Par Pītersonu un dāmu peldkostīmā

Kanādas Augstākā tiesa noraidījusi psihologa un rakstnieka Dr. Džordana Pītersona apelācijas sūdzību par Ontārio Psihologu kolēģijas izdoto rīkojumu, ar kuru viņam par pretrunīgi vērtētiem ierakstiem sociālajās platformās tika piespriests sods – iziet sociālo mediju apmācības kursu.

tnc.news, 12. augustā

2023. gada 23. augustā Ontārio Apgabaltiesa nosprieda, ka Džordanam Pītersonam jāpilda Ontārio Psihologu kolēģijas rīkojums un jāpakļaujas sociālo mediju apmācības kursam, gadu vēlāk Ontārio Augstākā tiesa šo lēmumu atstāja spēkā. Vecais lāga Pītersons, kura X kontam ir 5,4 miljoni sekotāju, paklupis pret dzimumu mainījušu aktieri un dāmu peldkostīmā, iedomājoties, ka vārda brīvība ir pārāka par profesionālu politkorektumu.

Ko par to varētu teikt Žižeks? Postmodernā visatļautībā viss, kas it kā ir atļauts, specifiski tiek aizliegts ar politkorektumu katrā atsevišķā gadījumā. Gluži kā sarkano khmeru Kampučijas Konstitūcijas 15. sadaļā: “Ikvienam Kampučijas pilsonim ir reliģisko rituālu brīvība jebkurā reliģijā, kā arī brīvība nepiekopt nevienas reliģijas rituālus. Reakcionārās reliģijas, kuras ir pret Demokrātiskās Kampučijas un tās ļaužu interesēm, ir pilnībā aizliegtas.”¹ Līdzīgā veidā aizliegums pārvēršas par atļaujošu aizliegumu, piemēram, kinematogrāfā: 30. gados Heiza kodekss (Hays Code) nepieļāva seksualitāti uz ekrāna; tagad Oskaru kvotas pieprasa noteiktu seksualitāšu klātbūtni filmās: piemēram, “La La Land” tika kritizēta par to, ka tajā neparādās neviens gejs, kaut arī Holivudā to proporcionāli ir samērā daudz. Personas brīvība ir spēkā kā brīvība vienīgi ar likumiem un aizliegumiem regulētā sociālajā telpā. Brīvi pārvietoties pa ielu var vienīgi tad, ja ir pārliecība, ka pārējie uzvedīsies civilizētā veidā un tiks sodīti par uzbrukumu vai naida runu. Tā izpaužas hēgeliskā atšķirība starp abstraktu un konkrētu brīvību, abstraktajai brīvībai pārvēršoties par tās pretstatu, tajā skaitā valodā. Brīvi runāt iespējams vienīgi tad, ja ievēro valodas likumus. Saka Žižeks.

Kā šo misēkli varētu risināt Latvijā? Pītersons ir publiski sevi pieteicis kā klīnisko psihologu (sava X konta galviņā un podkāstos ar Džo Roganu). Līdzīgi kā Kanādas psihologu ētikas kodeksa (2017) 1. principā, kas nosaka ievērot cieņu pret personu, proti, nepubliskot (publiskos komentāros, prezentācijās, zinātniskajos ziņojumos, sarunās ar klientiem) nievājošus komentārus par citām personām, ieskaitot pazemojošus jokus par tautību, kultūru, dzimumu, dzimti, ādas krāsu, seksuālo orientāciju un ticību, Latvijā Psihologu ētikas kodeksa 4.2., 4.11. un 4.12. pants nosaka, ka psihologs ciena un respektē kultūrvidi, kurā viņš darbojas, psihologam ir saistošas ētiskas vērtības un principi, kas nav minēti kodeksā, bet ir atzīti attiecīgajā profesionālās darbības vidē, un ārpus profesionālo pienākumu pildīšanas psihologs neveic darbības, kuras grauj psihologa darbavietas un psihologa profesijas tēlu vai būtiski apdraud uzticību psihologa spējai strādāt profesionālo mērķu sasniegšanai vai psihologa funkciju izpildei. Mēs viegli varam iztēloties transpersonu vai tuklu personu skepsi par psihologa palīdzības saņemšanu, ja kāds viņa kolēģis nievājis transpersonas un tuklīšus un nav saņēmis pienācīgu pretsparu.

Kā norādīts Ontārio Apgabaltiesas spriedumā, Psihologu kolēģijas bažas par to, ka Dr. Pītersons uzrunāja Eliotu Peidžu sieviešu dzimtē un vārdā, kas šai personai bijis pirms dzimuma maiņas, kā arī nosauca pilsētas domnieku par “lietu” un ārstu – par “noziedznieku” (to nožēlojis arī pats Dr. Pītersons), radās no valodas, ko lietoja Dr. Pītersons, nevis no viņa personīgajiem uzskatiem. Sašutumu izsauca arī viņa negatīvais komentārs saistībā ar sievietes (Jumi Nu) parādīšanos uz Sports Illustrated vāka un Džeralda Batsa nosaukšanu par prick². Tieši valoda radīja bažas par profesionalitāti, un kolēģijai nebija nepieciešams iesaistīties polemikā ar Dr. Pītersonu par viņa motivāciju izteikt šos komentārus. Drīzāk ekspertu grupa koncentrējās uz kaitējumu, ko rada izmantotā valoda, pārskatāmi un skaidri norādot uz bažām, ka iespējamais kaitējums ietver “sabiedrības uzticības graušanu psihologu profesijai un kolēģijas spējai regulēt profesiju sabiedrības interesēs”. Tā pauda nemieru, ka “šāda veida publiski paziņojumi var arī raisīt jautājumus par Dr. Pītersona spēju pienācīgi veikt licencēta psihologa pienākumus” un ka “publiski paziņojumi, kas ir pazemojoši un neprofesionāli, var radīt kaitējumu gan cilvēkiem, uz kuriem tie vērsti, gan to skartajām un citām kopienām plašākā nozīmē”.

Ārpus tiesas sprieduma ir palikusi vienkāršā patiesība, kas izriet no konstitucionālās biedrošanās brīvības. Ikviena draugu kopa var pati izlemt, vai vēlas savā kopienā konkrētu personu, nepaskaidrojot motīvus. Tas vienādi attiecas uz psihologiem un skinhediem: vienkārši negribam, un viss! Vai šāds lēmums izraisīs arī profesijas aizliegumu, ir likumdevēja, nevis biedrības problēma. Ja ir pieļauts, ka licencēšana ir nevalstiska funkcija, tad tā tas arī ir.

Es ceru, ka mediju kursi ļaus Pītersona kungam sociālajos tīklos turpmāk par tuklām sievietēm peldkostīmā izteikties niansētāk, lietojot valodu, kas nav viennozīmīgi aizskaroša. Piemēram, par Jumi Nu viņš varētu rakstīt, nevis ka viņa nav skaista, bet ka nespēj viņu iztēloties stāvam blakus Alēnam Delonam pie baseina.