Pārvietošanās bez brīvības

Valstij jārada apstākļi, lai piesaistītu augsti izglītotus speciālistus. Un ir dažādi ceļi. Piemēram, var slēgt valsti, kā padomju laikā, aizbraukšanu var sarežģīt ar papildu saistībām. “Teiksim, cilvēks ieguvis augstāko izglītību, un tas nozīmē, ka viņš nevar aizbraukt, viņam jāstrādā šeit,” – paskaidroja prezidents [Putins].

Деловой Саратов, 27. februārī

1970. gada 15. jūnijā jaunu cilvēku grupa, tai skaitā vairāki Rīgas iedzīvotāji, plānoja aizdzīt lidmašīnu no Ļeņingradas apgabala uz Zviedriju. Šādā veidā viņi vēlējās gan paši doties uz Izraēlu, gan pievērst pasaules uzmanību tam, ka PSRS valdība lika šķēršļus ebreju izceļošanai – piemēram, atsakoties izsniegt izbraukšanas vīzas. VDK šo mēģinājumu novērsa, grupas dalībniekiem piesprieda brīvības atņemšanu, līderiem – pat nāvessodu. Taču starptautiskā spiediena dēļ PSRS nāvessodu atcēla, turklāt uz brīdi tika palielināta ebreju izceļošanas kvota.

Mūsdienu pasaulē cilvēkiem daudz retāk nākas cīnīties par tiesībām atstāt savu valsti. Trakāk klājas bēgļiem, kuri nevar tikt iekšā citā valstī, par ko spilgti liecina Turcijas–Grieķijas robežas skarbā realitāte. Taču dažreiz arī izbraukt ir diezgan grūti. Piemēram, Turkmenistānā līdz 2004. gadam eksistēja izbraukšanas vīzas, turklāt atsevišķām kategorijām (sievietēm vecumā līdz 35 gadiem ar mazāk nekā diviem bērniem, jauniešiem militārā dienesta iesaukšanas vecumā) šādas vīzas neizsniedza. Kuba atcēla izbraukšanas vīzas 2013. gadā, Uzbekistāna – 2019. gadā. Ziemeļkoreja tās saglabā joprojām.

Biežāk valstis izvēlas mazliet elegantākus veidus, kā atturēt savus pilsoņus no izbraukšanas. Kad Rietumbalkānu valstu pilsoņi bija ieguvuši tiesības pa Šengenas zonu ceļot bez vīzas, vairākas ES valstis piedraudēja, ka tās šo režīmu var arī zaudēt, ja pārāk daudzi bez pamata prasīs patvērumu. Lai to novērstu, Serbija un Maķedonija sākušas konfiscēt pases vai atsakās tās izsniegt – pirmām kārtām romu izcelsmes pilsoņiem. Nav pases, nav arī iespējas izbraukt.

ES dalībvalstu konstitūcijas garantē tiesības atstāt valsti, to paredz arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Taču dažus ierobežojumus parasti uzskata par pamatotiem – piemēram, ja cilvēks nav izpildījis obligāto militāro dienestu, kā to atzina ANO Cilvēktiesību komiteja lietā pret Somiju. Bet aizliegums izbraukt tikai tāpēc, ka personai ir pieeja valsts noslēpumam, nav samērīgs.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatījusi lietas par aizliegumu izbraukt no valsts. Lietās pret Bulgāriju un Rumāniju tā atzina, ka nesamaksāts parāds vai nodokļa parāds varētu būt pamats ierobežot izbraukšanu. Bet šādam ierobežojumam jābūt paredzamam, tas nedrīkst būt automātisks un pastāvīgs. Līdzīga bija attieksme Bulgārijas pilsoņa lietā, kuram noteica izbraukšanas aizliegumu pēc deportācijas no ASV.

Brīvās pārvietošanās direktīva paredz, ka visiem ES pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti. Kā nospriedusi ES Tiesa, direktīva principā pieļauj ierobežojumus, lai no citas valsts deportētais vai krimināli sodītais cilvēks tur neatgrieztos. Taču ikvienā gadījumā jāizvērtē apdraudējums sabiedrības interesēm un samērīgums. Arī nodokļu parāds vai parāds citai personai pats par sevi nevar būt pamats aizliegumam izceļot: jāpierāda izņēmuma situācija (piemēram, saistībā ar parāda veidu, apmēru vai apdraudējumu sabiedrības interesēm).

Pēdējais gadījums, kad ES dalībvalstis masveidā ieviesušas pārvietošanās brīvības ierobežojumus, ir tieši tagad, saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Patiešām, aizliegumus var noteikt arī sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (piemēram, Lietuva aizliedz izbraukt saviem pilsoņiem – ar dažiem izņēmumiem). Latvijas valdības rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu izskatās smalkāk: izbraukt drīkst, tikai transports nedarbojas un kaimiņvalstis nelaiž iekšā.

Tādējādi ES iekšienē ir diezgan sarežģīti noteikt ierobežojumus pilsoņu izceļošanai un gandrīz neiespējami – ja ierobežojums ir saistīts ar ekonomiskiem apsvērumiem. Tādēļ nav izpildāms arī aizliegums izbraukt, ja nav atmaksāta valsts finansētā izglītība: to var uzskatīt par pārvietošanās brīvības ierobežojumu. Ja noteikts, ka absolventiem jāatmaksā izglītības dotācijas, tad tas jādara visiem, arī palikušajiem. Ja tā nav un valsts atmaksā izglītības izdevumus tiem, kas paliek, tad tiesības uz izdevumu atmaksu iegūst arī tie, kas studējuši citās dalībvalstīs.

Savienības pilsoņu diskriminācija ES tiesībās ir stingri aizliegta. Tāpēc Austrumeiropas dalībvalstis liek lielākas cerības uz naudas pārdali ES budžetā. Turklāt diezgan tieši: mēs esam izskolojuši jūsu darbiniekus, tagad maksājiet par to. Vai šis arguments būs veiksmīgs, uzzināsim pavisam drīz: sarunas par ES daudzgadu budžetu jāpabeidz šogad.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.