Aigars Štokenbergs

Par lelli

vida_press_25-2dgb2t1.jpg

Lelles Bārbijas reklāmas attēls, 1959. Foto: Vidapress


Man jau bērnībā

Draugi teica tā:

“Esi gluži kā lelle.”

Mātes vārdi man

Pat vēl šodien skan:

“Esi brīnišķa lelle.”

Bet šie vārdi mani baida,

Es no tevis citus gaidu.

Šogad mirušās Aino Bāliņas dziedātā dziesma1 ir laba ceļamaize tiem, kas grasās apmeklēt filmu par Bārbiju. Tā, izrādās, ir dziļi filozofiska. Uzskaitīsim tikai dažas tēmas, kuras piemin kritiķi. Eksistenciālisms – vai tiešām pastāv personas autonomija, Bārbija un Kens dodas dažādos virzienos sevis pašatklāsmē, patriarhālisms reālajā pasaulē iepretī matriarhālajai utopijai leļļu zemē, būšana krustcelēs starp spēju just un visuresošu determinismu. Centieni būt iekļaujošai un pārstāvošai saduras ar reālo pasauli, kurā mēģinājumi būt par paraugu saduras ar apšaubāmu morāli un performatīvu dzimumu. Samērā maigs apskatnieku tekstos ir Bārbijlendas salīdzinājums ar Ēdenes dārzu, kurā Bārbija un Kens ir Ādams un Ieva, toties analītiķis Dzjinfejs Li pēkšņo Bārbijas atklāsmi par nāvi droši salīdzina ar brīdi, kad Sidhārta Gautama atstāja savu pili un pirmo reizi sadūrās ar ciešanu un nāves pieredzējumu, kas sekojoši deva viņam apgaismību. Bārbija kā Buda. Klau, džeki, jūs nopietni?

Jāatzīst, ka Mattel leļļu ražotāji ir paveikuši cienījamu darbu. No vecpuišu ballītēs dāvinātās vācu lelles Bild Lilli ar zemu sociālo atbildību viņi ir izveidojuši daudzšķautņainu pieaugušas sievietes paraugu, veicinot iekļaujošu sabiedrību. Sākotnēji vienīgi baltā supremātiste Bārbija tagad ir pieejama vairākos desmitos ādas un matu krāsu, ar afroamerikāņu, latīņamerikāņu, aziātu vaibstiem. Bez ironijas, domāju, ka lieliska ir ideja ražot lelles bez ķīmijterapijā zaudētiem matiem, ar vitiligo ādas plankumiem, ar protēzi kreisās kājas vietā un Bekiju rozā ratiņkrēslā (viņa gan neietilps man mājās esošās bārbijmājas liftā, taču nebūsim sīkumaini). Ir dots būtisks ieguldījums meiteņu profesionālajā orientācijā un karjeras izvēlēs. Pirmo bezdelīgu – Bārbiju uzņēmēju un 2016. gadā par prezidenti ievēlēto Bārbiju – varētu papildināt pilote Amēlija Ērhārta, 102 gadus vecā tērpu māksliniece Airisa Apfela (kura noteikti varētu vadīt Bārbijas tērpu modelētāju un šuvēju konkursa žūriju) un četrkārtējā pasaules čempione ukraiņu paukotāja Olha Harlana, kura šovasar pēc uzvaras pār Annu Smirnovu atteicās viņai paspiest roku, tika diskvalificēta, bet tomēr piedalīsies Parīzes olimpiskajās spēlēs. Tikmēr Kens, vīrs ar nošņikāto krāniņu, kā, citējot CNN, raksta The Atlantic, savā izaugsmē palicis Pelnrušķa lomā.

Rotaļlieta gan pati par sevi negarantē, ka bērns izaugs par kārtīgu cilvēku. Piemēram, pirmo lāci Padingtonu izgatavoja Šērlija Klārksone 1972. gadā un uzdāvināja savam 12 gadus vecajam dēlam Džeremijam Ziemassvētkos. Mēs visi zinām, ka šis lācis ir pieklājīgs un labsirdīgs, savukārt Džeremijs tāds noteikti nav, tāpēc tika padzīts no BBC. Bet rotaļlieta, līdzīgi kā Džeremijs, spēj radīt naudu. Man nav tik daudz brīva laika un spēka, lai iesaistītos visā šajā Bārbiju padarīšanā, turklāt, kā secinu, bez deviņām Bārbijām un diviem Keniem mums mājās ir arī citi Mattel instrumenti personības veidošanai – Elsa un Anna no Frozen, kā arī Ever After High postpasakpasaules tēli – Sniegbaltītes, Pelnrušķītes, Salātlapiņas un Nāriņas meitas Ābolbaltīte, Ašlina Ella, Holija O’Hēra un Mīšella (es atvainojos, ja kaut ko esmu izlaidis). Pietiks, ka man ir visas Džeremija Klārksona grāmatas un visi Top Gear sēriju DVD.

Warner Bros. studija filmas mārketingā ieguldījusi 150 miljonus dolāru: tas ir vairāk nekā 145 miljoni dolāru, kas iztērēti par filmas uzņemšanu. Latvija šajā cīņā ar Kardašjanas dibenu noteikti zaudē; jau ierasti sacensībā par cilvēku prātiem atpaliekam no citām OECD dalībvalstīm, un faktiski mēs varam likt pretī vienīgi “Latvijas sirdsdziesmu” (visvairāk skatītais raidījums jūnijā), bet tad vajadzēs vairāk valsts budžeta naudas, kas jāatrauj no ieguldījumiem tautsaimniecības viedajā transformācijā. Mums nav un nebūs viegli.

Aristoteļa svētku un Zinību dienas mēnesī noslēgsim šīs pārdomas ar didaktisku tekstu: “Neviens nevēlēsies dzīvot, saglabādams visu mūžu bērna domāšanu, priecādamies par to, par ko sevišķi priecājas bērni. Mēs atzīstam, ka laimei vajag būt savienotai ar baudu un patīkamo, bet vispatīkamākā no visām tikumiskajām darbībām, kā vienprātīgi tiek atzīts, ir tā, kas saistīta ar gudrību.” (Aristotelis, “Nikomaha ētika”)

1La bambola” – dziesma, kuru 1968. gadā radīja Franko Miļjači, Bruno Dzambrīni un Rudžēro Čini un sākotnēji dziedāja Patija Pravo.

Raksts no Septembris 2023 žurnāla