Navaļnijs un “citādās Krievijas” gals

Nemirstīgajā romānā “Kaķa šūpulis” Kurts Voneguts apraksta kādu nabadzīgu Dieva un cilvēku pamestu salu Sanlorenco. Tajā valda asiņains diktators “papus” Monzano. Savukārt iedzīvotāju dzīvi kaut cik ciešamu padara tikai apziņa, ka kaut kur salas džungļos slēpjas režīma pretinieks, pašdarinātas reliģijas pravietis Bokonons – īstajā uzvārdā Džonsons, “papus” jaunības draugs. Sanlorenco salas iedzīvotāji var nepārtraukti sekot šī opozicionāra vajāšanai, jo ik reizi izrādās, ka veiklais Bokonons izvairījies un aizbēdzis, lai turpinātu aģitāciju pret Monzano režīmu.

Es domāju, ka Navaļnija nobendēšana tiešām ir pavērsiens Krievijas autokrātijas vēsturē. Tā ir skaidra zīme, ka režīms gatavojas cilvēku dzīvi Krievijā padarīt patiešām neciešamu. Navaļnijam ilgus gadus izdevās apliecināt, ka Krievijā ir iespējama publiska politika. Šajā ziņā viņa liktenis tiešām ir traģisks: dzimušam politiķim, kurš visu savu aktīvo dzīvi bija strādājis ar cilvēkiem, tiesājies ar režīmu, atmaskojis korupciju, tā arī neizdevās ieņemt kādu politisku amatu. Kremļa diktators viņam to neļāva. Tomēr Navaļnijam tiešām izdevās daudziem iedvest ideju par kādas “citādas” Krievijas iespējamību. Tas ir izcils nopelns, un šajā ziņā, kamēr kāds ticēs idejai par citādu Krieviju, Navaļnija vārds tiešām būs nemirstīgs. Viņš, atšķirībā no daudziem opozīcijas kolēģiem, netēloja abstrahētu inteliģentu un nebaidījās atzīt, ka vēlas būt populārs un nodarboties ar politiku “pa īstam”. Tieši tas arī daudziem Kremļa režīma pretiniekiem joprojām liek izturēties rezervēti pret Navaļnija mantojumu. Ukrainā viņu joprojām pamatoti uztver ar ļoti dalītām jūtām; arī par “liberāli” Rietumu izpratnē Navaļniju nosaukt ir grūti. Viņš vienkārši bija demokrātisks līderis, kurš vēlējās savu līderību apliecināt atklātā konkurences cīņā par sabiedrības atbalstu. Taču šodienas Krievijā nekam tādam nav vietas. Šī vēlme būt politiķim “pa īstam”, manuprāt, arī noteica tagad bieži kritizēto Navaļnija atgriešanos Krievijā 2021. gadā. Visu cieņu Kasparovam, Hodorkovskim un citiem, taču ar šo savu soli Navaļnijs pakāpās pavisam citā līmenī – un arī samaksāja pašu augstāko cenu.

Arī mūsu pašu mājās eksperti par Putina režīmu ir sprieduši “jā, bet” kategorijās. Sak, lai arī agresīvs un imperiālistisks, tomēr kopumā racionāls, turklāt pretendē uz zināmu autoritāti arī Rietumos. No šīm ilūzijām būtu vērts atvadīties jo ātrāk, jo labāk. Tieši kā Navaļnijs tika nogalināts, mēs tik drīz vis neuzzināsim. Taču atrunas, ka “tā jau nebija domāts”, ka notikusi kāda liktenīga nejaušība, ir pilnīgi nevietā. Es nebrīnītos, ka šī demonstratīvā nogalināšana tiešām būtu signāls lojālajiem Kremļa atbalstītājiem: mūs nekas neapturēs. Zvērīgums šajā valstī ir kļuvis par politiski kultivējamu tikumu. Ar šādu, protams, publiski noliegtu, bet nepārprotamu slepkavību Putins darbos iemieso pazīstamo Hitlera apņemšanos atbrīvot savus sekotājus “no himēras, ko dēvē par sirdsapziņu”.

