Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Par izstādes vizuālās identitātes zīmi, ko redzēs reklāmas plakātos Parīzes ielās un metro, Orsē muzejs izvēlējies izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) gleznu “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.
Grūti iztēloties kādu no 70. un 80. gadu pirmajā pusē dzimušajiem latviešu māksliniekiem nopietni apsveram, ka, pienākot grēku plūdiem, viņiem atrastos vieta kādā no Noasa šķirstiem. Nupat sāk novecot vesela mākslinieku paaudze, kas strādājusi skarbos, hroniska naudas trūkuma apzīmogotos brīvvalsts apstākļos. Strādājusi apzinoties, ka aiz muguras nekā nav, ne institūcijas, ne pastāvīgu iepirkumu, burtiski – nekā. Bez tam, visticamāk, Noasa šķirstā viņiem būtu diezgan garlaicīgi. Vienmērīgā ūdens dunoņa visapkārt, līdz pusei izlasīta Kultūras Diena, klusējošs telefons ar saplēstu ekrānu un viss pārējais, kas nāk kopā ar tukšām vīna pudelēm, nu nē. Pieciest citam cita sabiedrību piespiedu kārtā, konfrontējoties ar bijušajiem mīļākajiem vai kursabiedriem, – vēlreiz nē. Un neviens jau pārāk nerausies uzdabūt tos sirmot sākušos māksliniekus uz klāja. Toties pavisam viegli var iztēloties, kā viņi mēģina kaulēties ar iekšā laidēju, lai uz klāja uzceltu savus darbus. Sausumā, vismaz šķietamā drošībā kaut vai uz nākamajiem 10 mēnešiem un 40 dienām. Tu neesi nekāds mākslinieks, ja ik pa brīdim greizsirdīgi neiedomājies par to, vai tavam darbam būs jebkāda – kaut mazākā – cerība izdzīvot. Izdzīvot ne jau kā leģendām apvītai pērlei, par kuru sacenšas kolekcionāri, vai kā vienreizīgai liecībai no “skandalozās izstādes pirms 25 gadiem”, ak nē. Fiziski izdzīvot. Nesapelēt garāžā un nesabrukt šķūnītī. Vizuālās mākslas darba specifika ir tās lietiskums. Priekšmetiskums. Visģeniālākā Glezna (bez visa cita, kas vien tā spēj būt) ir arī ar krāsu noklāts audums vienā ekskluzīvā eksemplārā, no kura krāsa nepiemērotos apstākļos gluži vienkārši nolec nost. Bieži vien ar laika nobīdi kāds autors kļūst svarīgs no jauna radītā kontekstā, bet viņa darbi ir atrodami tikai fragmentāri, tie ir atdāvināti, pamesti, paša autora iznīcināti. Un, pat ja mākslinieks darbojas tikai ar digitālajām tehnoloģijām – tikpat svarīgs ir digitāla arhīva (kā jebkura cita arhīva) uzglabāšanas veids un vieta. Vieta, kur šis arhīvs būs droši pieejams potenciālajam nākotnes pētniekam. Jebkurš attēlu arhīvs, kas šķietami ir mūžīgs tādēļ, ka nonācis tīmekļa džungļos, patiesībā ir ārkārtīgi trausls. Kas notiek ar mākslinieka vai galerijas vietni, kas tiek uzturēta pašu spēkiem, pēc mākslinieka vai galerijas nāves? Ja vien nav tiešu mantinieku, kas ieinteresēti mantojuma saglabāšanā, visdrīzāk pēdas pagaist.
Tā nu, fonā skanot ierēdņu mantrai par pārfinansēto Latvijas kultūru un deputātes Rībenas ieteikumam nepietiekami talantīgajiem piepelnīties Rimi kasēs, latviešu mākslinieki ir gatavi par velti atdot savus darbus, ja vien spēj noticēt iespējai, ka darbs vai darbu cikls varētu tikt saglabāts neskarts. To pierādīja šī gada sākumā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikusī izstāde “LNMM jaunieguvumi. 21.gadsimts” – nozīmīga izstāde, kura tiešā veidā aktualizēja mākslas darbu uzkrāšanas un saglabāšanas procesu. Izstādē bija pieejami dati par veidu, kādā konkrēti mākslas darbi gadu gaitā nonākuši muzeja krātuvēs. Pārsteidzoši biežs avots ir “mākslinieka dāvinājums”. Ir gadi, kad muzejs nav varējis iepirkt nevienu pašu darbu. Ir gadi, kad muzejs iepircis pāris darbus VKKF mērķprogrammā “Nacionālas nozīmes projekti akreditētajos muzejos”. Ir darbi, kas nonākuši kolekcijā “saskaņā ar līgumu par izstādi muzejā”. Pat šķietami veiksmīgajos gados, kad iepirkumā parādās vairāk par trim jaunākās paaudzes mākslinieku uzvārdiem, ir viegli izsekot līdzi faktam, ka muzejs spiests pārtikt no spontāniem valsts naudas piešķīrumiem – tas nav mērķtiecīgs un stabils valsts atbalsts, ar ko varētu rēķināties kā muzejs, tā mākslinieki. Vai par šīs izstādes iezīmētajām problēmām vēlējās izteikties kaut viens kultūrpolitikā iesaistīts ierēdnis – ārpus muzeja rīkotajām diskusijām? Mazliet ieskicējot ainu, kurā pēc 100 gadiem, nākamajās Latvijas valsts svinībās, būs ārkārtīgi sarežģīti spriest par tagadējās mākslas kopainu, jo gluži vienkārši būs pārāk maz saglabātu mākslas darbu? Nākotnes prezidents Vējonis varēs teikt runu blakus vienam patlaban aktīvi strādājoša mākslinieka darbam. Šo darbu nākotnes kurators būs bijis spiests izvēlēties no diviem vispār atrodamajiem šī mākslinieka darbiem. Gan prezidents, gan kurators būs izbrīnīti par tik fragmentāru mākslas ainu. Nesanāks pat pieklājīga preses relīze.
