Ne gluži Napoleons

Kā ziņots, Vagner vadītājs Jevgeņijs Prigožins piektdienas, 23. jūnija, vakarā paziņoja, ka Vagner algotņi no Ukrainas iegājuši Krievijā un dodas uz Maskavu gāzt Krievijas militāro vadību. Algotņi pārņēma savā kontrolē Rostovu pie Donas, un ceļā uz Maskavu grupējuma kolonnas sasniedza Voroņežas un Ļipeckas apgabalu, savukārt Maskavā jau tika veikti pasākumi pilsētas aizsardzībai.

Delfi, 27. jūnijā

Gaidas, protams, bija saasinātas. Rietumu sabiedriskā doma izmisīgi gaida jebko, kas varētu novest pie Krievijas teroristiskā režīma krišanas vai būtiskas vājināšanas – pat tad, ja jaunajai varai jebkādi demokrātijas un cilvēktiesību ideāli būtu bezgala tāli: kāds apvērsums vai pučs ļautu cerēt, ka Krievija pārtrauks brutālo slepkavošanu Ukrainā, kas, laikam ritot, izskatās arvienu bezjēdzīgāka un bezcerīgāka. Sava loma acīmredzot bija arī 20. gadsimta vēsturiskajā pieredzē balstītai intuīcijai. Krievijā vara parasti mainās tieši šādā, negaidītā un absurdā veidā, kad šķietami varenais milzis izrādās stāvam uz māla kājām un kāds neveikls apvērsuma mēģinājums praktiski parāda, kā vērta ir visa patriotiskā bungu rībināšana un grimašu taisīšana.

Tomēr tas, ka “Prigožina dumpis” tā arī nenoveda pie tūlītējām politiskām pārmaiņām, nenozīmē, ka tam nebija nekādas nozīmes. Vispirms būtu jāizdara kopsavilkums: ko jaunu mēs no notikušā uzzinājām? Mēs jau iepriekš zinājām, ka privātā militārā kompānija Vagner ir krietni rīcībspējīgāka par pašas KF bruņotajiem spēkiem, ka visas nosacītās Krievijas militārās “uzvaras”, piemēram, Bahmutā, ir panāktas ar šīs no ieslodzītajiem un profesionāliem karakalpiem rekrutētās grupas līdzdalību. Tāpat mēs zinājām, ka Jevgeņijs Prigožins, šis pats ilgus gadus atsēdējušais zeks un sens Putina čoms, ir cilvēks ar publiska politiķa ambīcijām. Pēdējā pusgada laikā viņš ir kļuvis par cilvēku nr. 2 Krievijas publiskajā telpā, kurš gan tieši nekritizē prezidentu, taču ar savu retoriku pret oligarhiem, zaglīgo birokrātiju un korumpēto armijas vadību daudziem šķiet itin pievilcīgs. Turklāt viņš ar savu “taisnības maršu” uz Maskavu uzrunā arī publiku, kam apnikusi krievu demokrātiskās opozīcijas nevarīgā čīkstēšana: Prigožinam kā nekā ir savs, privāts, kaujās rūdīts un labi aprīkots karaspēks. Viņam simpatizē arī ievērojama daļa Krievijas oficiālo bruņoto spēku, kuriem ir apnikusi bezjēdzīgi nežēlīgā Putina “specoperācija” – bez redzamiem rezultātiem, taču ar milzīgu daudzumu nevajadzīgu upuru arī pašas Krievijas armijas pusē.

