arī koki ir mirstīgi, bet apsvērsim, kāds tad ir koku dabiskais mūžs salīdzinājumā ar Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu, t.i., koku vecumu, kurā tiek uzskatīts, ka no saimnieciskā viedokļa nav vērts tos tālāk audzēt un jācērt tik nost. Galvenās cirtes vecums priedei ir 101 gads, ozolam – tāpat, eglei – 81 gads, bērzam – 71 gads.

Labākam priekšstatam salīdzināsim koka un cilvēka dzīves ilgumu. Lielākais droši dokumentētais cilvēka vecums ir 122 gadi, ko sasniegusi francūziete Žanna Luīza Kalmāna. Vecākā zināmā parastā priede ir vairāk nekā 760 gadus veca, ozols – vairāk nekā 1500 gadu, parastā egle – 532 gadi, bērzs – 258 gadi. Tad nu, izsakot galvenās cirtes vecumu “cilvēka gados”, iznāk, ka bērzam ļauts dzīvot visilgāk – līdz 34 gadu vecumam. Egli oficiāli uzskatām par mirēju jau 19 gadu vecumā, bet priedi – 16 gadu vecumā. Savukārt ozolam hārvesters pienākas jau 8 gadu vecumā. Protams, tāpat kā lielākā daļa no mums nenodzīvos līdz Kalmānas kundzes vecumam, arī koki lielākoties dabiski iet bojā stipri pirms to lielākā iespējamā vecuma, taču, kā redzams, mūsu kailciršu saimniecība lielākoties neļauj kokiem sasniegt pat pusmūžu, nereti – pat pilngadību.

Tomēr mans stāsts nav tik daudz par veciem kokiem kā par veciem mežiem, un vienādības zīmi šeit likt nevar. Patiesībā par Latvijas mežu vecumu mēs neko īsti nezinām. Plānojot koksnes ieguvi, meža patiesais vecums nav īpaši svarīgs, galvenais ir saprast, kad koki būs izauguši pietiekami lieli, lai tos būtu vērts cirst. Tāpēc gan Valsts meža dienesta, gan LVMI Silava datos jūs gan atradīsiet informāciju par “mežaudzes vecumu”, taču šo vecumu nosaka nevis pēc tā, cik ilgi konkrētajā vietā audzis mežs, bet gan pēc tiem kokiem, kas veido lielāko koksnes krāju. Šie dati mums ļauj novērtēt, ka mežs ir vismaz tik vecs kā tā oficiālais vecums, bet iespējams, ka vecākie koki jau ir miruši vai to atlicis tik maz, ka pēc tiem vairs mežaudzes vecumu nenosaka.

Lai vieglāk saprastu, ko mēģinu pateikt, tagad iztēlojieties kokus nevis kā cilvēkus, bet kā mājas un mežu – kā pilsētu. Sakiet, cik veca ir Rīga? Daudzi teiks, ka nu jau Rīga ir 823 gadus veca. Lielā mērā tā arī ir, bet – vai mums Rīgā ir kaut viena 800 gadus veca ēka? Šo gadsimtu laikā Rīga ir attīstījusies un mainījusies. Ēkas ir celtas, sagrautas un celtas no jauna. Ja mēs Rīgas vecumu vērtētu pēc tādas pašas pieejas kā mežaudzes vecumu, t.i., pēc to māju vecuma, kas veido lielāko daļu ēku kopējā tilpuma, droši vien iznāktu, ka Rīga nav vecāka par kādiem 50 gadiem. Tomēr mēs uzskatām, ka Rīga ir vairāk nekā 800 gadus veca, jo pilsēta jau nav tikai ēkas. Bet kā būtu tad, ja mēs visu Rīgu – ēkas, ielas, laukumus un visu pārējo – nolīdzinātu, nu tā, līdz plikai zemei, un tad tajā pašā vietā celtu mājas no jauna? Vai mēs varētu uzskatīt, ka tā joprojām ir tā pati vecā pilsēta?

Gluži tāpat kā pilsēta, mežs aug, attīstās, mainās. Tā tas arvien vairāk izkāpj no kailciršu mežsaimniecības uzliktā rāmja (un viena no šī rāmja sastāvdaļām ir tas, kā tiek noteikts meža vecums). Tradicionāla jaunaudze ir viena vecuma vienas sugas koki, turpretī vecā mežā ir gan dažādu sugu, gan arī dažāda vecuma koki un to vecums ir ļoti atšķirīgs – gluži kā ēkām Rīgā. Jo vecāks kļūst mežs, jo vairāk tas tuvojas tādam mežam, kāds tas bija, pirms cilvēks sāka to “atjaunot”, un tieši šādam mežam ir pielāgojušies tā iemītnieki, kas apdzīvoja šo pasauli jau tad, kad cilvēkam vēl nebija pat ienācis prātā izgudrot akmens cirvi.