Krievijas niecīgās demokrātiskās aprindas, protams, no šādas traumas neatgūsies vēl ilgi. Navaļnijs viņiem ir bijusi simboliska figūra, kuras eksistence pati par sevi bija zināms atvieglojums šajā sen jau policejiskajā autokrātijā. Politisko brīvību mūsdienu pasaulē tiešām saprot kā alternatīvas iespēju: politiskā vara, kurai mēs pakļaujamies, principā ir nomaināma un atkarīga no cilvēku izvēles. Tas, ka mēs to pašlaik neesam nomainījuši, ir pārejoša parādība, kur vainojami dažādi praktiski apstākļi. Nevar taču būt tā, ka mūs apspiež no mums pilnībā neatkarīga vara, kuras patvaļai mēs varam vienīgi pakļauties. Šāda doma cilvēkiem ir psiholoģiski nepieņemama; ar šādu realitāti ir grūti sadzīvot cilvēkiem, kam piemīt kaut cik izteikta pašcieņa un pašvērtējums. Navaļnijs spilgti iemiesoja šādu diemžēl tikai tīri teorētisku iespējamību. Atšķirībā no režīmam lojālās pseidoopozīcijas, no komunistiem līdz liberāļiem, kuru kritika pret režīmu vienmēr ir ietērpta ļoti plūdenās formulās, Navaļnijs nekad nekautrējās tieši izaicināt Putinu, saucot diktatoru vārdā un piedāvājot sevi kā pilnībā līdzvērtīgu figūru šim autokrātam. Pat tiem kolēģiem opozicionāriem, kuri viņu neieredzēja, sarunas par viņa kārtējo iznācienu palīdzēja uzturēt ilūziju par kādas alternatīvas politiskās dzīves iespējamību Krievijā, kurā de facto jau sen bija iedibinājusies vienpersoniska čekistu diktatūra. Navaļnijs ļoti meistarīgi piesaistīja šīs kaut cik domājošās Krievijas sabiedrības daļas atbalstu, konsekventi rīkodamies “it kā” režīmā: it kā Krievija būtu normāla, tiesiska valsts, kur režīma pretinieks var uzvarēt tiesā, it kā Krievijā tiešām būtu vēlēšanas, kurās nodotās balsis tiešām nosaka rezultātu, it kā pilsonis Navaļnijs varētu tā vienkārši atgriezties Krievijā un netikt arestēts un tamlīdzīgi. Viņš bija pietiekami gudrs, lai saprastu, cik bezcerīgi ir šie mēģinājumi, un tomēr darīja savu darbu, kā īstam politiķim pieklājas.

Tādēļ nav brīnums, ka “labie krievi” ir šokā: neapstrīdamais asiņaina autoritārisma fakts ir nostājies viņu priekšā visā krāšņumā. Un tālāk būs tikai sliktāk. Tādēļ nolieksim galvu drosmīgā Alekseja Navaļnija piemiņas priekšā: iespējams, kādā labākā pasaulē viņam tiešām vajadzēja kļūt par Krievijas prezidentu. Tomēr Rietumiem šobrīd mazāk vajadzētu koncentrēties uz krievu opozīcijas problēmām, lai cik traģiskas tās brīžiem būtu. Šis režīms nav gāžams no iekšpuses, un melo tas, kas apgalvo pretējo. Ir daudz nopietnāk jādomā, kā ierobežot un atturēt tā toksisko ietekmi uz ārpusi, vispirms Ukrainā, bet arī citur Eiropā. Un darīt visu, lai arī mēs paši kādudien nepamostos situācijā, kad demokrātija ir tikai skaista ilūzija dažu drosmīgu ideālistu prātos.