Sākoties ABLV bankas kraham, sociālajos tīklos parādījās neviltots pāris žurnālistu izbrīns: kā gan tie vizuāļi var atļauties gausties par “savu” zaudēto laikmetīgās mākslas muzeju brīdī, kad jājūtas patiesi sašutušiem par nodarīto kaitējumu “vispārējam Latvijas valsts tēlam”? It kā būtu iespējams kāds “savs” laikmetīgās mākslas muzejs, izslēgts no “vispārējā Latvijas valsts tēla”. It kā tieši laikmetīgās mākslas muzejs nebūtu svarīgs kā vieta, kur krāties nākotnes Valteriem. Un vai tieši mākslinieki ABLV bankas gadījumā nav kļuvuši par bezpalīdzīgiem ķīlniekiem? Darbi muzeja kolekcijai tika pirkti ar nepārprotamu mērķi: tie paliek muzeja garantētajā drošībā. Tomēr tagad šīs kolekcijas liktenis ir neparedzams un neskaidrs. Tāds gluži vienkārši ir skarbais mūsdienu bizness, kurā iesaistās arī vizuālā māksla.
Ja Latvijas mākslinieku vienīgā cerība būtu laikmetīgās vai kādas citas mākslas muzejs, nerastos neviens jauns darbs. Pēdējos gados mākslinieki paši dibina platformas, kur izstādīt savu mākslu. Galerija 427, zaudējot VKKF piešķīrumu, izsludināja līdzekļu vākšanu īres izdevumu segšanai, savāca tos un vismaz uz laiku ir noturējusies; komiksu izdevēji Kuš! atrada telpas bijušajā butikā Berga Bazārā; blakus nesen tika atvērta ISSP fotomākslas galerija; room9 ir iekārtojies skvotā, kuru apdzīvo dažādu paaudžu mākslinieki; Maijas Kurševas vadītais Low un Ievas Balodes analogā fotodarbnīca – tās visas ir “pašpalīdzības” vietas ar minimālu valsts atbalstu. Vai tā būtu tā pārfinansētā kultūra, kurai nākotnē tālredzīgi un gudri jāatturas no jebkādas nonākšanas saskarē ar netīrām banku naudām? Laikam tai jābūt tieši tik gudrai, lai iztiktu bez jebkādām naudām vispār.
Tam visam priekšplānā uz Orsē muzeja fasādes ir uzvilkts milzīgs baneris ar Valtera “Zemnieku meiteni”, ar tēlu no Jelgavas darbnīcā uzgleznotas neliela izmēra eļļas gleznas. Pārsteidzošākais ir tas, ka viņa ir kā radīta šim Eiropas muzejam, organiski piederīga tam. Un viņas šī brīža klātbūtne Parīzē nolīdzina kādu senu netaisnību.
Skaipā sazvanīju Luksemburgā dzīvojošu draudzeni, kas prot franču valodu: kā viņa tulkotu izstādes nosaukumu “Âmes sauvages”? Latvijas plašsaziņas līdzekļos tas tika tulkots kā “Nepieradinātās dvēseles”. Bet vispirms mēs, protams, mazliet parunājām par Parīzi. Viņa teica, ka Parīze ir ļoti tuvu. Es teicu, ka Parīze ar katru dienu pavirzās tālāk uz Rietumiem vismaz par centimetru; es to skaidri zinu, jo veicu rūpīgus mērījumus. Draudzene nopūtās. Skaips sabremzējās, nopūta izstiepās gara, un tad viņa teica: “Saproti, var visādi tulkot, patiešām. It sevišķi attiecībā uz dvēseli. Tieši attiecībā uz dvēseli var izmantot dažādus apzīmētājus – atkarībā no tulkotāja valodas izjūtas. Var tulkot kā “nepieradināts”, pavisam mierīgi. Un var tulkot arī kā “stihisks”. Kā “mežonīgs”? Bet lūdzu, kāpēc ne? Un vēl es ieteiktu apdomāt vārdu “savvaļīgs”. Hallo, tu mani vēl dzirdi? Iedomājies, cik dīvaini, vārdnīcā, kurā es patlaban skatos, šis “savvaļīgs” nezin kāpēc vispār nav pieminēts.”
Pateicos par sarunu “LNMM jaunieguvumi. 21.gadsimts” kuratorei Dainai Auziņai.