Tāpat kā pilsēta nav tikai ēkas, mežs nav tikai koku kopums. Mežs ir ekosistēma, no grieķu oikos – mājas. Mežs ir mājas. Mājas, kurās, gluži kā pilsētā, visi iemītnieki ir savstarpēji saistīti, turklāt mežā koki ir ne tikai mājvietas, bet arī iemītnieki. “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu,” Jēzus esot teicis saviem mācekļiem, runājot par paradīzi. Tikpat labi viņš būtu varējis runāt par vecu, dabisku mežu. Šādā mežā ir lieli, veci koki, kuros dzeņi var izkalt lielus dobumus un kuru lielie zari spēj noturēt smagas ērgļu ligzdas. Šādos mežos ir arī mazi kociņi un krūmi, kuros paslēpt ligzdas un paslēpties pašiem putniem, kas labāk jūtas zemes tuvumā, nevis augstu koku galotnēs. Šādos mežos ir daudz mirušu koku…

Pie mirušajiem kokiem ir vērts pakavēties mazliet ilgāk, jo tieši šī lieta reizēm samulsina ļaudis, kas vispār atbalsta dabai draudzīgu meža apsaimniekošanu, bet… beigti koki? Vai tad jūs gribētu pastaigāties pa parku, kurā stāv un sagāzušies nokaltuši koki? Taču svarīgi paturēt prātā, ka mežs nav parks. Mežs ir mājas. Koki, tāpat kā visi citi dzīvi radījumi, nodzīvo savu dzīvi un iet bojā. Mirušā koka atbrīvoto vietu ieņem jaunie kociņi, bet, ja cilvēks neiejaucas, mirušie koki mežā arī paliek. Beigtu peli mežā kāds drīz vien atradīs un apēdīs, bet beigts koks mežā paliek ilgi un tiek apēsts pamazām. Saka, ka mirušā kokā ir vairāk dzīvības nekā dzīvā: dažādi augi, sēnes un dzīvnieki, to skaitā putni, ir atkarīgi no mirušajiem kokiem, kas nodrošina barību, slēptuves, vietas ligzdošanai, posteņus dziedāšanai un medībām. Turklāt nereti tai vai citai sugai ir nepieciešama tieši noteiktā pakāpē sadalījusies mirusī koksne. Tātad brīdī, kad koks jau pārāk sadalījies, aizsniedzamā attālumā jābūt nākamajam, kas vēl ir piemērots. Ne velti mirušās koksnes apjoms ir viena no galvenajām mērauklām, lai mērītu mežu vērtību no dabas viedokļa. Zinātnieki lēš, ka mūsu reģionā neskartos mežos mirušās koksnes apjoms būtu ap 100 kubikmetriem uz hektāru. Latvijā šobrīd vidēji tas ir tikai nepilni 20 m³/ha. Jo vairāk no meža paņemam, jo mazāk mežā mājokļu tā pamatiedzīvotājiem. Izvācam kritušu koku, un nav vairs vietas visām ar to saistītajām vabolēm, sūnām un putniem. Izvācam koku ar dobumu, nav vairs mežā māju sikspārņiem un apogiem. Koki vēl ir, bet mežs arvien mazāk ir mājas, arvien vairāk – koksnes lauks.

No Eiropas mežiem gadsimtu gaitā mēs jau esam paņēmuši ļoti daudz, tāpēc veci, dabiskiem tuvi meži kļuvuši par retumu. Tieši tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstis apņēmušās nodrošināt atlikušo veco mežu stingru aizsardzību. Diemžēl šī apņemšanās pagaidām ir tikai politikas līmenī. Katrai dalībvalstij pašai ir dota iespēja izlemt, ko saukt par veciem mežiem. Dots ļoti daudz laika šos vecos mežus atrast, atzīmēt kartē un aizsargāt. Uz zemes – mežā – tas nozīmē, ka pa šo laiku vecie meži, no kuriem jau tā atlikuši tikai nelieli krikumi, joprojām tiks izcirsti, arī Latvijā. Pa to laiku iedzīvotājiem joprojām tiks stāstīts, ka laikus nenocirsts mežs iet bojā. Un reizēm tu aizdomājies: bet kā bija tad, kad cilvēki mežus vēl necirta? Vai reģionos, kur dabiski aug meži (kā Latvijā), pasauli klāja vienkārši pūstošas koksnes kārta? Un tad nāca pirmais mežcirtējs un, raugi, izcirtuma vietā pēkšņi varēja redzēt gaiši zaļas lapiņas: tur auga jaunais mežs? Nē, lai gan koki ir mirstīgi, mežs ir nemirstīgs – gluži kā nemirstīgie vecajā seriālā “Kalnietis” –, nemirstīgs līdz brīdim, kad kāds atnāk un nocērt tam galvu.