Tik daudz par iepriekš zināmo. Taču kā ar vēl nezināmo? Pati notikumu secība te liek aizdomāties. Jāņu rīta pirmā ziņa bija par to, ka vāgneriešu rokās jau ir Rostova pie Donas, ka viņi veiksmīgi dodas uz Voroņežu un pēc tam – uz Maskavu. Krievijas armijas daļas gan Vāgneram nepievienojās, tomēr tās arī neizrādīja nekādu pretestību. Savukārt pilsētu iedzīvotāju vidū Prigožina un vāgneriešu autoritāte izrādījās ievērojama: spontāna sajūsma un atbalsts turpinājās arī pēc tam, kad Putins no rīta nāca klajā ar videouzrunu, kurā apsūdzēja Prigožinu dumpī un valsts nodevībā. To gan nevajadzētu uzreiz saprast kā tautas atbalstu Putina gāšanai un kara pārtraukšanai. Drīzāk tas liecina par varas leģitimitāti, kura, citējot Mao, izaug no šauteņu stobriem. Ja Prigožins kā īsts krievu Napoleons tiešām būtu aizgājis līdz Maskavai un gāzis Putinu, tad Krievijas sabiedrības vairums to būtu pieņēmis kā faktu un jau nākamajā dienā zvērējis uzticību jaunajai varai. Par to mēs varam nešaubīties.

Reakcija uz Prigožina dumpi, protams, apliecina Krievijas varas vājumu. Kad Maskavai no dienvidiem tuvojās sadumpojies karakungs, labākais, ko šī vara spēja darīt, bija – ar ekskavatoriem steigšus pārrakt šosejas, lai apturētu dumpinieku kolonnas. Turklāt runa, cik saprotu, ir par 10 tūkstošiem vāgneriešu – iepretim daudzkārt lielākajai Krievijas armijai, nacionālajai gvardei, policijas specvienībām un tamlīdzīgi. Arī skaidri nojaušamā panika Krievijas elitē par kaut ko liecina. Nerunājot nemaz par valsts vadītājiem, kas acīmredzot kaut kur nosvīda no galvaspilsētas vai vismaz grasījās to darīt. Ko vērti bija parasti tik “radikālā” eksprezidenta Dmitrija Medvedeva ieraksti vietnē Telegram, kur viņš faktiski mudināja Rietumus iejaukties, lai novērstu Krievijas kodolarsenāla krišanu dumpinieku rokās. Savukārt uzdevums apturēt Prigožinu tika uzticēts Kremlī tik labprāt izsmietajam vasalim Aleksandram Lukašenko, kurš faktiski “paglāba” Krievijas valsti no pilsoņu kara. Tik daudz būtu skaidrs par “varas vertikāli”.

Taču tas viss vēl nedod nekādu pamatu optimismam Rietumu pusē. Krievijā nav spēka, kam būtu vardarbības monopols, tādēļ arī mūsu robežām jābūt drošām ne tikai pret Krievijas armiju. Otrkārt, Putina pozīcijas valstī pēc notikušā nepārprotami ir kļuvušas vājākas. Viņš tās mēģinās pa savam stiprināt ar “skrūvju piegriešanu” un raganu medībām, jau atkal vainojot Vāgnera dumpī “anglosakšus” un “kolektīvos Rietumus”. Tas savukārt neizslēdz ārpolitiskas avantūras pēc principa: ja jau jāmirst, tad vismaz ar mūziku. Diktators, kuram vara slīd ārā no rokām, ir bīstamāks par tādu, kurš to tur stingri. Protams, interesants būs Vāgnera turpmākais liktenis. Grūti iedomāties, ka šī grupa pārietu Krievijas Aizsardzības ministrijas rīcībā – pat tad, ja Šoigu tiks nomainīts. Arī Prigožins noteikti neizskatās tik dumjš, lai nebūtu nodrošinājis sev pašam drošības un statusa garantijas, piekrītot atvilkt savus kaujiniekus no Maskavas.

Vēsture liecina, ka Krievijas absolūtisma tradīcijā režīma nomaiņa sākas ar brīdi, kad līdzās monarham publiski nostājas kāda reāla, cītīgi nīdēta alternatīva – kā Nikolajam II Valsts Dome vai Gorbačovam Jeļcins. Iespējams, ka šodien tāds ir Prigožins – par spīti tam, ka viņš no pēdējās cīņas atteicās un bija gatavs ar Kremli “visu sarunāt”. Šī jaunā seja vairs nav blēdīga, liekulīgi laipna čekista seja, bet gan cietumnieka, slepkavas un terorista seja. Un tā, iespējams, daudz labāk atbilst šodienas Krievijai.